Māra Libeka: Efektīvās pārvaldes upurjēri 0
Sabiedrība parasti ar gandarījumu uzņem ziņas par cilvēku atlaišanu un algu samazināšanu valsts pārvaldē. Piemēram, ja paziņotu, ka turpmāk Latvijā būs tikai 100 no 12 tūkstošiem valdības sektorā nodarbinātajiem ierēdņiem, tad daudzus noteikti pārņemtu kluss prieks, sak, beidzot tā birokrātijas masa ir nolīdzināta.
Pirms gada Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis iepazīstināja sabiedrību, ka arī viņš, tāpat kā viņa priekšgājēji, ir nolēmis izveidot mazu, efektīvu valsts pārvaldi, un šogad līdz augustam nodarbināto skaits jau esot sarucis par 715 darbiniekiem. Taču diezin vai ceļā uz tādu valsts pārvaldi, ar kuru būtu apmierināta lielākā daļa sabiedrības, ar “galvu ciršanu” vien būs pietiekami. Tāpēc ir svarīgi ik pa laikam palūkoties uz civildienestu no iekšpuses, jo tikai tad varēs pārliecināties, vai, piemēram, ierēdņu pārsēdināšana no viena krēsla otrā jeb aizrotēšana no viena amata uz otru, kā arī atlaišana no amata bijusi likumīga un atbilstoša mērķim par efektīvu valsts pārvaldi.
Agrāk civildienesta “virtuvi” pārzināja Valsts civildienesta pārvalde, bet tagad tās vietā ir tikai un vienīgi tiesas,
kas ierēdniecības problēmās iedziļinās tikai pēc ierēdņu iesniegtās prasības pret saviem priekšniekiem. Pārvalde sekoja ierēdņu rotācijas un atlaišanas procesu tiesiskumam un gadījumā, ja šie procesi nebija likumīgi, atjaunoja ierēdņus amatā. Analizēja, kur bijis brāķis atlaišanas procesā, un strādāja pie tā, lai brāķi turpmāk nepieļautu. Faktiski šī pārvalde funkcionēja kā starp dzirnakmeņiem – no vienas puses, atbrīvoja ierēdņus no amata, bet, no otras puses, viņus aizstāvēja, lai nebūtu jādodas uz tiesu un jāpieprasa no valsts kompensācijas, iecērtot robu valsts kasē.
Nevar noliegt – gadījās arī pa kādam tiesu procesam, bet vismaz bija pa vidu kāds, pie kuras varēja vērsties, ja ministrs vai kāds cits no vadošā personāla centās nevis uzlabot valsts pārvaldību, bet personīgi atriebties, padarot upura atrašanos konkrētajā vietā par neciešamu.
Laiki mainās, civildienesta pārvalde ir likvidēta, un patlaban absolūta rīcības brīvība ierēdņu “galvas ciršanā” un izsēdināšanā no amata krēsla ir piešķirta ministriem un ministrijas padotības iestāžu vadītājiem, jo centrālā valsts pārvaldes iestāde Valsts kanceleja uzskata, ka viņi ir absolūti godprātīgas personas, kas nepieļauj prettiesiskas darbības. Ja kādam kaut kas nepatīk, lai dodas uz tiesu! Tas arī tiek darīts.
Un daudzi ierēdņi vinnē prāvas, un valsts maksā kompensācijas.
Bet Valsts kanceleja par to neliekas ne zinis. Ministrs pret ierēdni var mobingot un bosingot, cik vien vēlas, ja vien šo procesu neaptur tiesa, kā tas notika bijušās Veselības inspekcijas direktores Aijas Mežsargas gadījumā, kura, kā tiesa un arīdzan tiesībsargs konstatējis, cietusi no Veselības ministrijas vadības psiholoģiskā terora. Kad vaicāju, vai Valsts kanceleja ir izvērtējusi šo un līdzīgus gadījumus un izdarījusi kādus secinājumus, saņēmu atbildi, ka ministrs zina, ko dara.
Valsts pārvaldē neviens nevienam nedrīkstētu būt karalis – visiem jābūt sabiedrības kalpiem un jāspēlē pēc vienotiem un tiesiskiem noteikumiem, saka reformas virzītāji. Ceļš uz mazu un efektīvu valsts pārvaldi ir iezīmēts, bet kur palikuši instrumenti, kas to nodrošinātu?
Vēl viens pavisam svaigs gadījums skar bijušo Veselības ministrijas valsts sekretāru Aivaru Lapiņu, kurš, pērn atsūtīts no Zemkopības ministrijas, vēl gadu nenostrādājis šajā amatā, kā amatu zaudēja, jo veselības ministre Anda Čakša viņu aizrotēja uz zemāku, bet, viņasprāt, ļoti atbildīgo e-veselības projekta virzītāja amatu Nacionālajā veselības dienestā. Lapiņš pretojas, jo viņam neesot tādu specifisko zināšanu, lai to pildītu, un uzskata, ka ministre ar viņu izrēķinās, jo neesot skaidri un nepārprotami izskaidrojusi, kāpēc viņš tiekot pārcelts, kā arī neesot viņu uzklausījusi. Lapiņš patlaban gatavojas sniegt prasību tiesā, bet Valsts kanceleja piever acis, jo pieņemamākais veids, kā nodrošināt efektīvu pārvaldi, ir ļaut ministriem pašiem tikt galā ar saviem upurjēriem.
