Egils Līcītis: Jānīši, kam gods kalpot “Saskaņas centram” 10
No mūsu etnogrāfiskajiem pilskalniem nokāpušie Krišjānis Peters un Kārlis Leiškalns par savu jauno mājvietu esot izvēlējušies “Saskaņas centra” granīta pili. Kādas baltas, mīkstas rokas abus dūšīgos kungus paņēmušas aiz osām kā māla podus un nolikušas attiecīgi par 1. numuru prokrieviska spēka Zemgales listē un par 2. numuru Vidzemē.
Jānis Urbanovičs domājas izvilcis lielu lomu par mazu pašizmaksu, ko varētu iztirgot latviešu vēlētājiem par pievilcīgu cenu. Ļoti ticams, ka tiek aiztaupīti citi “pārsteigumi”, un personas ar vēl pārāku politisko seksapīlu kā Peteram un Leiškalnam piemītošais, iesnieguši dokumentus kļūt par topošiem „Saskaņas centra” saraksta kadriem un kā “jānīšiem” izpušķot “Saskaņas” ēku.
Bez šaubām, lai “viss būtu labi” un lai panāktu vēlamo politisko efektu, galvenais saskaņas stabilizators šai valstī Urbanovičs pēc kapitulācijas Eiroparlamenta vēlēšanās ieskatījis par nepieciešamu “SC” kazarmās mobilizēt jaunus puišus – mazus, bet vērtīgus palīgus. Nevienlīdzīgā, toties nemitīgā cīņā ar nacionālistisko pārspēku, tā izvēlēta arī par “Saskaņas centra” firmas zīmi – savervēt progresīvai inteliģencei piederīgos un jukjukām arī “merkantilos latviešu cilvēkus”, popularizējot sociāldemokrātiskos uzskatus pretmetā darbaļaužu izsūcējiem piekritīgām labējām partijām šai ekspluatatoru valstī.
Lasītājs jautā, bet kādā rasā gan būtu izvārtījušies Leiškalns ar Peteru, ka viņiem iepotēti kreisi politiskie uzskati un SC listes sakas uzmauktas galvā? Mēs viņus atceramies no iepriekšējām darbībām – varbūt akurāt ne kā nācijas morālos līderus, bet noteikti svētus, nevainojamus politiķus, līdzīgus baltās drānās tērptiem abatiem vai Amerikas baptistiem. Abi bija uzcītīgi savas tautas dēli. Krišjānis – ļoti latviskā dzejnieka atvase, Maskavā apmācīts politologs, augumā un spalvā līdzinājās tēvam, tikai, re, aizbēdzis no tautfrontiskā papus mājām. Kalpojis Šleseram, par ko paipuisēns saņēmis ienesīgus amatus, tagad dienē treknā algas vietā Rīgas domē, aizbizojis uz “Saskaņas centru”.
Kārlis – jau pavecs puika, bijušais viesmīlis. Droši vien atminas daudzus politiskā pelēkā akmens stāstus. Bijis ekskursijā neskaitāmās partijās. Ar vienu kāju būdams kristīgs demokrāts, otru cēlis uz “Latvijas ceļa” pusi, tad transformers atkal atradis politisko jumtu Tautas partijā, līdz noenkurojies pie Amerika kunga Rīgas patriotos un maizes darbā brīvostā.
Kā bluķi sēdēdami siltās amatvietās, kungi šķita atslēgušies no politikas, kas mūsu valstī radīta tīri praktiskām, visbiežāk savtīgām vajadzībām. Taču, kad vecie dievi nogāzti, kad tev, cilvēkam, draud palikšana maizes badā un bez nēģu gabaliņiem, tad abi bāreņi nodoti “Saskaņas centra” internātā pie kopgalda ar priekšā noliktu ēdienu un pilnu uzturu, kas šiem vīriem dikten no svara, jo no Petera un Leiškalna nātna svārku kabatām spraucas ārā mazturības apliecības gals.
Tad tukšiniekiem sociāldemokrātija ir kas jauns, labāks, vismaz noderīgāks virziens. Pilntiesīgiem brīvvalsts pilsoņiem mūsu demokrātijā visi ceļi vaļā. Neviens nedrīkst tiem liegt saistīties kaut ar pašu jodu un belcebulu, kur nu vēl neļaut iestāties “Saskaņas centra” listē, ja viņi tajā saskata visa labā, daiļā un cildenā iemiesojumu. Varbūt tad, kad liktenis aizsauks Krišjāni un Kārli uz citiem ceļamērķiem un jaunos dienesta pienākumos, šis dzīves posms būs beidzies, un viņi to atcerēsies ka “laimīgo SC laiku”, kad tie piedalījās dzīves pārkārtošanā uz sociālisma sliedēm.
Tikām pašlaik slaveno dzimtu pēctečus droši vien sastapsiet pozējam fotostudijā, jo portrejas pievienojamas “Saskaņas” aģitācijas materiāliem par iecerētajiem plāniem un projektiem tautas labā. Ar atplestām rokām listē uzņemtajiem SC priekšgala pirmajiem numuriem jākļūst par bargiem valdības tiesnešiem, lai ministri nakti negulētu kā nosisti, un jāspēj tā zāģēt par cīņu ar buržujiem, ka ausis krīt ciet. Bet lasītāji atkal jautā – kā gan darbvedim Urbanovičam izdevies pievērst šos līdzgaitniekus no labākām latviešu ļaužu aprindām savas ticības mācībai? Noteikti, ka mazākais apsolītais honorārs ir Krišjāņa un Kārļa obligātoriska līdzdalība valdības formēšanā. Viņus satvers aiz apkakles no dibenplāna ostā un satiksmes departamentā un kā rūdītus speciālistus uzreiz pārcels par ministriem, parlamentārajiem sekretāriem un citos pasaku karaļu troņos. Tikpat droši, ka abiem kumeļiem pavada palaista vaļīgāk, un ir brīv neuzstāt uz krievu valodu kā “neatņemamu” disciplīnu Latvijas skolas, nebūs jāpiedalās otrās Republikas jaunceltnē ar sekojošu rusifikāciju un sovjetizāciju, un pretestību NATO okupācijai. Leiškalns un Peters varēs pat nepiekrist, ka 1940. gadā notika darbaļaužu sociālistiskā revolūcija, un latvieši brīvprātīgi likvidēja savu valsti! Vispēdīgi, kā mazās flautas “Saskaņas” pūtēju orķestrī viņus diezin vai pārmēru bieži aicinās uz slēgta vai vaļīgāka tipa pasākumiem Antonijas ielas adresē. Šiem talantiem pavērta cita karjera, ar sirsnīgu izturēšanos pret visiem Latvijas ļaudīm, nevis akurāt būt par Maskavas gultas klājējiem un kazačoka lēcējiem.
Bet kā nu gādāt par ievēlēšanu un tautiešu balsu nozvejošanu, ja liels daudzums par āzi spītīgāku latviešu turpina par “saskaņiešiem” atsaukties diezgan bieži dzirdētiem, bet rakstos reti minētiem vārtiem. Tur savs funktieris ir Jurģa Liepnieka (vieglos noziegumos apsūdzētā, atšķirībā no bēdubrāļa Ventspilī) algošanai par “Saskaņas” priekšvēlēšanu kampaņas diriģentu. Viņam jānoskaņo pēc visām notīm – kā rajona koris gatavotos doties uz republikāniskajiem Dziesmu svētkiem. Lielajam kombinatoram vecajiem SC bukiem jāmāca pieklājīgas manieres, jāslīpē prasmi sarunāties ar izmeklētiem tekstiem un nesaukt visas dāmas par duņkām. Propagandas un aģitācijas darbā būs izgudrojumi, kā neuzkrītošiem paņēmieniem veicināt noskaņojumu sabiedrībā “šie nemaz nav Maskavas podlaižas, bet feini mūsu pašu čaļi”. Novēlēsim Jurģim sekmes viņa nepateicīgajā Sizīfa darbā no sūdiem cept pīrādziņus, neaptēstus politiķus no vienkāršas politiskās dzīvības formas pārvērst par deputātiem.
Ar ko vēl pastiprināt spēkus, lai “Saskaņas centra” sarkanā granīta mūris izskatītos kā jaunu apšuvumu dabūjusi ēka baltu egļu dēļu lindrakiem? Nav dzīvajos kāds Aspazijas radinieks, kauls no Vaidelotes kaula, kas būtu vēl ugunīgāks un kreisāks cīņā saucējs par Petera dēlu? Labāk – miesasbūvē tāds sausāks un trauslāks, uz mata kā Jāņa Poruka apjūsmotais bālais zēns, lai ļaudis runātu: pavei, tas tak izspļauts “zociķis”, tas pielieksies, lai mums uzlasītu vārpas no lauka.
