Fragments no romāna “Rēta akmenī” 1
Kagaiņu mājas parādījās ātri un negaidīti. Līdzko ceļš izvijās no meža, tūlīt arī sākās plašs dārzs, dārza kreisajā pusē stāvēja garš siena šķūnis, bet netālu no tā – klēts, sarkanu un pelēku laukakmeņu kūts, stallis, pagrabs, maza pirtiņa un diezgan lepna dzīvojamā ēka.
Es ilgi klauvēju pie biezajām ieejas durvīm, neviens tās neatvēra, tad aizgāju mājas otrajā pusē, tur bija vēl vienas durvis, tās bija atvērtas, un es caur nelielu priekštelpu uzreiz nokļuvu virtuvē. Pie plīts stāvēja Kārlis Kagainis ar sievu Malvīni un lopiem vārīja ēst. No liela čuguna katla nāca balti garaiņu dūmi, uz grīdas un galda atradās paprāva kartupeļu un cukurbiešu kaudze. Laksti bija nogriezti, un tie stāvēja nosviesti netālu no durvīm.
– Labvakar! – es klusi sacīju un palocīju galvu.
Mani ieraugot, abi Kagaiņi spēji satrūkās, abi satraukti saskatījās, un Malvīne pat steidzīgi pārmeta krustu.
– Fui, kā nobaidīji! – viņa skaļi izdvesa un dusmīgi nozibināja ar acīm.
Abi Kagaiņi jau bija krietni pāri pusmūžam, skaitījās vidējie zemnieki, jo viņu saimniecība bija diezgan prāva un labi nostādīta – trīsdesmit hektāru zemes, kādas desmit govis, divi zirgi un vēl daudz kā cita, kā citiem tuvākajā apkārtnē nebija.
– Labdien, labdien, – Kārlis Kagainis norūca un tramīgi skatījās apkārt. – Ko tad jaunskungs vēlas?
– Mamma lūdza… – es jau kuro reizi šajā pēcpusdienā klusi un neveikli teicu. – Vai jūs mums nevarētu iedot zirgu?
Kārlis smagi atsēdās krēslā pie virtuves galda, ilgi caur logu raudzījās uz rudens vējos vaidošo dārzu, tad kaut kā sāpīgi paskatījās uz mani un rūgti iesmējās.
– Tu saki – zirgu?
– Jā.
– Ak tad jums tagad ir ievajadzējies zirgs? – Kārļa balsī joprojām skanēja rūgts izsmiekls.
Es atkal apmulsu, nokaunējos, noliecu galvu un tikko dzirdami pateicu: – Jā.
Tad Kārlis negaidīti uzlēca kājās, iebļāvās, un viņa acis bija pilnas ar kaut kādu aukstu, degošu naidu.
– Bet ko tad tava mamma visu laiku sludina? Par ko iestājas? Par ko balsoja vakardienas sapulcē? Tu zini?
Es klusēdams noraidoši pakratīju galvu.
– Nē? Tu nezini? – Kārļa balss sāka skanēt arvien draudīgāk. – Tava mamma taču arī ir viena no tām, kura ir par kolhozu, kura to vien skandina, ka visiem zirgi ir jāatņem, ka jāatņem arī visas govis, teļi, cūkas, visi rati un mašīnas… Man tagad drīkst piederēt vienīgi veca pufaika! Pu-fai-ka! Bet tu prasi zirgu!
Es sapratu, ka arī šeit neko nepanākšu, ka arī šeit man neviens neko neiedos, neviens nepalīdzēs slimajai Ritai, nepalīdzēs mammai. Visur, kur vien biju iegriezies, cilvēkus nomāca vai nu bailes, vai naids. Šīs sajūtas paralizēja vai nonāvēja jebkādu līdzjūtību.
Es pagriezos un gāju prom. Tad pēkšņi ar dobju troksni atvērās kādas blakus durvis un virtuvē smagiem soļiem ienāca divi barga izskata vīri. Viņi bija izģērbušies kreklos, kailām galvām, bet kājas sedza netīras, sagumzītas pašaustas vadmalas bikses un armijas zābaki.
Abi uzmanīgi, kaut kā auksti un nepatīkami mani nopētīja, tad ātri paskatījās uz Kārli Kagaini.
– Kas tas ir par puiku? – aizsmakušā balsī jautāja vīrietis ar vasarraibumiem noklātu seju un diezgan spilgti iesārtiem matiem.
Es viss notrīcēju. Bija tāda sajūta, it kā mani būtu ķēris zibens spēriens. Ne vairs pakustēties, ne parunāt. Es uzreiz atcerējos, es pazinu un sapratu, ka manā priekšā stāv visas tuvākās un tālākās apkārtnes posts un lāsts, līdz šim vēl nekādi nenotveramais mežabrāļu vadonis Arvīds Zars. Arī to otru cilvēku es pazinu.
