– Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un daža partija vēl var gūt redzamus rezultātus ar solījumiem: “Mēs panāksim, ka Saeima izmaina attiecīgus likumus un Valsts prezidentu ievēlēs tiešās vēlēšanās.” Ne mazāk svarīgi – bet varbūt vēl svarīgāk – ir ķerties klāt Vēlēšanu likuma grozījumiem, pašas Saeimas ievēlēšanas kārtībai. Valsts prezidents ir amatpersona, kas var kustināt visas reformas. Tā ka diskusija nav pāragra. 47
–Piekrītu – ja tiek ievēlēts demokrātiski un nacionāli orientēts Valsts prezidents, tad tas būtu konkrētam gadījumam jēdzīgs rezultāts. Bet to jau nevaram garantēt. Ja tiek ievēlēts pretēji orientēts prezidents, tad ir daudz sliktāk.
Parlamentārā sistēma līdzsvaro valsts institūciju varu, vienam cilvēkam nav ļoti daudz pilnvaru. Ja amatpersona atbilst pilsoņa priekšstatam par īsto cilvēku īstajā vietā, pilsonis domā – derētu viņam dot daudz vairāk pilnvaru! Bet, ja neatbilst, tad ir pretējs viedoklis – labi vien ir, ka nav tik daudz pilnvaru! Bet, ja frakcijas vienosies par tautas vēlētu prezidentu, tad tā arī notiks.
– Tur jau tā lieta, ka frakcijas var vienoties, kā tām izdevīgi.
– Redzu virkni nopietnu problēmu. Piemēram, mums ir samērā liela naudas ietekme uz vēlēšanām, un tā tam nevajadzētu būt. Tas jānovērš. Tāpat partiju iekšējā dzīve nav pietiekami aktīva, ir daudzi biedri, kuri nepiedalās lemšanas procesā, un tas nav pareizi; to redzot, cilvēki uzskata: kāpēc stāties partijā, ja ietekmēt tāpat nespēju, no manis grib tikai piecus eiro mēnesī biedra naudu.
Taču Latvijas vēlētājam ir dots labs instruments, ko es savulaik ierosināju – plusiņi un svītrojumi. Tas nozīmē, ka Saeimas sastāvs nav tikai pilnībā atkarīgs no partijas valdes, vadības izlemtā. Te vēlētājs saka savu vārdu Saeimas kvalitatīvai uzlabošanai un atsijā tos, kuri sevi parādījuši no sliktās puses vai nu Saeimā, vai ārpus tās.
Ne visās valstīs tāda vēlētāju ietekme uz deputātu sastāvu ir. Tādēļ aicinu vēl kritiskāk vētīt sarakstus. Par tiem kandidātiem, kuri jau bijuši deputāti, var noskaidrot, kā viņi balsojuši par principiāliem jautājumiem, un pilsonis savu vērtējošo attieksmi paudīs ar plusiņu vai svītrojumu.
D. Kokareviča: – Tā sauktā nepilsoņu kongresa, nepārstāvēto parlamenta pārstāvis Guščins bieži ir spriedelējis, ka Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu vajagot atcelt, svītrot no 4. maija Deklarācijas. Tagad arī preambulā ierakstīts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Kādai vajadzētu būt valsts reakcijai pret tiem, kuri apšauba valsts konstitucionālos pamatus?
V. Krustiņš: – Guščins tagad ir pat Saeimas deputāta kandidāts no ždanokiešu partijas. Viņš nav zaudējis pilsoņtiesības.
– Pareizs ir konstatējums, ka 4. maija Deklarācijā ietvertajai valsts nepārtrauktības doktrīnai jau līdz šim bija konstitucionāls saturs; preambulā valsts nepātrauktības doktrīna ir vēl pastiprināta. Tagad tā ir kā akmenī iecirsta.
Preambulā ir arī uzsvērts, ka Latvija ir demokrātiska, tiesiska valsts, kur valda vārda brīvība. Tas nozīmē, ka cilvēks var iestāties arī par savu atšķirīgo viedokli. Taču, ja valsts amatpersona apšaubītu, piemēram, valsts nepārtrauktības doktrīnu, tad valsts amatā tā vairs nedrīkstētu atrasties, tas ir skaidrs. Attiecībā uz pilsoni tas ir citādi. Demokrātijā ir jāpacieš arī tādas domas, kas ir krasā pretrunā ar vairākuma domām.
Tomēr arī demokrātijā ir zināmas robežas, kur tas vairs īsti nav pieļaujams. Saeima pieņēma grozījumus Krimināllikumā – Latvijā sodāms ir apvainojošā veidā pausts okupācijas noliegums, līdzīgi kā dažās Rietumeiropas valstīs krimināli sodāms ir holokausta noliegums.
No vienas puses, katrs var domāt, ko grib, bet, no otras puses, arī demokrātijā nevar paust tādu viedokli, kas ļoti skaidri pazemo citus. Bet vairākumā gadījumos arī krasi atšķirīgais viedoklis ir jāpacieš kā zobu sāpes.
