Edvīns Šnore: Latvijas integrācijas teātris jeb laiks izvilkt galvu no smiltīm 84
Nesenais Krievijas iebrukums Ukrainā daudziem nāca kā zibens spēriens. Pasaulē tas izraisīja apjukumu, bet Latvijā – līdz tam nepieredzētas iekšpolitiskas pārvērtības. Burtiski pāris dienu laikā gandrīz visi latviešu politiķi ieņēma tādu nostāju pret Krieviju un “Saskaņas centru”, kāda līdz tam bija raksturīga, šķiet, tikai “Nacionālajai apvienībai”. Arī tie, kas savulaik apdāvināja Putinu ar sporta inventāru un teicās nesaprotam, kāpēc lielvalstu līderi nebrauc uz Sočiem, pēkšņi visu saprata un atzina, ka Kremļa politika attiecībā pret kaimiņvalstīm ir imperiālistiska, naidīga un agresīva.
Ja attiecībā uz Krieviju apskaidrība nupat ir nākusi, tad attiecībā uz “mūsu krievu cilvēkiem” daudziem tāda vēl ir priekšā. 20 gadus latvieši ir baroti ar mītiem par Latvijas iedzīvotāju lielo vienotību, par krievvalodīgo milzīgo atbalstu Latvijas neatkarībai atmodas laikā, par PSRS iebraucēju alkām integrēties latviskajā vidē utt. Latvijas valsts ir tērējusi miljonus, lai uz šo leģendu pamata veidotu saticīgu un funkcionējošu sabiedrību. Taču tā kā šie apgalvojumi ir balstīti uz meliem, cerētais rezultāts nav sasniegts. Vieni 250 000 “mūsu krievu cilvēku” aizgāja un nobalsoja par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa likvidāciju. Un tas notika pēc 20 gadu intensīvas integrācijas. Un visi balsotāji bija Latvijas pilsoņi! Savukārt 300 000 nebalsojušo savu attieksmi pret šo valsti pauda jau ar sevis izvēlēto nepilsoņa statusu. Plus vēl ir Krievijas pilsoņi, kuru skaitu Latvijā Krievija nez’ kādēļ tur noslēpumā un visbeidzot Latvijā palikušie PSRS atvaļinātie virsnieki, kurus pilnā ekipējumā (pagaidām bez ieročiem) redzam ik gadu 9. maijā Rīgā.
“Mūsu krievu cilvēku” lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu – “otrās šķiras pilsoņu” stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS.
Interesanti atzīmēt, ka šodien tik ierastā Latvijas krievvalodīgo gaušanās par apspiešanu, krievu valodas diskrimināciju utt. nebūt nav radusies kā sekas Latvijas realizētajai politikai šajās jomās. Tā radās kā reakcija uz pašu Latvijas neatkarības atjaunošanas faktu. 411 374 Latvijas iedzīvotāji 1991. gadā balsoja pret to. Nospiedošais vairums krievvalodīgo Latvijas neatkarību tolaik neatbalstīja. Viens otrs šodien ir ticis tam pāri, taču daudzi savu nostāju nav mainījuši un vēl ar vien ar aizdomām raugās uz šo “limitrofo” veidojumu. To spilgti parāda gan Latvijas krievu preses raksti, gan komentāri pie tiem, gan Latvijas krievu TV5, sevišķi skatītāju aptaujas rezultāti par Latvijas atjaunošanas “kļūdainumu”.
Integrācija Latvijā nav izdevusies. Un nevis tāpēc, ka būtu pieļautas kādas milzīgas kļūdas un ka, darot savādāk, viss būtu izdevies, nē. Vienkārši ir lietas, kuras nav iespējamas. Nav iespējams, piemēram, pārkrāsot Baltijas jūru zaļā krāsā, izlejot tajā pudelīti ‘zeļonkas’. Tāpat Latvijā nebija iespējams integrēt krievus latviskā vidē, ņemot vērā milzīgo krievu īpatsvaru un to, ka PSRS kolonizācijas rezultātā daudzviet krievi/krievvalodīgie ir pat vairāk nekā latvieši, piemēram Rīgā.
Vienīgā jēgpilnā darbība šādā situācijā bija veicināt daļas krievvalodīgo aizbraukšanu, tā lai krievu īpatsvars samazinātos. Tas arī tika paredzēts Valsts programmā “Sabiedrības integrācija Latvijā” (2001). Nekas no tur minētā gan nav īstenots. Rezultātā mēs šodien esam situācijā, kad, piemēram, CNN, stāstot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kā nākamo loģisko Putina mērķi min Latviju, jo arī tur esot visi tie paši priekšnoteikumi, proti, liels īpatsvars neapmierinātu krievu, kurus PSRS tur savulaik nometinājusi.
Ņemot vērā Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu, es aicinu Latvijas valdību un parlamentu beidzot nopietni pievērsties pasākumiem, kuri atrunāti Saeimas deklarācijā par okupāciju un augstāk minētajā integrācijas dokumentā, proti, ar Rietumu partneru palīdzību strādāt pie tā, lai Latvija pakāpeniski tiktu vaļā no tiem PSRS krievvalodīgajiem iebraucējiem, kuri Latvijā tā arī nav spējuši iedzīvoties un kuri jūtas diskriminēti savas valodas un etniskās piederības pēc. Otra iespēja ir gaidīt, kad šie cilvēki uzaicinās sev palīgā Putinu. Visas citas iespējas Latvija jau ir izmēģinājusi.
Pēc Putina pēdējām aktivitātēm jēdziens krievvalodīgie (līdzīgi kā savulaik Volksdeutsche) ieguvis jaunu – Eiropas drošības dimensiju. Rietumos sāk saprast, ka līdzšinējais Latvijas integrācijas teātris (jeb drīzāk “Pasaka par pliko karali”) galu galā var slikti beigties ne tikai pašai Latvijai, bet arī visai NATO. Tādēļ Latvijas kolonizācijas seku risināšana ir ieguvusi jaunu starptautisku aktualitāti. Latvijas valdībai būtu vienreiz jāmet biklums pie malas un jāsāk par šiem jautājumiem runāt ar mūsu Rietumu partneriem. Mūs sapratīs.
