“es nāku nests uz Dieva pirkstgaliem”: Edvīna Raupa jaunākā dzeja 2
Dzejnieks, atdzejotājs Edvīns Raups (1962) tulko no spāņu un portugāļu valodas. Dzejā ienācis 1991. gadā ar krājumu “Vēja nav”, kas atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu – no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam “poēzijas iekšienē”. Iznākuši seši dzejas krājumi, Dzejas dienu laikā nāk klajā jaunākais Edvīna Raupa krājums “Ugunsnedrošs pulss”.
– Sākušās Dzejas dienas, jums nāk klajā jauns krājums. Kā jūtaties Dzejas dienās?
E. Raups: – Pašsajūta mazliet saplūst ar 1. septembra noskaņām. Tām sajūtām, kad ilgas pēc nezināmā piepeši īstenojas, atveras durvis – un tu stāvi pie Raiņa pieminekļa. Bieži vien īstenība nemaz nav tik patīkama un atrodas visai tālu no ilgās izlolotā tēla. Dzeja mēdz būt ļoti dažāda. Mana nav piemērota demonstrāciju iesildīšanai un patiesības sludināšanai. Tā ir dziļi personiska, dzīvības sulu dzeja, koku sakņu dzeja. Un, kaut arī daudzi uzskata, ka Raupu ir vēlams klausīties, nevis lasīt, man vajadzīga liela piepūle, lai pavērtu muti. Tāpēc abpusējai – klausītāju un lasītāju – labsajūtas veicināšanai mēdzu ieteikt glāzi vīna pirms, nevis pēc lasījuma (smaida). Iespējams, varētu teikt, ka esmu metafiziski ievirzīts dzejnieks, tāpēc jebkura sadzīviska situācija var tapt par šķērsli tās uztverē. Bet Dzejas dienas kā tradīcija ir vērtība un nevajag to iznīcināt, ja mums nav nekā labāka, ko likt vietā.
– Sacījāt, ka jūsu dzeja ir metafiziska. No kurienes nāk šī stīga?
– Nē, es neteicu, ka metafiziska. Vienkārši dažas dzejas “iekšējās” pazīmes liecina, ka mans domāšanas process varētu būt tuvs tiem, kurus mēdz dēvēt par metafiziķiem. Proti, ticība noslēpumam, pasaules neizdibināmajai dabai, enerģijai, kas vienādi pulsē gan Visumā, gan manī.
Es lielā mērā paļaujos uz likteņa roku, jo ir pierādījies, ka tad viss notiek labāk, nekā plānojot. Arī dzīvē mani vairāk interesē tas, ko nevar apgūt pēc mācību grāmatām, priekšrakstiem – netveramais, nepasākamais. Vai arī noklusētais. Tieši noklusēšana bieži vien ir vainojama lielās traģēdijās. Nevajag krist lielās ilūzijās par Homo sapiens. Ja cilvēks tiešām būtu gudrs, nekādu globālu konfliktu nebūtu, bet tagad mēs paši sev tos noorganizējam. Kaut kāda komiska suga, vēl tālu no vieduma. Bet nevajag noskumt, prāts ir pavisam jauns posms evolūcijas ķēdē. Cilvēkiem viss vēl priekšā…
– Vairāk jūtaties kā pilsētnieks vai laucinieks?
– Varētu teikt: esmu laucinieks, bet ieaudzis urbānajā romantikā, kuru baudu kā kinofilmu – man patīk vakaros pastaigāties un vērot cilvēkus, kafejnīcu dzīvi… Un justies kā kosmosā. Tikpat veiksmīgi spēju iejusties lauku ainavā, atgriezties pie dabas. Paradoksāli ir vienīgi tas, ka manis apbrīnotā, apjūsmotā dzīvā daba spēj ievibrēt dvēselē skumjas un traģiskas stīgas. Nojaušu, ka tas saistīts ar dzīvības un nāves tēmu, ar apziņu, ka viss skaistais reiz zudīs… Savukārt apziņa, ka reiz zudīs arī viss neglītais un sliktais, mani nekādi nenomierina. Jā, iespējams, tā ir pārāk emocionāla pasaules uztvere, bet te nu es neko nevaru grozīt.
– Materiālistiski ievirzīti cilvēki mēdz jautāt: kam vispār vajadzīga dzeja?
– Man šķiet, ka mēs visi esam materiālistiski ievirzīti tādā ziņā, ka strādājam, lai izdzīvotu. Katrā ziņā mēs visi ēdam un nepārtiekam no zila gaisa, kā to vajadzētu darīt krietnai garīgai būtnei. Es uzskatu, ka pasaulē ir daudz kā tāda, kas ir nevajadzīgāks par dzeju. Turklāt daudz kaitīgāks. Piemēram, atombumba. Cilvēks tomēr ir iekodēts attīstīties, un dzejā ir nopietni jānodarbina smadzenes, lai pateiktu šo nepasakāmo, par ko runāju. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ dzejnieki izdomā visneparastākās vārdkopas, metaforas – citādi nav iespējams domu, sajūtu pasauli kaut mazliet pārcelt vārdos. Bet vārdu ir pietiekami daudz, tikai tos jāprot salikt kopā, lai iegūtu harmoniju.
Dzejas ABC
“Edvīns Raups literatūrā ienācis 1991. gadā ar krājumu “Vēja nav” – tas apliecina Raupu kā neparedzamu metaforu meistaru un brīvu blīvas valodas pārvaldītāju. Krājums atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu – no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam “poēzijas iekšienē”. Kā nereti minējuši kritiķi, Raups līdz ar pirmo krājumu ir viens no tiem, kas izturējis šo paradigmas maiņas uzlikto pārbaudījumu, dzejas aizdedzi rodot un radot patiesi paša konstruētā vai drīzāk – noredzētā pasaulē.
Satori.lv
“Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Edvīna Raupa dzeju.
*
es nāku nests uz Dieva pirkstgaliem
es nāku ciests uz tavu svārku malas
es nāku apturēts pret vakariem
uz tava šūpās ielīksmotā gara
es nāku viss kā aplis upes malā
kā tava mute vārda klusumā
es nāku rist no jaunas atdzimšanas
prom zaļas zāles trīsu mūžībā
*
es būšu gaiss ar elpas
nesumu es plosīšos kā uzlādējies
klusums un plīsīšu kā tumsa
vidū pušu kur manī visa
uzkrājusies tu
es izšķilšos kā pieres vidū
krusts kā dzirkstele no laika
tiešās runas un pletīšos uz visām
tavām pusēm kā sirdsviela
kā ugunsnedrošs
pulss
*
es esmu samierināts ar
pašu sākumu ar purpur
nievu aiz debess atloka
kas tracina vien tos kas
atskatās un zaļā zālē sausu
taku iemin
es esmu samierināts ar
pašu sākumu ar Dieva nervā
pulsējošo zemi kas parauj vaļā
katras atvadas un mūžību kā
aizgājēju piemin
es esmu samierināts ar
pašu sākumu ar tukšumu
ko tukšumā es triecu
līdz tava kailā roka domu
tunelī kā nāvīgs krams
šķiļ esamībai vietu
*
ak maigā vājprātība
pūpolītis zarā
es tevi nevaru no sevis
dabūt ārā
kā laika zobs
kas upes līcī gavē
tu manu bezzobaino
aizmūžību slavē
es cilvēks – asinis
kam sava dzīve – tava
plūst pilna Romas
Gaujas senā grava
tu mani kacini
ar lakatiņu zilu
kad es kā etiķis
no tava sāna pilu
