– Kāpēc, jūsuprāt, bija tā darīšanās, staipīšanās ap šo valstsnācijas jēdzienu? Šim jēdzienam bija diezgan titulēti pretinieki. 47
– Kaut pagājuši jau gandrīz 25 gadi pēc neatkarības atjaunošanas, domāju, ka mūsu valstiskā uztvere vēl joprojām nav tāda, kāda tā ir citās stabilās demokrātiskās Eiropas nacionālās valstīs. Mums joprojām vēl jācīnās par pašsaprotamo uzstādījumu, ka latviešu nācija šeit atrodas pati savā zemē, ka latviešu nācija nosaka mūsu valsts nacionāli kulturālo identitāti, kas nozīmē, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, kas nozīmē to, ka Latvijas valstij ir konstitucionāls pienākums atbalstīt latviešu nācijas kultūru, valodu – gādāt par to, lai latviešu nācija pastāvētu. Turklāt šis pienākums pastāv neatkarīgi no tā, vai tas ir ierakstīts Satversmē vai nav.
Citur tas ir tik pašsaprotami kā elpot gaisu un par to nav nepieciešams runāt. Bet mums diemžēl arī pēc okupācijas beigām vēl joprojām ir jāargumentē par savu pastāvēšanu un to, ka šī ir mūsu valsts.
Un tādēļ šī preambula ir vietā un tā juridiski pasaka visaugstākajā līmenī, ka viens no Latvijas valsts mērķiem ir garantēt latviešu nācijas, kultūras, valodas pastāvēšanu. Bez tā, ka šeit pastāv latviešu nācija, Latvijas valstij nav īpašas jēgas.
Protams, Latvijas valstij, tāpat kā jebkurai, ir arī citi uzdevumi – gādāt par mieru un kārtību, veicināt iedzīvotāju labklājību u. c., bet to dara jebkura valsts, tāpēc jau nevajadzētu tieši Latviju šādās robežās.
Latviešu lielais vairākums tomēr to saprot, un tas ir labi. Tomēr ir vēl diezgan liela daļa iedzīvotāju, kam to grūti pieņemt un kas domā, ka Latvija ir līdzīga, piemēram, Austrālijai, kur sabrauc cilvēki no visām pusēm, nostumj malā vietējos un tad dibina jaunu valsti uz jauna sabiedriska līguma pamata. Latvija tāda nav. Latvija ir tāda pati nacionāla valsts kā visas Eiropas valstis.
– To ideju par “Otrās republikas” jeb jaunas valsts dibināšanu mūsdienās grib uztiept pēc okupācijas vēl kaut kādā veidā, saistot ar iestāšanos Eiropas Savienībā un līdz ar to ar kaut kāda Latvijas valstiskā statusa mainīšanos, kā izmainīt pašas Latvijas izcelsmi, un ar to tiek aizskarti paši valsts pamati.
– Pieminējāt Eiropas Savienību. ES ir jauna veida valstu sadarbības mehānisms, daudz intensīvāks nekā jebkurš cits. Tomēr katrai valstij ir un paliek sava nacionālā identitāte. Tādēļ ES pamatlīgumos ir tieši ierakstīts: Eiropas Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka ikkatrai no 28 valstīm ir sava nacionālā identitāte. Varbūt daži jūsu pieminētās diskusijas dalībnieki nezina, ko valsts nacionālā identitāte nozīmē. Bet būtu tiešām komiski, ja visām pārējām 27 dalībvalstīm ir skaidrs, ka tām ir sava nacionālā identitāte, un ES to respektē, bet mums, lūk, nav savas nacionālās identitātes vai mēs vispār nezinām, kas tas tāds ir.
Šis nacionālās identitātes jautājums ir ietverts preambulā. Tas ir atvērts jēdziens. Tas nozīmē, ka mums saprātīgu diskusiju procesā ir jāapzinās, kas galvenajos vilcienos ir šī mūsu valsts nacionālā identitāte. Jāņem vērā, ka tā laika gaitā attīstās. Tā saglabā veco, bet tai nāk klāt arvien jauni elementi. Šāds pastāvīgs nacionālās identitātes apzināšanās process ir viens no preambulas galvenajiem mērķiem. Tas ir jo svarīgāks tieši globalizācijas laikmetā.
