Egils Līcītis: Aivaru gaidot 10
Ņemot vērā, cik bieži pats Aivars Lembergs visur saskatījis pret viņu vērstus politiskus pasūtījumus, cik daudz ļaunprātību un terora pret ventspilnieku pastrādājis nekrietnais miljardieris Džordžs Soross, var teikt, ka no šī vīra izturīgās ādas bieži griezts sloksnēm, lai pagatavotu somiņas, siksnas, iemauktus – ko nu katrs ādminis, politiskais konkurents iegribējis. Un nekas, Lembergs to pārcietis. Tāpat kā izdevies pārvarēt kādu laiku atpakaļ uznākušo spranda stīvumu, un tagad veselība atkal ir stabilizēta.
Kā ar politisko veselību? Vai tā aizvien tik stipra, kā agrāk? Agrāk, dzimtās pilsētas spēka uzlādēts, Aivars Lembergs arvien bija populārs lielā Latvijas iedzīvotāju daļā, allaž tika ieskaitīts valsts ietekmīgāko politiķu Top 3, un netrūka safanojušos Solveigu, kas to vien gaidīja un uz to cerējās, ka draņķu un duraku vietā pie Latvijas valdības stūres nostāsies praktiskais un izdarīgais Aivara kungs. Nu un, ka viņam kāds akmentiņš kurpē, un beržas! Toties viņš saprātīgi vada pilsētu. Ventspilī nav tāds bardaks kā Latvijā! Šādos atsaucīgos apstākļos, bez šaubām, kā vienīgais vieninieks priekšā daudzajām ZZS nullēm Lembergs derēja kā vilcējspēks, regulārais savas apvienības premjera amata kandidāts. Viņš uz “premjera debatēm” TV studijā ieradās kā attīroša gaisa vilnis, košās krāsās uzzīmēja savu asredzīgā ciklopa programmu, tālu pārspēdams pārējo knēveļa izmēra pretendentu bālo, mazasinīgo propagandu, ka tie salīdzinājumā ar hūtes vīru izlikās pēc krāmu tirgotājiem, un vāca punktus savai partijai.
Lemberga kunga skaistums un funkcionalitāte cēlās ne tikai no tālu aizskanējušās pilsētas saimnieka slavas, bet arī no liesmainas daiļrunības, prasmes aizraujoši un ar pikantām detaļām “izgaismot” lietas, kuras mēs citādi neuzzinātu, kā vien kādreiz, pēc daudziem gadiem lasot vēstures grāmatās. Es ticētu, ja man teiktu, ka Lembergam ir arī acis pakausī. Kā citādi viņš tālu Latvijas Rietumos, mazā ostas pilsētā netālu no Reikjavīkas zinātu visu, kas Rīgā notiek vistumšākajos valdības, tiesu sistēmas un politiskajos koridoros?
Bez spējas ietapot un mīt uz varžacīm politiskajiem pretiniekiem, augstu vērtējamas arī Lemberga dramatiskā aktiera dotības, uzstāšanās par buržuāziskā nacionālisma celmlauzi un daudzi citi karjeras laikā izrādītie talanti.
Protams, kā jau katrā līderībā, ventspilniekam bija arī oponenti, kuri, skaitīdami sevi par publikas labi audzināto daļu, tomēr izrunājās pavisam neglīti un sacerēja ZZS premjera kandidātam veltītas dzēlīgas epigrammas. Apsaukāja viņu par varenāko, salīdzinot ar mazturīgajiem oligarhiem. Par “ventiņu feodāli” vai “Puzes gangsteri”, kā ieganstu minot vien to apstākli, ka gadiem ilgi uz ļodzīgiem dēļiem ir Lemberga kunga juridiski tiesiskais stāvoklis. Viņa ienaidnieki nekad neaizmirst Lemberga uzvārdam piesprādzēt ” metaforu” – smagos noziegumos apsūdzētais. Paldies Dievam, ka šai valstī tiesiskums tiek darbināts vispārākajā pakāpē, nevainības prezumpcija ir jāievēro, un kas nav notiesāts – nav zaglis. Līdz ar to Lemberga kungu var ieskaitīt “pretrunīgi vērtēto” politisko personu kategorijā (un kura persona mūsu valstī tāda nav?), bet tas nenozīmē Ventspils galvas reitingu lejupslīdi.
Varbūt daļa taisnības ir vēsākas galvas ZZS līdera kritiķiem, ka Lemberga asmeņi vairs negriež tik labi un dziļi kā senāk – tik dursta kā ar vecmammas šujmašīnas adatiņām. Bet tas jau ir mehānisma vērtības mērs – ka tikai tagad, pēc 25 gadu nerimtīgas politiskas darbības jāved pārliedēt pie kalēja vai no jauna uzasināt uz strīķētāja galodas. Varbūt šais garajos gados viens otrs pacietīgs ZZS vēlētājs ir atskārtis, ka visam, ko runā Ventspils mērs, derētu atskaitīt kādu nulli nost vai izdalīt ar divi – vienalga, argumentu cīņā Lembergs reti kuram būs apgāžams.
Un tomēr Aivara gaidītāji ir pievilti – šogad viņš nav izvirzīts par ZZS valdības galvas kandidātu. Savam iespējamam mantiniekam Lembergs atstājis vēlējumu būt uzkrājušam saimniecisko pieredzi, būt daudzu nozaru pazinējam, un var tikai piekrist, ka nav mazsvarīgs varas instrumenta – premjerministra svars. Ideālā variantā mēs vēlētos vēl daudzas šim cilvēkam piemītošas ekstras – ka viņš ir nācijas morālais līderis, karavadonis, domātājs un dzejnieks, nevis kaut kāds mums iesmērēts kaķis maisā. Bet, redziet, kā nu notika. Tagad, kad objektīvi vērotāji ne velti saka – uz spēles ir Latvijas izdzīvošana – nenobremzējamais Lemberga kungs pats sevi ievirzīja par ZZS radikālās grupas vadoni. Nē, nē, es atbalstu disciplīnu, kārtības nodibināšanu ar nokaitētu dzelzi, un lai turpmāk NATO karavīri pa Ventspili pārvietojas ar bahillām kājās, tomēr Latvijas politiķim nevajadzētu aizrunāties par sabiedroto karaspēka – svešas valsts okupācijas armijas ierašanos mūsu zemē. Diezin vai Latvijas politiķim vajag nodibināt pazīšanos ar Krievijas TV putinisma propagandas kanāliem, piedalīties spēlītēs un piegādāt jēlvielas, no kurām krievu “žurnālisti” izgatavo savas utopijas.
Koalīcija augstā tonī novērtēja partnera izteikumus – notika pat norobežošanās no hūtes! Apvienības biedrs, kara ministrs Vējonis izteicās dramatiski, ka Lembergs radot draudus Latvijas drošībai! Bet, ja politiķi tādi ir – no rīta dusmojas, bet vakarā atkal laipni spiež roku un sauc par tēvoci Aivaru, tad, diemžēl, vēl pastāv vēlētājs. Arī ar paīsu atmiņu, tomēr ne vienmēr kaklasiksnā vadājams, ne visiem krāšņiem izteicieniem piekrizdams. Starp citu, 83% lietuviešu atbalsta NATO klātbūtni savā valstī. Jūs teiksiet – nu, te jau nav Lietuva ar pilsoņu valstisku domāšanu, te ir viensētnieku Latvija, kuru apdzīvo visvisādi saražotie sociālie produkti. Jūs norādīsiet – ZZS elektorāts nav tramvajā dzimis, bet balso gandrīz vai ar mašīnas bezierunu paklausību. Atvainojiet, liela daļa laucinieku ir ļoti nacionāli noskaņoti cilvēki, kam Ventspils mēra “patriotisms”, mazākais, raisa pārdomas un šaubas, vai ZZS vispār ir Ulmaņa politiskā mantojuma un latviskā dzīvesveida būtiska daļa, par kādu uzdodas. Un ja ir šaubas, tad vēlēšanās ir ciešāk uzticami nacionālie spēki, par kuriem nobalsot. ZZS vēlētājs ir ievērojis, ka Ventspils kļuvusi ne tikai par pekles karstuma centru, bet arī par apvienības radikālo polu, un, ļoti iespējams, pieprasīs no ZZS vēlēšanu aizjūga zināmas garantijas. Nezaudēt mēra sajūtu, apliecināt nacionālismu, nepiedalīties par kompanjoniem prokrieviskas valdības sastādīšanā.
Jo vēlēšanu iznākums jau tikpat kā skaidrs. Divu bloku pretimstāvēšanā tiem pēdējiem, kas grib būt tie pirmie, vienīgā cerība ir Sudrabas iebraukšana Saeimā uz pietiekami garas fūres. Un viņi arī paliek Aivaru gaidot.
