– Preambulas tekstu mēģina apšaubīt arī tādā veidā kā sakot – neuztraucieties, tam jau nav nekādas reālistiskas ietekmīgas nozīmes, nekas jau no tā nebūs, tāpēc piecietīsim. Es atceros, ka padomju laikos bija vēl no Marksa laikiem nācis proletāriskais internacionālisms, un to pārdēvēja par “tautu draudzību”. Tagad tā vietā mums saka – atšķaidīsimies, mēs neesam latvieši, esam eiropieši. 47
– Jā, šāda doma pastāv. Bet, ja mēs pajautāsim par identitāti kādam holandietim, spānim vai zviedram, protams, viņš nekautrēsies no tā, ka ir holandietis, spānis, zviedrs. Tā ir dabiska cilvēku kopiena, kuru vieno valoda, kultūra un vēstures apziņa. Valoda, vēsture, kopējs liktenis, kopēji piedzīvojumi vieno cilvēkus. Protams, ka latviešiem savā starpā ir daudz kopēja, un šis kopējais ir citāds nekā, piemēram, portugāļiem, kuriem ļoti būtiska ir 1974. gada revolūcija. Tā vieno portugāļus. Mūs turpretim vieno citi labie un sliktie vēsturiskie piedzīvojumi. Katra ģimene zina stāstu par okupācijas laikā notikušo, katrai ģimenei vajadzētu zināt arī savu dzimtas vēsturi pirms okupācijas – pirmajā Latvijas neatkarības posmā. Zinām, kas ar mums notika, un tas ir vienojošais stāsts, kas nāciju tur kopā. ES to pilnībā atbalsta un respektē, un tur mums ar ES nav nekādu pretrunu.
Globalizācijas tendences, kopējais Eiropas tirgus prasa, ka zināmas lietas ES tiek kopīgi pārvaldītas. Piemēram, lauksaimniecība lielā mērā tiek pārvaldīta kopēji. Tas nozīmē, ka valstis brīvprātīgi deleģē daļu no savas kompetences Eiropas Savienībai, lai izveidotu šo kopējo tirgu, kas nāk par labu visiem.
Bet ir zināmas robežas, cik tālu valsts var un drīkst deleģēt savas kompetences Eiropas Savienībai. Un to ir noteikušas vairāku valstu konstitucionālās tiesas: ka primāri varam deleģēt ekonomiskus jautājumus un ka mums vajadzētu mēģināt vienoties par kopēju ārpolitiku, bet ir zināms kompetenču kodols, ko nevar deleģēt ES un kas vienmēr paliks nacionālas valsts kompetencē. Visām valstīm, tajā skaitā Latvijai tas jāapzinās – mums jālemj pašiem, ka nevaram iet tik tālu, ka gandrīz visu savu suverenitāti atdodam Eiropas Savienībai. To, starp citu, šogad 28. marta spriedumā ir atzinusi Augstākā tiesa – ka Satversmes kodolā ietilpstošās kompetences nevar deleģēt ES.
