Valsti vieno valodas enerģija. Valsts prezidents rosinājis Saeimu 15. oktobri noteikt par Valsts valodas dienu 2
Egils Levits, Latvijas Valsts prezidents
Valsts valoda ir centrālais nacionālas valsts elements, tāpēc vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Šāda politiska un juridiska pašsaprotamība pastāv jau kopš valsts dibināšanas 1918. gadā.
Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu nācijas un valodas pastāvēšana un attīstība, kas arī ir viens no mūsu valsts pamatmērķiem.
Atskats vēsturē
Valodas vēsture ir latviešu tautas, vēlāk – valsts vēsture.
Sākotnēji latviešu valoda ir ģimenes – “tēva, mātes” un “dzimtā” – valoda. Līdz 19. gadsimtam noteiktas kārtas – zemnieku – valoda.
Tikai 19. gadsimta vidū, kad dzima nacionālā pašapziņa, radās apziņa par latviešu valodas tiesību un pilnveides nepieciešamību, lai “ķēķa valodu” padarītu par kultūras un zinātnes valodu.
No 19. gadsimta 80. gadiem Latvijas teritorijā sākās straujš pārkrieviskošanas process, kas pierima tikai pēc 1905. gada nemieriem. Latviešu strēlniekus I Pasaules kara laikā virsnieki jau drīkstēja komandēt dzimtajā – latviešu valodā. Trīs nedēļas pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā tika pieņemts pirmais normatīvais akts, kas noteica latviešu valodas oficiālu statusu – tas bija 1918. gada 6. decembra Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību.
Valsts valodas statuss latviešu valodai 1922. gadā tika paredzēts Satversmes II daļas projektā, ko politiskas neveiklības dēļ nepieņēma. Vēlāk to apstiprināja 1932. gada Noteikumi par valsts valodu, ko nomainīja 1935. gada Likums par valsts valodu.
Trešās atmodas laikā šo statusu latviešu valodai atjaunoja 1989. gada Valodu likums, ko nomainīja patlaban spēkā esošais 1999. gada Valsts valodas likums. 1998. gada 15. oktobrī Satversmes 4. pants tika papildināts ar noteikumu – “valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”.
Ar to latviešu valoda Latvijā ieguva konstitucionālu statusu. Līdzīgi valsts valoda ir nostiprināta arī citu valstu konstitūcijās.
2012. gadā valsts valodas statusu Latvijā pieprasīja piešķirt arī krievu valodai. Tomēr tautas nobalsošana sasniedza pretēju rezultātu, nekā bija cerējuši tās virzītāji: trīs ceturtdaļas no tiem pilsoņiem, kuri piedalījās nobalsošanā, noraidīja šo priekšlikumu. Ar to Latvijas pilsoņu kopums Latvijas vēsturē pirmo un vienīgo reizi pauda savu gribu ar konstitucionālu vairākumu.
Tā kā latviešu valoda kā valsts valoda ir būtisks nacionālas valsts elements, tad ar šo balsojumu Latvijas pilsoņi pauda arī savu gribu, ka Latvija ir nacionāla valsts.
2014. gadā noteikums, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā, tiešā tekstā tika ierakstīts Satversmes ievadā. Šis noteikums pieder pie Satversmes negrozāmā kodola un izslēdz jebkādus pārpratumus vai negodprātīgas interpretācijas.
Jauna tradīcija
Kā Latvijas Valsts prezidents esmu rosinājis Saeimu noteikt 15. oktobri par Valsts valodas dienu. Šādas īpašas Valsts valodas dienas tradīcijas iedibināšanas nolūks ir:
– veicināt labāku izpratni sabiedrībā par valsts valodas lomu Latvijas sabiedrībā un tās konstitucionālo nozīmi;
– pievērst uzmanību valsts valodas politikai;
– kopīgi sekmēt valsts valodas prestižu un pievilcīgumu visās Latvijas sabiedrības grupās.
Kāpēc šāda diena ir nepieciešama?
Pašlaik mūsu valsts valodu nomāc joprojām spēcīgs un dzīvīgs padomju okupācijas laika pārkrieviskošanas mantojums, kā arī dažkārt īpaša, joprojām novērojama pakalpība no daļas latviešu puses. Turklāt jaunās paaudzes latviešiem aizvien vairāk interešu un prasmju rodas ārpus latviskā satura un kultūras telpas. Latviešu pusaudžu un jauniešu vidū pastiprinājusies tendence savstarpēji sarunāties, arī domāt angliski.
Varam teikt, ka latviešu valoda un līdz ar to ļoti būtiska latviešu nācijas un visas valsts identitātes daļa pašlaik atrodas iepriekš nebijušā situācijā.
Jo nedz 19., nedz 20. gadsimtā, kad valodas vēsturē varam atrast zināmas paralēles ar šodienas situāciju, nepastāvēja tik milzīga satura un valodu konkurence, kāda pastāv 21. gadsimta digitālajā pasaulē.
Šī situācija ir jāuztver ļoti nopietni, lai valodas lietošanas un kvalitātes vājināšanās procesi neaizietu pilnīgā pašplūsmā. Lai mēs absurdā kārtā nepiedzīvotu latviešu valodas nozīmes mazināšanos laikā, kad tā nostiprināta visaugstākajā iespējamā statusā.
Nezaudēt iegūto
Mūsu priekšteči par latviešu valodu kā valsts valodu varēja tikai sapņot.
Sākot ar jaunlatviešiem un 1905. gada skolotājiem, beidzot ar pretpadomju pretestības cīnītājiem un daudziem latviešiem padomju okupācijas desmitgadēs, kad Latvijā dominējoša loma bija krievu valodai. Jāatzīmē, ka arī pašlaik daudzi latvieši jūtas aizskarti par pastāvīgo netaisnīgo spiedienu uz Latvijas valsts latvisko identitāti, kuras galvenais elements ir valsts valoda. Tas veicina viņu atsvešinātību no savas valsts.
Tāpēc nepieciešams veidot un īstenot daudz aktīvāku nopietnu un visaptverošu latviešu valodas attīstības politiku, samērojot to ar mūsdienu riskiem un izaicinājumiem. Valsts valodas diena tam var dot starta signālu, kalpot par ikgadēju valsts valodas politikas īstenošanas atskaites punktu.
Izpratne un attieksme
Valsts valodas statuss nav deklaratīvs formulējums, bet piepildāms ar pastāvīgu latviešu valodas praksi – ikdienā visās publiskajās jomās un situācijās lietojot valsts valodu. Tas ir pilsoņu izpratnes jautājums, un tas ir attieksmes jautājums. Šis un citu faktoru kopums veido to, ko valodnieki sauc par sabiedrības lingvistisko uzvedību.
No tā izriet atgādinājums Latvijai piederīgajiem gan Latvijā, gan diasporā par mūsu kopējo un ikviena individuālo atbildību latviešu valodas kopšanā, lietošanā un turpmākā attīstībā.
No vienas puses par valsts valodas pilnvērtīgu apguvi un pārvaldīšanu ir jāgādā valstij, nodrošinot tās lietošanu jau bērnudārzā un skolā. Bet arī katram pilsonim tā konsekventi jālieto publiskajā saziņā ar citiem mūsu valsts iedzīvotājiem. Jo valoda ietekmē mūsu labsajūtu, nosaka gaisotni un vidi, kā arī to, vai mēs savā valstī jūtamies kā mājās.
Ļoti svarīgi ir valodu pārvaldīt ne tikai “kaut kā”, bet pēc iespējas dziļi, niansēti un pilnvērtīgi – jo valoda ir domāšanas instruments.
Jo labāka valoda, jo dziļāk un precīzāk cilvēks var domāt. Tādēļ skolā latviešu valodai ir jāpievērš īpaša uzmanība.
Vienā valstī dzīvojošo cilvēku kopēja valoda – neatkarīgi no tautības, izcelsmes un citiem faktoriem – veido kopēju pasaules redzējuma, informācijas un diskusiju telpu, kas nepieciešama, lai demokrātiskā sabiedrībā cilvēki labāk spētu savstarpēji sadarboties un pieņemt lēmumus. Tādēļ latviešu valoda kā valsts valoda Latvijā ir arī demokrātiskās līdzdalības valoda.
Kopēja valsts valoda ir saliedētas sabiedrības un labi funkcionējošas demokrātijas priekšnoteikums.
Globalizācijas kontekstā latviešu valodu – šo specifisko Latvijas identitātes daļu – saglabāt kļūst grūtāk, tā vairs nav tik pašsaprotama kā agrāk. Tāpēc mums pašiem tai ir jāpievērš lielāka uzmanība, tā ir jāapzinās un jākopj, lai arī turpmāk mēs varētu teikt – šeit ir ne tikai viena no daudzām Eiropas valstīm, bet šeit ir tieši Latvijas valsts!
