Egilam Lukjanskim 80. Pieminot rakstnieku, atkārtoti izdoti divi romāni 1
Egilam Lukjanskim – 80
Ražīgais romānists Egils Lukjanskis (6.01.1937.–19.10.2008.) šogad svinētu apaļu astoņdesmit gadu jubileju. Ju astoņus gadus viņa vairs nav starp mums, bet, pieminot lasītāju iemīļoto rakstnieku, “Lauku Avīzes” izdevniecība laidusi klajā grāmatu “Rēta akmenī”, kurā iekļauti divi Egila Lukjanska romāni.
Kopš sava pirmā stāstu krājuma “Izvēle” iznākšanas 1967. gadā Lukjanskis rakstīja aizgūtnēm, reizēm viņam iznāca pat divi romāni gadā, īpaši ražīgos gados – trīs. Nebūs pārspīlēts apzīmējums “ražīgākais autors latviešu pēckara literatūrā”, kā Lukjanski nodēvējis kolēģis un laikabiedrs Ēriks Hānbergs. Turklāt Lukjanskis, kura dzīvē nepārvērtējama nozīme bija stilam, visus savus romānus līdz pat pēdējam sarakstīja, burtiski katru dienu ar pildspalvu rokās sēžoties pie baltas papīra lapas – ar datoru strādāt rakstnieks prata, taču literāriem darbiem atzina to par nelietojamu.
Kritiķi Egilu Lukjanski pēluši, un pamatoti, par steigu, darbu literāro nenoslīpētību, par sižeta līniju atkārtošanos, par tēlu tipveidīgumu, teatralitāti. Jā, lasot Lukjanska grāmatas, viegli pamanīt, ka liktenīgās skaistules pārceļo no viena romāna nākamajā, savukārt dzīves rūdītie, skarbie, palaikam pat ciniski brutālie vīrieši risina līdzīgas dzīvības, nāves, mīlestības un nodevības tēmas. Šos trūkumus nenoliedz arī pats rakstnieks, taču norāda arī uz paša izvēlēto literāro paņēmienu iedarbīgumu. Pēcvārdā romānam “Krievu leitnanta mīļākā”, kuru var lasīt šajā grāmatā, viņš rakstīja: “…daudzu lasītāju atmiņā uz ilgu laiku paliek manis vairumā gadījumu no dzīves ņemtais notikums, izvēles situācija, kādā manu grāmatu varoņi nonāk, un šo cilvēku likteņi.”
Tā nepārprotami ir taisnība, ko apliecina nobružātie Egila Lukjanska grāmatu vāciņi bibliotēkās. Lukjanska grāmatas gaidīja, viņa dzīves laikā gadījās pat, ka saņēmām “Latvijas Avīzes” redakcijā zvanus ar pateicību par to, ka iznākusi jauna, vai arī ar jautājumu, kad būs nākamā. Ļoti iespējams, ka viens no noteicošajiem faktoriem, kas lasītājus piesaista, ir tieši dramatiskās cīņas, kurām iziet cauri Lukjanska varoņi – turklāt daudz biežāk šīs cīņas ir iekšējas, nevis ārējas; tās ir cīņas ar paša iekšējiem dēmoniem un pagātnes notikumu ēnām.
Jaunajā grāmatā iekļauti divi Egila Lukjanska romāni. “Rēta akmenī” iznāca 1993. gadā – tas rakstniekam bija viens no īpaši ražīgajiem, jau pirms tam lasītāji bija saņēmuši grāmatas “Nakts tiesnesis” un “Sāpes un triumfs”. Romāna centrālais tēls Ivars Viklands ir viens no pretrunīgākajiem Lukjanska tēliem – ārēji šķiet, ka viņa dzīvē viss ir kārtībā, viņš ir labā amatā, turīgs vīrietis, kurš var dabūt teju visu, ko vēlas. Taču viņu vajā mistisks Baltais cilvēks, nemitīgi atgādinot pagātni, kuru Viklands tik izmisīgi vēlas aizmirst, ka pat izvairās apmeklēt māti, kura viena pati dzīvo laukos un par sevi atgādina vien retās vēstulēs. “Rēta akmenī” ir Lukjanskim divējādi neraksturīgs romāns: viņa darbos lielākoties nav vietas mistikai, savukārt viņa vīrišķīgie galvenie varoņi gan var būt ciniķi līdz kaula smadzenēm, taču sievietes nelaimē pamest nemēdz. Mīlestība var neatnākt un var arī pāriet, ko Lukjanskis nekavējas atgādināt, taču to nodot nedrīkst.
Savukārt romāna “Krievu leitnanta mīļākā” (2002) galvenā varone, atkal ne ļoti raksturīgi Lukjanskim, ir sieviete, patiesībā pat divas: Eva Račinska, ar kuras nonākšanu slimnīcā grāmata sākas, un viņas māte Silvija Simsone, kuras dzīve ļoti lielā mērā noteikusi meitas dzīves norises. Vīrieši romānā ir kā katalizators, kurš tikai paātrina neizbēgamu reakciju.
Abi grāmatā iekļautie Egila Lukjanska romāni visai spilgti atklāj līdzību ar sengrieķu traģēdijām: sakāpinātas kaislības, monolīti raksturi, vispārcilvēcisku tēmu tvērums viena vai pāris cilvēku attiecību risinājumā. Tieši antīkajai pasaulei raksturīgais vēriens, kādu ikdienā mēs nelabprāt piedzīvotu, arī ir galvenais rakstnieka pievilkšanas spēka avots. Bet – lasiet paši!
