Edvarts Krusts: “Zaļais kurss” un klimata katastrofa: realitāte vai politisks mīts? 22
Ar interesi sekoju līdzi jaunumiem enerģētikas nozarē Latvijā un Eiropas Savienībā, īpašu uzmanību pievēršot klimata politikai jeb tā sauktajam “Zaļajam kursam”, kas paredz pāreju uz atjaunojamo enerģiju.
Martā piedalījos sabiedriskajā apspriedē par SIA “Latvijas vēja parki” vēja elektrostaciju parka (VES) “Bauska-Ķekava-Ogre” projekta īstenošanu. Gribēju uzzināt, ar kādiem argumentiem atbildīgās personas mēģinās pārliecināt iedzīvotājus par VES būvniecības nepieciešamību.
Sabiedriskā apspriede bija paredzēta kā pirmais posms projekta virzībā uz īstenošanu. To vadīja akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” un Igaunijas uzņēmuma “Skepast&Puhkim” pārstāvji, iepazīstinot iedzīvotājus ar projekta ietekmi uz vidi.
Diemžēl tā nebija godprātīga informācijas sniegšana, kur tiktu operēts tikai ar faktiem, datiem un attēliem, bet gan nepārprotama maldināšana nolūkā iegūt labticīgo iedzīvotāju atbalstu projekta īstenošanai.
Pārstāvji vairākkārt izmantoja nepatiesu informāciju, turklāt prezentācijas gaitā izteiktie maldinošie apgalvojumi pa lielākai daļai netika pamatoti ar statistiskiem datiem, kas atklātu šās informācijas neatbilstību lietu patiesajam stāvoklim.
Centīšos atspēkot Baldonē izskanējušos vispārpieņemtos mītus, kā arī pamatot to, kāpēc lēmumu Latvijā īstenot “Zaļā kursa” politikas prasības es uzskatu par tādu, ka neatbilst sabiedrības un valsts interesēm.
Pirmais mīts: Klimata katastrofa, CO2 un globālā sasilšana
Apspriedi ievadīja pārstāvju šausmu stāsts par cilvēci globālas katastrofas priekšvakarā: planētas vidējā temperatūra ir paaugstinājusies par diviem grādiem pēc Celsija. To izraisot CO2 jeb ogļskābā gāze, ko ārkārtīgi lielā apjomā izdalot enerģētikas nozare, elektrības ražošanā izmantojot fosilos kurināmos materiālus. Tādēļ vitāli nepieciešama esot pāreja uz saules un vēja enerģiju.
Diemžēl iedzīvotāji netika iepazīstināti ar Pasaules Klimata Deklarāciju, ko ir parakstījuši gandrīz 2000 zinātnieku, starp tiem Nobela prēmijas fizikā laureāti prof. Ivars Giavers (Ivar Giaver) un prof. Džons Klauzers (John F. Clauser), ar faktiem un datiem argumentējot, ka nepastāv klimata ārkārtas situācija, bet “Zaļais kurss” ir blēdīgu politiķu un uzpirktu žurnālistu afēra.
Jā, planēta tik tiešām sasilst, bet ne cilvēku darbības rezultātā.
Planētas atdzišanai un sasilšanai ir ciklisks raksturs. 19. gadsimta otrajā pusē beidzās tā sauktais mazais ledus laikmets, un sākās planētas sasilšanas fāze.
Ogļskābā gāze nevis piesārņo atmosfēru, bet gan nodrošina fotosintēzi, kuras rezultātā veidojas skābeklis.
Jo vairāk ogļskābās gāzes, jo lielāka ir augu biomasa. Savukārt augu biomasa apgādā planētu ar tai tik ļoti nepieciešamo skābekli. Tā ir 8. klases bioloģijas patiesība, ko daudzi politiķi un ar tiem saistītie žurnālisti ir vai nu aizmirsuši, vai nolēmuši aizmirst.
Atmosfērā ogļskābā gāze aizņem tikai 0,04 procentus. Lielākais ogļskābes daudzums – 98 procenti – atrodas ūdenī: okeānos, jūrās un upēs. Pasaules ūdeņiem sasilstot, izdalās ogļskābā gāze, tādēļ
CO2 koncentrācijas palielināšanās ir sasilšanas sekas, nevis cēlonis.
Otrais mīts: Latvijai nav pietiekamu ražošanas jaudu, lai nodrošinātu savu elektroenerģijas patēriņu
Izskanēja apgalvojums, ka Latvijas ražošanas jaudas ir pārāk mazas, lai spētu nodrošināt saražoto elektrību pašu vajadzībām, tādēļ Latvija esot kļuvusi par elektrības importētāju. Diemžēl šis apgalvojums tika izteikts, nesniedzot informāciju par patērētās un saražotās elektrības apjomu.
“Augstspriegumu tīklu” pērnā gada pārskats liecina, ka Latvijas elektroenerģijas ražošanas jauda 2023. gada 1. janvārī bija 3089,72 MW. Darbinot visas elektrību ražojošās iekārtas ar pilnu jaudu, gada laikā Latvija spēj saražot 26 695 180 MWh jeb 26695 GWh elektrības,
kamēr Latvijas 2023. gada patēriņš bija tikai 6805 GWh jeb aptuveni ceturtā daļa no maksimālā režīmā saražotā.
Protams, HES un TEC gandrīz nekad nestrādā ar pilnu jaudu, taču pat tad, ja izmantota tiktu tikai puse, Latvija sevi varētu apgādāt ar lētu enerģiju. Pēdējo 30 gadu laikā Latvijā patērētās elektrības apjoms nemitīgi samazinās un ir sasniedzis punktu, kad pašu patēriņam pietiek ar 800 MW, kas ir nedaudz mazāk par viena TEC-2 jaudu. Tas nozīmē, ka
apgalvojums par Latvijas mazajām ražošanas jaudām neatbilst patiesībai.
Trešais mīts: Vēja enerģija ir lēta
Iedzīvotājiem tika stāstīts, ka vēja enerģija pazeminātu elektrības cenas Latvijā. Diemžēl arī tas neatbilst patiesībai.
Elektrības cenas lielāko daļu veido iekārtu uzturēšanas izmaksas un to izmantošanas mūžs: jo lētāka ir uzturēšana un ilgāks izmantošanas termiņš, jo lētāka strāva. Taču šīs pazīmes nekādi nav attiecināmas uz VES.
Starptautiskā atjaunojamās enerģijas aģentūra gan 2018. gadā, gan arī 2023. gadā atzina HES par lētāko elektrības ieguves avotu.
Latvijā elektrības cenas ir augstākās Eiropā nesakārtoto likumu dēļ. Jo likums paredz, ka valsts uzņēmumu “Latvenergo” un “Sadales tīkli” galvenais uzdevums ir nevis nodrošināt lētu elektrību, bet gan dot maksimālu peļņu budžetā.
Tādēļ tad, kad elektrības patēriņš visā Eiropā ir zems, Latvija importē elektrību no Rietumeiropas, kas to tirgo gandrīz bez maksas. Bet kad vēja enerģija tās nestabilitātes dēļ nespēj nodrošināt Rietumeiropas vajadzības, Latvijas HES kaskādēs uzkrātais ūdens tiek atbrīvots, lai mūsu elektrību pārdotu biržā par 30 līdz 50 reizes augstāku cenu, ko regulē pieprasījums.
Attiecīgi vēja parku būvniekiem ir iespēja apgalvot, ka Latvija importē elektrību, vienlaikus noklusējot gan to, ka importētās strāvas cena ir tuva nullei, gan to, ka Latvija eksportē elektrību par ļoti izdevīgu cenu.
Un vēl svarīgi ir zināt, ka patlaban Eiropas vēja enerģijas un NORDPOOL biržas kartes skaidri parāda, ka valstīs, kur ir lielāks vēja parku skaits nekā Latvijā, strāva ilgākā laika periodā ir dārgāka nekā Latvijā.
Ko Latvijai nozīmē vēja parki un “Zaļais kurss”?
Politiķu ieviestā “Zaļā kursa” politikas īstenošana līdz 2030. gadam paredz CO2 izmešu apjoma samazināšanu par 55% visā Eiropas Savienībā.
Lai sasniegtu šos “klimatneitralitātes” rādītājus, ir jāiegulda miljardiem eiro enerģētikas, ražošanas un transporta nozarēs. Ja šā mērķa sasniegšanai nepieciešamos līdzekļus sadala atbilstoši valsts iedzīvotāju skaitam, Latvijai šī politiķu iniciatīva katru gadu izmaksā no viena līdz pusotram miljardam eiro, ko veido tiešie un netiešie zaudējumi. Piemēram, Latvija, kas ir pasaules līmeņa kūdras eksportētāja, bijušā VARAM ministra A. Pleša vadībā atteicās iekļaut kūdru atjaunojamās enerģijas sarakstā un izmantot enerģētikā.
Patiesībā tā ir valsts suverenitāti graujoša darbība.
Latvijas kūdras krājumi ir pietiekami lieli, lai tuvākos 100 gadus nodrošinātu valsti ar elektrību un siltumu, papildus pelnot 200 miljonu eiro gadā ar kūdras eksportu. Latvijas Nacionālā kūdras biedrība bija neizpratnē par šādu rīcību, norādot, ka kūdra ir stratēģisks resurss, kas nodrošina valsts energo un termoneatkarību.
Latvijā patlaban izskatīšanai pieteikti vairāk nekā 1800 vēja parku projekti ar kopējo jaudu 15GW. Tas piecreiz pārsniedz Latvijas ražošanas jaudas un ir desmit reizes vairāk nekā pašu patēriņam nepieciešams.
Kādēļ latviešiem būtu jāsadārdzina elektrība, atbalstot šos projektus?
Vidējais VES augstums pēc “Latvijas vēja parku” datiem ir 270 līdz 300 metru, ieskaitot lāpstiņu garumu. Likums par atviegloto VES būvniecības kārtību atļauj tos būvēt jau 800 metru attālumā no privātīpašuma, kā arī mežos un uz aramzemēm.
Pēc “Latvijas valsts mežu” datiem, katram VES paredzēts izcirst līdz diviem hektāriem mežu, tātad kopumā ap 4000 ha. Viena staba pamatam nepieciešami 2600 tonnu dzelzsbetona. VES darbības ilgums ir 10 līdz 20 gadi, turklāt ražošanas jaudas ir pārāk mazas, lai, ieguldot līdzekļus to uzturēšanā, vēja enerģiju varētu dēvēt par lētu.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem VES lietderības koeficients Latvijā nepārsniedz 30 procentus, pusi gada ražojot strāvu ar tik vien kā 10 procentu atdevi. Taču tā uzturēšana pieprasa nemitīgu rotora kopšanu un lāpstiņu apsmidzināšanu ar simtiem litru speciāla pretapledošanas šķidruma. Un, protams, būvniecības uzņēmumi, kas nodrošina VES uzstādīšanu, atrodas tikai Zviedrijā.
Vai patiešām šāds nesamērīgs un nelietderīgs ieguldījums ir vajadzīgs Latvijas ainavas degradēšanai?
Tā kā otru lielāko CO2 apjomu rada transports, Latvijai draud sods, ja līdz 2030. gadam mēs nespēsim pārorientēt 30 procentus autoparka uz elektriskajiem automobiļiem. Nauda būs jāieskaita kopējā Eiropas Savienības budžetā.
Šī soda nauda tiks noformēta kā CO2 nodoklis, ko no 2026. gada pieskaitīs degvielas cenai.
Tāpat degvielu sadārdzinās obligātais biodīzeļa (lasi: eļļas) un bioetanola (lasi: spirta) piejaukums dīzelim un benzīnam. Pēc ekonomistu aplēsēm, tas litru degvielu sadārdzinās par 40 līdz 70 centiem.
Latvijas iedzīvotāji tādējādi iemaksās Eiropas Savienības budžetā ap 350 miljoniem eiro. Ar šo summu varētu segt pretvēža preparātu izmaksas, nostiprināt Latvijas robežu un dubultot skolotāju algas.
Savukārt Eiropas Komisija patlaban izstrādā likumu, kas liegs remontēt iekšdedzes dzinēju transportlīdzekļus, kas vismaz 15 gadus veci, ja tiem atklās dzinēja, stūres iekārtas, ātrumkārbas vai bremžu sistēmas defektu.
Šo uzskaitījumu var turpināt, atmaskojot neskaitāmas ciniskas nelietības. Apbrīnojami, cik daudz aplamību ir sastrādāts, pamatojot tās ar kvazireliģisku pārliecību par CO2 kaitīgumu.
Tomēr vairāk par visu izbrīnu rada Latvijas politiķu nespēja (vai nevēlēšanās) noskaidrot šos jautājumus, neredzot (vai nesaprotot) to baiso kaitējumu mūsu valsts attīstībai.
Latvijai ir visi nepieciešamie resursi, lai nodrošinātu mūsu valsts enerģētisku neatkarību, attīstītu ražošanu un eksportu, tomēr šis potenciāls netiek īstenots, jo negodprātīgi vai vienkārši stulbi politiķi apzog paši savu tautu.
Tādēļ par “Zaļā kursa” prasību izpildi nedrīkst lemt nozaru ministri bez Latvijas valsts pilsoņu piekrišanas. Vienlaikus ir jānodrošina iespēja plašai sabiedrībai saņemt vispusīgu un zinātniski pamatotu informāciju, kas tiek apstiprināta ar faktiem un datiem.
