– Jājautā, kāpēc Latvijā nav ierēdņu eksāmena, kurā ierēdnim skaidri un gaiši jāatbild uz jautājumiem, toskait par vēstures lietām, vai Latvija ir bijusi okupēta vai nav. Tad mēs zinātu – ja negribi atzīt okupācijas faktu, tad neesi vēlējies izturēt eksāmenu – visu labu, ej savā civilajā dzīvē. Bet valsts ierēdnim ir saistošas valsts vēstures nostādnes. 47
– Simtprocentīgi piekrītu, ka šādam politiskās lojalitātes eksāmenam vajadzētu būt. Jo par valsts amatpersonām var būt tikai tai lojāli cilvēki, viņiem ir jāaizsargā valsts pamati ar aktīvu rīcību. Ja viņš nav par to pārliecināts, tad nedrīkst būt par valsts pārstāvi.
Arī pilsonības kandidātiem ir svarīgi zināt, kurā valstī viņi ienāk par pilsoņiem un arī tur uzņemami tikai tie, kuri apliecina savu lojalitāti.
Preambulā ir minēts arī, ka uzticība Latvijai ir saliedētas sabiedrības pamats.
– Oponenti, kuri pat sašutuši par to, ka ar preambulu saistītās runās un tekstos teikts, ka Latvija būs mūžīga, uztraucas, ka tāpēc nevarēs vienā brīdī pateikt – nebūs mūžīga, likvidēsim šo valsti un pievienosim citai, un apgalvosim, ka 1940. gadā bija tautas sociālistiskā revolūcija, nevis iebrukums, okupācija.
– Mūžīgums nav juridisks jēdziens. Nekas cilvēcisks nav mūžīgs, taču valsts ir cilvēka perspektīvā ilgstoša un šādā izpratnē beztermiņa veidojums jeb mūžīga. Preambulā ir arī citi principi, par kuriem līdz šim nerunājām, piemēram, dabas un vides aizsardzība. Tur ir domāts par to, lai arī nākamajām paaudzēm nodotu labi saglabātu vidi un labā stāvoklī esošu valsti.
Atbildība pret nākamajām paaudzēm ir atrodama daudzās modernās konstitūcijās, un pirmo reizi tāda ierakstīta arī mūsu konstitūcijas tekstā. Tā nozīmē – ne tikai neatgriezeniski nepiesārņot, piemēram, Pierīgas rajonu, bet arī nodot pēctečiem labā kārtībā esošu Latvijas valsti.
Mēs arī esam saņēmuši valsti mantojumā no tiem, kas Latviju dibināja, un dzīvojam no to cilvēku darba augļiem, kuri valsti mums izcīnīja un tad to būvēja tālāk.
Respekts pret iepriekšējām paaudzēm un atbildība pret nākamajām – tā arī ir jāsaprot šis “mūžības” jēdziens.
D. Kokareviča: – Preambulas oponenti saka: “Kas tas par terminu “latviskā dzīvesziņa”?” Uz šo jautājumu valststiesībnieks Arvīds Dravnieks “NRA” atbildēja, ka latviskā dzīvesziņa ir, piemēram, tradīcija svinēt Jāņus. Ka cilvēks pats var nesvinēt, bet nevar prasīt, lai šajā dienā strādā valsts iestādes.
Ko jūs atbildētu dānim vai portugālim, kurš prasītu par latvisko dzīvesziņu?
– Esmu ļoti apmierināts, ka šis jēdziens ir ierakstīts konstitūcijas tekstā. Jo tas apzīmē visu latviešu tautas laika gaitā izkristalizējušos vēsturisko pieredzi. Tās ir dainas un latviešu tradīcijas, bet arī cita veida gan laba, gan slikta pieredze. Mēs varam runāt par zviedru laikiem Latvijā, par jaunlatviešiem, par Otro pasaules karu – mūs vieno kopējā vēsturiskā pieredze, kura iet tālāk nekā individuālā pieredze.
Arī citu valstu konstitūcijās ir kaut kas līdzīgs. Piemēram, Īrijas konstitūcijā ir minēts “īru tautas ģēnijs”, tāpat Lietuvas konstitūcijas preambulā ir teikts, ka lietuviešu tauta gadsimtos ir saglabājusi savu “garu”. Tā ka konstitūciju tekstos šādas atsauksmes uz vēsturisko pieredzi nav nekas īpašs.
Preambulā ir teikts, ka Latvijas valsts viens no uzdevumiem ir veicināt latviešu nācijas un kultūras attīstību, un pie tās pieder arī tautas vēsturiskās apziņas un pieredzes pētīšana, atgūšana un izplatīšana.
Tas viss kopā veido valstiskas orientācijas programmu.
