Egils Līcītis: Katastrofa – latvieši nelasa 11
Lai gan viss informācijas lauka priekšā noplūdinātais mūsdienās sāk izskatīties pēc antiutopijas, šausmu, zinātniskās fantastikas un farsa Molotova kokteiļa, filozofam Artim Svecem nesen labpatika atzīmēt, ka viņš šai bīstamībā vēl neierauga “neprāta zīmi”. Bet cienījamais domātājs Svece, tāpat kā daudzi melanholiski noskaņoti kolēģi – gara radinieki ilgu mūža daļu pavada, prātu trenējot uz kušetes, nevis kā cilvēki, kuri ir tuvāk mutuļojošai dzīvei vai ierauti pašā tās virpulī. Par neprāta zīmes klātbūtni liecina kaut vai aptauja, ka Latvijā grāmatas vispār vairs nelasa 41% iedzīvotāju. Skaitlis ir katastrofāls. Līdz ar to sagrūst un āpšukalniņā apglabājams mīts par latviešiem kā grāmatu draugu, poēzijas lasītāju un droši vien arī teātra mīlētāju nāciju, jo Melpomenes mākslas tempļus apmeklē šaurs kultūrcilvēku slānītis. Nu – traģēdija. Jūs teiksiet – grāmatas nelasa mīlīši kanālmales vai patiltes iemītnieki, kuriem sarkani iekrāsojies deguns un kuri sazinās ar neartikulētām skaņām un padzerties lieto vannas skalojamo līdzekli. Minēsiet, ka drukas darbi nav pa kabatai trūcīgiem pensionāriem. Atvainojiet, bet daudzviet valstī uzceltas jaunas, skaistas bibliotēku ēkas, literatūru var aizņemties un nodot no rokas rokā, turklāt mums nav tik lielā 41 procenta skaitā antisabiedrisku elementu. Jānosarkst, bet kaimiņienes sabiedriskajā transportā atvērtā sējumiņā pārsvarā redzu kirilicas rakstu vai studenta lekciju konspektus angliski.
Ābeces patiesība, ka grāmatas māca atšķirt labu no ļauna, paplašina gara apvārsni un bagātina saprātu. Starp diviem vākiem atrodamā viela pabaro kā cilvēku jūtas, tā intelektu. Pat reklāmās dāmām iesaka nepārgulēt ar kungu, kuram mājas bibliotēkā ir nulle romānu un populārzinātnisku izdevumu. Internets ir sniedzis ērtākus pakalpojumus aktīvai sabiedrībai, taču ar moderno tehnoloģiju attīstību nebūt neliekas, ka pasaule kļuvusi labāka.
Bet lieta tāda, ka interneta taustiņu klabinātāju komentāru ķīselī par grāmatu, laikrakstu un citu iespieddarbu grūto likteni globalizācijas laikmetā sastopama pat īpaša plātīgākā publika, kura nevilcinās atzīties, ka apzinīgi boikotē drukāto lasāmvielu. Demonstrē dusmas un neizpratni, ka kaut kas tik anahronisks vēl iznāk un izdevniecības nepārtrauc veģetēšanu. Šo vajadzētu pieņemt zināšanai mūsu politikas veidotājiem. Premjers Māris Kučinskis ir lietas kursā, ka līdz 25 gadu vecumam presi lasa tuvu nullei iztaujāto jauniešu un televīziju skatās pārdesmit procenti. Jādomā, tīnīši nemaz neprot lasīt avīzi, sak, no kura gala te jāskatās? Lielais vairums šai auditorijā pasauli plašpatēriņā tver caur aifona ekrānu – internetā, kas, nepareizi lietots, ir vecu mēslu kaste, kur konstruētā pieredze bieži vien sastāv no dzeltānām čurām, lai netraucētu smadzenēm atpūsties.
Ja daudziem mājās nav grāmatu un avīzes šķietami der tikai par ietinamo papīru vai iekuram, jāsit trauksme par notrulināšanos! Un tas – hibrīda vai tirdzniecības karu apstākļos, kad tālumā dun arī īstie lielgabali un lieto militāro spēku. Segments ar 41 procentu nelasošas tautas ir pateicīgi iesūcoša purvaine, kur trollētājiem ir vaļa pakām piegādāt savus alternatīvos faktus, baltiem diegiem šūtos melus un no zila gaisa uzburtas fantāzijas. Cilvēkus ar teļa skatienu māk apstrādāt, ka tie labprāt uzlūko mēģinājumus graut drupās pēdējās vēl atlikušās autoritātes. Nelasītājiem nav autoritāšu, un viņi nemaz nezina par tādu eksistenci (a kas ir Ziedonis?). Viņiem ir zema izšķirtspēja, kas ir kvalitatīva informācija un kas sēnalas, tāpēc tos ērti pakļaut zombēšanai un ap pirkstu aptīšanai, un politiskai manipulēšanai. Krītoties interesei par lasāmo drukāto tekstu, šķobās arī ētiskās mērauklas (ka darbs ir tikums, ka miers baro – nemiers posta). Šai bēdulejā ar nelasīšanu no kultūras, finanšu līdz zemkopības ministram – ikvienam basā jātop par grāmatas aizbildni un sargeņģeli, pastāvīgi atgādinot literatūras nezūdošo vērtību. Valdības svēts pienākums būtu mudināt cilvēkus negrimt purvainē, neatteikties no domāšanas un pašizglītošanās. Stratēģisks lēmums, kā tas ir, piemēram, Francijā, piedāvāt bezmaksas vaučeru nopietnas preses abonēšanai jaunajai paaudzei vai pensionāriem, viņiem pašiem izmeklējot vēlamo izdevumu. Mēs nevaram atļauties nepārprogrammēt Homo sapiens latviensis, kuri ir maldu ceļā uz deģenerēšanos un debilismu.
