Egils Līcītis: Kādas atsperes darbina Ingūnu 10
Par Straujumas kundzi uzreiz viss bija skaidrs – tā ir mūsu Merkele. Mums godu parādījusī Sudrabas kundze zizli cēlusi daudz augstāk. Dienās viņa būs tautas kustības priekšsēdētāja, prezidente, šīs valsts patronese vai diktatore, kaut kas ar tālas pasaules zaigu, piederīgs Latvijas glābēju kategorijai. Lai gan antipātijā pret bijušo kontrolieri iekvēlojušies čīkstalas ņaud un brīdina, ka Sudrabas uznākšanas soļos saklausījuši šausmu simfoniju un gara acīm ieraudzījuši Nosferatu brunčos rēgu, kas nosūks asinis latviskām partijām, daudzi cilvēki nemaldīgi domā, ka Ingūna piedzimusi jūras putās pie ziedošās Kipras salas krastiem, vai kā svēta jaunava nokāpusi no debesīm, lai nodarbotos ar siltas dušiņas melodeklamācijām sieviešu žurnālos, ar zelta lietu TV pārraidēs un izšūšanu.
Smagi piemeklēti līdzšinējos novecojušos priekšstatos par varas pārņemšanu un saglabāšanas aktu, sadrūvējušies politologi tagadiņ sēž kneipēs un alus pagrabiņos, viens otram jautādami – kas ir šī femīna? Globālā politiskā spēlētāja vai ar elektrisko strāvu ķerta sieviete? Kas ir “tautas kustība” Zolitūdes Bieziņa ielas dzīvoklī – inscenējums, montāža vai vispār nonsenss? Kuri būs dāmas ieročnesēji – uzticības personas, ceļabiedri un rotaļu draugi? Ar trakot jocīgām izdarībām Sudraba taču laupījusi savu labo slavu – izdemolētā prātā spriedelē politisko notikumu vērotāji.
Šie einuki ar teātra binokļiem nenieka nesaprot uzlēcošās zvaigznes sistēmu ar Baikāla ezera neizdibinātiem dziļumiem. Kā puikas viņi jautā – kāpēc omītes zaptes vienmēr ir garšīgākās? Tāpēc, ka omīte vāra ar mīlestību!
Sociālā atmiņa vēsta, ka jau valsts galvenās auditores amata pienākumus pildot, Ingūna suģestēja vēl vairāk par labo burvi Kirki, kura ir ar spējām visus pārējos politiķus pārvērst par cūkām un ar sirēnām līdzīgo dziedājumu pievilināt aizgrābtu publiku. Likuma fanātiskā kalpone pielūdza “atdevi”. Kurās vien ministrijās, iestādēs un institūcijās ieradās neuzpērkamā Valsts kontroliere, kolīdz Sudraba uzdeva sakramentālo jautājumu – kur ir atdeve no ieguldītajiem nodokļu maksātāju līdzekļiem? – tā politiskās personas sarka un bālēja, grāmatvedes atrada vannā ar pārgrieztām vēnām, bet finanšu daļas vadītāji nošāvās. Lai cik smeldzīgi par to būtu pašreizējiem varas nesējiem, vēlētājiem nemaz neliksies dīvainība, kad uz 12. Saeimas vēlēšanām ieradusies Sudraba, katru pie pogas turēdama, atkārtoti preparēs – čal, kur ir tava atdeve? Tas dikten ies pie sirds visiem, kuri nemitīgi slīkst asarās, kas noticis ar Latviju, savukārt atbildētājam prātīgākais ir noģībt, nevis centies izdarīt muļķību pēc muļķības, fragmentētos savārstījumos gvelžot savu “nopelnu” vērtējumu.
Noskaidrojām, ka Sudraba izskatās diezgan tīrīga. Tagad tā “līdzgaitnieku lieta”. Tika taču paskaidrots, ka tā būs visa tauta. Nevis daži savādnieki, bet lielākā apzinīgo vēlētāju daļa, kuriem, tik piemīlīgas lūdzējas pievārētiem, šķitīs, ka citas esošās vai iznirušās politpersonas, mesijas vai lokomotīves izmērā ir tikai vājš Sudrabas kundzes atspulgs. Citiem taču ir ļoti neērti būt morāles sludinātāju ādā, kurpretim tiklību izstarojošai Ingūnai šis tērps ir tik piegulošs, kā no mohēra dzijas adīts. Kur citām partijām atbalstītāji ietilpst lifta kabīnē un tamlīdzīgā ierobežotā platībā, bargajai kundzei piekritējus nespēj uzņemt lielā Mežaparka estrāde daudzdienu manifestācijās. Viņa ne vienmēr ir stingra un skarba, nereti arī rotaļīga! Uz sieviešu žurnāla vāka Ingūna iejūsmina ar neatvairāmu šarmu un tamborētu eleganci, ko papildina šīm rotām greznots gudrās pūces prāts. Šķirstīdams košās lapas, ne viens vien galants kungs līdzās seksbumbām ievērojis maigo pļavu puķi un būs iedomājies, ka spētu Gulbenes daiļavu apvārdot, ka ir taču vēl patīkamākas nodarbības par patīkamo nodarbi dibināt tautas kustību. Ak vai, kāda Ādama vieglprātība – politiķei, lai tā dāmu intelektuālajos preses izdevumos, frizētavu literatūrā izskatītos apgarota, ir jābūt skumjai kā dūja, kura ligzdā palikusi viena, jo draugs viņu vīla.
Ahā, bet kur tad lielībniecei tā partija! – mūsu sarunā atkal izgudrēm iemaisās kaitīgie insekti politologi, kuri kļūst bezpalīdzīgi kā pirmoreiz randiņā ģimnāzisti, tiklīdz pētāmais jēlmateriāls novirzās no iebrauktiem ceļiem. Maksimālai ļaužu daļai galīgi nav no svara, vai partiju dibina kā konusu, vai tā izskatās rombveida, un kur šī sekta pulcējas. Vai tas novērtējams kā mākslas objekts vai dabas meistardarbs. Līdzšinējā praksē pie partiju pumpurošanās Latvijā stāvējuši vismaz četri apstākļi – nauda, Krievija, dzelžaina ideja vai pietiekami liels idiotu bars. Kādas atsperes darbina Ingūnu? Viņas inovācija ir, ka partija varētu rasties, nerasties – tas notiks pēc Dieva Tā Kunga gribas. Varbūt batjuška, pareizticīgo priesteris pat netīšām piedursies ar talārsvārka malu sarkanajai pogai, kuru nospiežot, izšauj raķeti ar kodolgalviņu. Un tad, kad ies gaisā Big Bang, paplešot šauro politisko pasaulīti līdz neaptveramiem apvāršņiem, un Sudraba uzdrošināsies mēroties spēkiem ar tiem, kas vārdzinājuši cilvēkus, šai zibens trāpījumā nāks novēlotu atziņu mozaīka. Ak, kā agrāk nespējām tikt gudri un iekārtot ekskontrolieri kaut par kāda sekla fonda izpilddirektori! Kāpēc šķīsto kā liliju dievbijības piekopēju ar kādu zīmi no debesīm nenoveda klosterī, kur vadīt dienas, lūdzoties ar māsām iekš Kristus? Kā naivi neiedomājāmies ar nelielu aizdevumu veicināt tekstilniecē ierosu atvērt pašai savu mašīnizšūšanas apģērbu līniju?
Bet nu viņa izgājusi ārā no skapja. Lūdzu, sagatavojiet kinobiļetes, pasūtiet šampi un popkornu. Tādu ķinīti vēl nebūsiet redzējuši.
