Edvīns Šnore: Ja nebūtu 9. maija, nebūtu Latvijā ne Ušakova, ne citu svinētāju 108
V.B.: – Vai 9. maijs, pēc kura puse Eiropas nonāca slepkavnieciska režīma varā, patiešām būtu svinama diena? Profesionālie cilvēku šāvēji no NKVD taču turpināja savu darbu arī pēc 1945. gada 9. maija. Un mūsu tautas vēsturē lielākā deportācija arī notika pēc tā.
E.Š.: – Kas nu kuram svinams. Bet es saprotu, kāpēc krievi Latvijā svin 9. maiju: ja nebūtu 9. maija, nebūtu te ne Ušakova, ne visu to svinētāju. Pirms okupācijas Latvijā bija astoņi līdz desmit procenti krievu.
– Turklāt tie bija valstij lojāli pilsoņi.
– Tieši tā! Ušakovs agrāk svinēja arī 13. oktobri – dienu, kad 1944. gadā sarkanie “atbrīvoja” Rīgu. Gadu vēlāk, 1945. gada 13. oktobrī, Rīgā viesojās kāds britu diplomāts. Arhīvā lasīju viņa ziņojumu Londonai: cilvēki nesvin šo datumu, krievu režīmu uztver kā okupāciju, ir nomākti. Tāda toreiz bija rīdzinieku reakcija. Taču mani nodarbina cits jautājums: ko šie cilvēki pie pieminekļa domā par to, ka latvieši, kurus it kā “atbrīvoja”, turp neiet? Vai viņus tas nesatrauc? Un ko īsti svin Ušakovs? Kolimas uzvaru pār Buhenvaldi? Viens cilvēkēdāju režīms nomainīja citu. Aiz cieņas pret valsts pamatnāciju vajadzētu atbilstoši uzvesties, nevis rīkot izaicinošus balagānus pašā Rīgas centrā.
– Maskavā militārajā parādē maršē jaunkundzes īsos svārciņos un blūzītēs, kas noklātas ar ordeņiem, it kā viņas Berlīni būtu ieņēmušas. Neīstas uniformas, neīsti ordeņi. Dienu, kad jāgodina kritušie un izdzīvojušie, pārvērš par karnevālu.
– Un cik tad to izdzīvojušo vairs ir palicis? Maz, pavisam maz. Pašu veterānu vairs gandrīz nav, vairums to, kas Rīgā pie pieminekļa dižojas, ir okupācijas karaspēka virsnieki un viņu atvases. Taču, kad Putins kritīs no varas troņa, arī šeit visa bravūra noplaks. Tādā veidā, kā Putina režīms darbojas, tas nevar ilgi turpināties.
– Tomēr ir vēl viens jautājums. 1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm bija ne tikai latvieši. Un arī starp miličiem, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, bija ne tikai latvieši. Tāpēc es skaidri nodalu krievus no “homo sovjeticus”, Bulgakovu no šarikoviem – no tiem, kas dievina Putinu, skumst pēc PSRS un ir pārliecināti, ka “krievi Latvijā tiek diskriminēti”.
– Jā, bija arī tādi krievi. Taču tas ir mīts, ka krievvalodīgo iebraucēju vairums atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju. Vēsturnieki un pētnieki, arī krievu pētnieki, kas nodarbojas ar šo tematu, ir nonākuši pie secinājuma, ka neatbalstīja vis. Līdz ar to teikt, ka sākumā viss bijis lieliski, bet pēc tam ļaunā Latvija šurp sabraukušos krievus piekrāpusi, tāpēc viņi tādi īgni un apvainojušies, nav korekti. Tādi viņi bija arī 1991. gadā. Viņi jau tolaik gribēja, lai krievu valodai te būtu otras valsts valodas statuss. Turklāt atcerēsimies 1991. gada “Daugavpils iniciatīvu”, kas aicināja uz dažu reģionu autonomiju. Pamatu īpašam optimismam par tā sauktajiem “mūsu krieviem” neredzu. Protams, ir tādi, bet viņu nav vairums. Kur bija Latvijas krievu inteliģence, kad šurp atbrauca Valerija Novodvorska, lai nosodītu 9. maija orģijas pie pieminekļa?
– Atgriežoties pie tavas filmas “Nezināmais karš”: tajā ir gan triju Baltijas valstu pretošanās kustības dalībnieki, gan ASV drošības dienestu analītiķis Džons Pradoss un Lielbritānijas slepeno dienestu vēstures pētnieks Stīvens Dorils, tomēr ne mazāk interesants man šķita čekas veterāns, kura vārdu neatceros, taču atceros, kā viņam iemirdzas acis, stāstot par “likvidētajiem” cilvēkiem. Un tad vēl nožēla, ar kādu viņš piebilst, ka līdz galam kārtību viņiem neesot izdevies ieviest, vēl pat šodien ne.
– Tāda ir viņu uztvere. Šis veterāns dzīvo Krievijā. Un kārtības – kā viņš to saprot – patiešām nav, jo Baltijas valstis ir brīvas. Filmā netika iekļauta kāda zīmīga epizode. Jautāts, kā vietējie – latvieši un lietuvieši – izturējās pret čekistiem, viņš vaļsirdīgi atzīstas: slikti izturējās, nepakļāvās, neko nedeva, bet mēs paši visu ņēmām, neprasījām. Tātad viņš labi apzinās, ka okupantus te nemīlēja, taču viņu tas nesatrauc. Man nav ilūziju par šiem cilvēkiem.
– Mūsu iepriekšējā sarunā teici, ka politika ir iespēja ietekmēt procesus. Un piebildi, ka patlaban visefektīvāk vari to darīt ar savu filmu “Padomju stāsts”. Tagad tu esi gan jaunu filmu uzņēmis, gan politikā iesaistījies. Kas Latvijā tiek darīts nepareizi vai ne līdz galam pareizi? Un kā tu kā Saeimas deputāts to spēj vai nespēj ietekmēt?
– Galvenā problēma – vara neieklausās tautā. Otra problēma – vara bieži vien akli seko visam, kas nāk no Briseles. Migrācijas jautājumā mums ir cits viedoklis nekā Junkeram un Merkelei. Svarīgi ir dot Briselei ziņu, ka viņu politika migrantu jautājumā ir bīstama ne tikai mums, bet visai Eiropas Savienībai. Latvijai ir rūgta pieredze ar nelūgtiem viesiem, tāpēc ir svarīgi par to runāt. Ja galvaspilsētā dominē iebraucēju valoda, bērnus uz kino nevar aizvest, jo šodien seanss tikai krieviski, tā nav normāla parādība. Svarīgi ir nevis gaidīt, kad Briselē jautās mūsu viedokli, bet pašiem stāstīt – kā to dara poļi un ungāri. Nebaidīties, teikt tieši: Junkers rok kapu apvienotas Eiropas idejai, viņa piedāvātie risinājumi ir neprātīgi. Vienotu Eiropu var veidot dažādi. Vēsture liecina, ka tiem, kas to mēģinājuši darīt ar spēku un uzspiešanu, tas parasti ir slikti beidzies. To Junkeram vajadzētu ņemt vērā.
– Un kas tiek darīts, lai mazinātu latviešu migrāciju?
– Tā ir vēl viena nopietna problēma. Tiesa, uzreiz gribu piebilst, ka lielākā daļa izbraukušo ir PSRS migranti un viņu atvases – gan naturalizējušies jaunpilsoņi, gan nepilsoņi. Okupācijas laikā ieceļojušie beidzot izceļo, tādējādi mazinot okupācijas sekas. Ļoti ceru, ka Britānija neizstāsies no ES, jo tad viss šis kontingents varētu gribēt braukt atpakaļ. Protams, izbrauc arī latvieši, nereti – gudri un uzņēmīgi. Ko darīt? Sakārtot valsti. Mēs redzam, kas atklājas ar Valsts ieņēmuma dienestu un Finanšu policiju. Runa ir ne tikai par neefektivitāti, bet arī par noziedzīgu darbību. Cilvēki, kas maksā nodokļus, visu redz. Nebrīnos, ka dūša var apskrieties. Dziļi simboliski – pat VID galvenās ēkas būve un absurdā daudzmiljonu īres maksa vairāk izskatās pēc puskriminālas afēras nekā saprātīgas saimniekošanas.
– Stulbums? Ļaunprātība? Smalks aprēķins? Šķēle reiz teica, ka vadošos amatos esot jāieceļ lielākie kretīni. Vai tas joprojām ir spēkā?
Ja vēlies uzzināt Edvīna Šnores atbildi uz šo un vēl citiem jautājumiem, lasi jaunāko “Mājas Viesi” vai seko saitei, uzklikšķinot šeit!
