D. Kokareviča: – Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks žurnālā “Ir” nupat izteicās tā: “Mani mulsināja diskusijas par izglītības reformu. Neviens neuzskatīja par vajadzīgu analizēt pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā arī no cilvēktiesību viedokļa – ka tas atbilst Satversmē rakstītajam, Satversmes tiesas lēmumam, Latvijas saistībām vispārējās nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ietvaros.” Ko jūs viņam teiktu? 47
– Tāda analīze par ļaunu nebūtu. Bet pāreja izglītībā uz latviešu valodu katrā ziņā cilvēktiesības neaizskar. Tieši otrādi – tas, ka viena daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām tiek segregēti pēc valodas principa, mūsdienās ir ļoti apšaubāma koncepcija. Arī no demokrātijas viedokļa. Jo latviešu valoda ir mūsu demokrātiskās līdzdalības valoda. Tas neizslēdz to, ka skolēnu ģimenes jeb mājas valoda tiek mācīta skolās, un tādus piemērus redzam arī Skandināvijas valstīs. Bet tieši demokrātijā integratīvais moments ir ļoti svarīgs, un nekādām problēmām no cilvēktiesību viedokļa te nevajadzētu būt.
Valsts valodai ir noteikta funkcija, tā ir kopēja visiem iedzīvotājiem. Valoda ir ne tikai komunikācijas līdzeklis, bet tā nes sevī saturisku kultūras un vēstures bagāžu.
Ja kāds dzīvo citā valstī, bet neiepazīst valsts kultūru, izvēlas būt izolēts, dzīvot sava veida garīgā geto, tad tas demokrātijai ir traucējoši. Valstij jāveicina, lai šādi garīgi geto pēc iespējas neveidotos. Tādēļ izglītībai, neatkarīgi no skolēna mājas valodas, būtu jābūt kopējai visiem. Segregācija pēc valodas vai nacionālā principa demokrātijā nav īsti pieņemama. Tā ir reakcionāra koncepcija, kurai nav vietas 21. gadsimtā.
– Preambulā teikts, ka Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, neatkarību, teritoriju. Nesen “LA” lasītājs, pensionēts zemessargs, sprieda par savu jaunāko kolēģu gatavību aizsargāt Latvijas teritoriju un izteicās, ka X stundā izšķirīgi būtu tas, kādas pavēles dotu augstākie vadītāji. Valsts suverenitāti aizsargā tauta, taču Valsts prezidentu tauta tieši neievēl.
– Tie ir divi dažādi modeļi – ka prezidentu ievēl Saeima vai ievēl tauta – un abiem ir gan plusi, gan mīnusi, un abi ir pieņemami. Ja tauta ievēlētu Valsts prezidentu, tas jau nenozīmētu, ka varam paļauties, ka viņš tiešām arī dos pareizo pavēli.
Mums ir tipiska parlamentārā demokrātija. Cerības, kas ir saistītas ar tautas ievēlētu prezidentu, nav risināmas ar to, ka maina ievēlēšanas kārtību. Jo ir vēl daudz citu problēmu, un arī tad, ja prezidentu ievēlētu tauta, pēc tam daļa cilvēku sacītu: viņš nav tas, uz ko mēs cerējām!
V. Krustiņš: – Jūs pats varat nonākt Valsts prezidenta kandidāta statusā. Kurš ceļš uz šo amatu jums šķistu atbilstīgāks – ar tautas mandātu vai pēc pašreizējās sistēmas?
– Šī diskusija ir ļoti pāragra.
Es varētu iedomāties, ka ikkatrs kandidāts varētu būt pārliecināts, ka tieši viņš ir vispiemērotākais, un tad viņam droši vien labāk patiktu, ka par viņu būtu balsojis tautas vairākums. Bet tas ir tikai politiskās psiholoģijas konstatējums, un tam nav sakara ar konkrētu situāciju. Mūsu parlamentārās demokrātijas sistēma funkcionē visumā labi, lai gan ir vēl potenciāls, lai to uzlabotu. Būtu konstruktīvāk domāt šajā virzienā. Cilvēkiem, kuri iestājas par Valsts prezidenta vēlēšanu tautas nobalsošanā, ir priekšstats par vienu noteikta tipa prezidentu. Bet realitātē tas tā droši vien nebūs un ievēlēs citu, kam būs lielas pilnvaras, un tad šie paši cilvēki domās – labāk būtu bijis tā kā līdz šim.
