Edvīns Šnore: Paradoksāla situācija – okupācija bija, bet okupantu nav 64
Autors: Edvīns Šnore, vēsturnieks un režisors
Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā “Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Ar lielu pārsteigumu vakar izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.
Piekritīsit, šodienas Latvijas iedzīvotāja ausij Lindblata lietotais vārdu savienojums “komunistu kolaborants” skan visnotaļ nepierasti, pat nedaudz ekstrēmi. Nacistu kolaboranti, jā, – tādus mēs zinām un vienbalsīgi nosodām, bet ar komunistu kolaborantiem ir nedaudz sarežģītāk. Tiesāts tāds mums neviens nav, ja neskaita Alfrēdu Rubiku, taču arī viņa grēki acīmredzami nebija nekādi nopietnie, jo pretājā gadījumā viņš šodien jau cēli nepārstāvētu mūsu valsti Eiropas parlamentā.
Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija – visi (izņemot PSRS laika iebraucējus) atzīst, ka okupācija bija, taču šīs okupācijas īstenotāju – okupantu un kolaborantu – nav. Ir tikai kaut kādi mistiski čekas ziņotāji un arī to vārdi vēl ar vien, izmantojot dažādus ieganstus, tiek turēti slepenībā, tādējādi kultivējot maldīgu uzskatu, ka īstie vainīgie par PSRS okupāciju droši vien būs tais maisos. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ziņotāji nebija galvenie PSRS okupācijas realizētāji Latvijā.
Galvenie biedri, kas rūpējās, lai PSRS okupācija šeit noturētos maksimāli ilgi, bija Latvijas komunistiskās partijas vadītāji, LKP CK locekļi. Tieši viņi deva pavēles čekai. Tieši viņi vadīja un koordinēja čekas represijas pret Latvijas neatkarības cīnītājiem. Arhīva dokumenti par to nepārprotami liecina.
Es zinu, ka daudzi vēl ar vien godā bijušos LKP CK vadoņus, jo viņi atjaunoja Latvijas valsti. Diemžēl tā ir taisnība. Esošā Latvijas valsts patiešām tika veidota komunistiskās partijas funkcionāru vadībā. Es gan to nesauktu par valsts atjaunošanu. Korektāk acīmredzot būtu runāt par LPSR valdošās elites plūstošu transformāciju kapitālisma apstākļos pēc PSRS sairšanas. Ja tādās valstīs kā Čehija un Polija pēc 1990. gada lietas pārņēma bijušie politieslodzītie, tad Latvijā – tā pati vecā LPSR varas elite. Komunistisko funkcionāru un viņu draugu privātīpašumā pamazām pārceļoja valsts manta, savukārt atjaunotā Latvijas republika kļuva par vienu no vistrūcīgākajiem un atpalikušākajiem apvidiem visā Eiropā. Jēdziens “komunistu kolabrants” mūsu 4. maija republikā neiesakņojās, jo bija pretrunā ar 20 gadus plaši kultivēto mītu, ka bez komunistu un čekistu gudrās virsvadības latviešu tauta nekādu brīvību sev izcīnīt nespētu. Kur nu vēl valdīt un organizēt biznesu pēc neatkarības iegūšanas. To, protams, spēja tikai bijušie LKP, VĻKJS un VDK vadības cilvēki, kuri, “par laimi”, neliedza savu palīdzību. Aptuveni tā Latvijas neseno vēsturi izprot liela daļa jaunatnes, kura barota ar 4. maija oficiālās historiogrāfijas mītiem.
Domāju, ka šodien, kad atkal aktualizējies čekas maisu jautājums, būtu nepieciešams izskaidrot, kāda tad bija ierindas “stukaču” un kāda LKP funkcionāru loma, piemēram, čekas represiju koordinēšanā laikā, kad gruva Padomju savienība un kad latviešu aktīvisti veidoja pirmās organizācijas Latvijas neatkarības atbalstam (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komitejas). Tāpēc es atbalstu Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Dr. Ritvara Jansona pausto viedokli, ka būtu nepieciešams zinātnisks pētījums, kurā šie jautājumi būtu salikti pa plauktiņiem. Tas ievērojami mazinātu ažiotāžu ap čekas ziņu pienesēju maisiem un fokusētu starmešu gaismas uz galvenajiem personāžiem – uz tiem, kuri deva pavēles, tiem, kuri vadīja represijas pret Latvijas brīvības cīnītājiem.
Šodien šie biedri, kurus Eiropā dēvē par galvenajiem “komunistu kolaborantiem”, pie mums klusi vada savas vecumdienas komfortablos apstākļos. Siltās čībās pie televizora viņi ar labpatiku noraugās, kā tauta nu jau divdesmit gadus ņemās ap čekas ziņotāju maisiem un ja Dies’ (jeb Ļeņins) dos, ņemsies vēl 30 gadus saskaņā ar pēdējiem ierosinājumiem. Kas notiks pēc tam, tas viņus vairs īpaši neinteresē. Ja kāds ļoti gribēs, varēs tad arī publiskot un pētīt, galvenais lai tagad liek mieru. Vismaz gadus desmit, divdesmit, jeb, vislabāk ar rezervi – 30.
