Edvarts Krusts: Skola ražo muļķus jeb Kā reformas ir degradējušas izglītības kvalitāti 0
Autors: Edvarts Krusts
Ik pa trim gadiem OECD jeb Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija rīko PISA jeb Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas testus, lai novērtētu pētījuma dalībvalstu izglītības sistēmu kvalitāti un skolēnu sniegumu lasīšanā, matemātikā un eksaktajās zinātnēs. Arī Latvija kopš 2000. gada piedalās šajā programmā.
Pērnā gada beigās pašreizējā izglītības ministre Anda Čakša apgalvoja ka viņas un partijas “Jaunā Vienotība” mērķis ir īstenot tādas izglītības reformas, kas nodrošinās Latvijas skolēnu atrašanos PISA valstu pirmajā desmitniekā.
Vairāk par to var uzzināt ŠEIT.
Patlaban Latvija ieņem dalītas vietas amplitūdā no sešpadsmitās līdz trīsdesmit otrajai. Turklāt pēdējos sešus gadus konsekventi turpina kristies Latvijas skolēnu lasīšanas prasme un matemātikas zinības, salīdzinot gan ar agrāko gadu rādītājiem, gan ar OECD valstu vidējiem rādītājiem.
Tikmēr Izglītības ministrijas parlamentārā sekretāre ir ierosinājusi ne vien samazināt centralizēto eksāmenu skaitu pamatskolā un vidusskolā, bet arī atvieglot to saturu.
Redzot šīs pretrunas un dzirdot arvien skarbāku tā sauktās kompetenču izglītības jeb projekta “Skola2030” kritiku no pedagogiem, vecākiem un darba devējiem, ir pēdējais brīdis iedziļināties Latvijas izglītības sistēmas strukturālajās problēmās. Audzēkņi, skolēni un studenti ir tie, kas veidos Latvijas nākotni, tāpēc nepārdomātā un acīm redzami destruktīvā izglītības reformēšana ir rotaļāšanās ar tautas likteni.
Projekta “Skola2030” mērķis ir “lietpratīgs skolēns, kurš grib un spēj mācīties visu mūžu, prot risināt reālas dzīves izaicinājumus, radīt inovācijas, attīstīt dažādas personības īpašības, kas palīdz veidoties par laimīgu un atbildīgu personību.” Izlasot šādu uzstādījumu, paradoksāls šķiet fakts, ka ikviena izglītības ministra īstenotās reformas nevis uzlabo, bet degradē kvalitāti.
Skolēns par lietpratīgu var kļūt tikai un vienīgi nopietna un neatlaidīga mācību darba rezultātā, taču patlaban tiek darīts viss, lai mācību saturu iespējami vienkāršotu.
Piemēram, vēsture vairs netiek mācīta kā atsevišķs priekšmets, bet iestarpināta pilsonisko un sociālo mācību jomu stundās, kurās iekļauti arī filozofijai, psiholoģijai, uzņēmējdarbībai un ekonomikai veltīti temati. Īpaši bīstama ir tendence padziļinātas latviešu valodas studijas aizstāt ar “tekstu daudzveidību”, mācoties no reklāmu saukļiem, produktu nosaukumiem, kartēm, diagrammām un grafikiem, to visu vainagojot ar plānu “Mērnieku laikus” pārrakstīt “vieglajā valodā”.
Pēc Vieglās valodas aģentūras vadītājas Irīnas Meļņikas teiktā, mūsdienu lasītājiem brāļu Kaudzīšu teksts esot kļuvis par sarežģītu. Tātad
“lietpratīgais” skolēns nejaudā to izlasīt un izprast. Viņam tam nepietiek intelektuālo spēju.
Izglītības kvalitātes vērtējums ir atkarīgs no tā, cik sekmīgi ir izkoptas izglītojamā spējas un pilnīgotas viņa prasmes, starp tām arī prasme lasīt un saprast izlasīto.
Diemžēl nebeidzamās reformas vairāk izskatās pēc ideoloģiskām aktivitātēm, nevis pēc rūpēm par nācijas nākotni. Atestātu tagad izsniedz ikvienam, kas atsēdējis savu laiku skolas solā, neatkarīgi no viņa spējām un uzcītības. Tā esot lemts tādēļ, lai izvairītos no iespējamas “sociālās stigmatizācijas”.
Taču patiesībā tas nozīmē, ka sistēma apzināti ražo muļķus.
Vidusskolas centralizētā eksāmena (CE) sekmības slieksnis šogad būs 20 procenti. Tas ir četras reizes vairāk nekā aizpērn, kad bija 5 procenti, un tomēr vismaz divreiz mazāk, nekā būtu nepieciešams.
No beidzēja spēju pārbaudes CE ir pārvērsts par formālu procedūru, kam jāpiesedz izglītības birokrātu nekompetence vai ļaunprātība. Un cietēji pirmām kārtām ir nepilnvērtīgi sagatavotie absolventi. Turklāt skolu tagad var beigt arī ar nesekmīgi nokārtotu CE. Izglītības likumā ir noteikts, ka arī tādā gadījumā tiek izsniegta liecība, tikai bez sertifikāta, kas apliecina liecībā redzamās atzīmes.
Kā iespējams sasniegt augstus rezultātus, ja kvalitātes prasības tiek atceltas?
Vairums skolēnu tādēļ zaudē motivāciju, un tikai nedaudzi rod sevī spēku patstāvīgi tiekties pēc izcilības.
Līdz šim skolēniem, kas spēj savus dotumus apvienot ar uzcītību un pašdisciplīnu, ir bijusi iespēja mācīties valsts ģimnāzijās, taču arī šī vide tiek apdraudēta. Pērn martā valdības līmenī tika diskutēts par to, ka ģimnāzijās būtu jāatceļ iestājpārbaudījumi – lai neaizskartu mazāk spējīgo skolēnu jūtas. Uzbrukums ģimnāzijām patiesībā ir uzbrukums izcilībai.
Pēc būtības šādi tiek kultivēta viduvējība.
Vidusskolēniem ļauj izvēlēties, kādas grūtības priekšmetus un eksāmenus viņi vēlas kārtot, – vispārīgos, optimālos vai augstākās pakāpes. Taču šādā veidā skola nespēj sagatavot skolēnus reālās dzīves izaicinājumiem, jo neiemāca pašu galveno – ikviena sasnieguma pamatā ir darbs un pārvarētas grūtības. Savukārt pasludināt vērtējumu par “diskrimināciju” ir absurds. Vērtējums nevis pazemo, bet motivē. Un reizēm palīdz atbrīvoties no ilūzijām.
Vai Izglītības ministrijas birokrāti nesaprot, ka izcilību sasniegt var tikai tad, ja prasību latiņa tiek celta, nevis pazemināta?
Tieši tāpēc reformatoru ideja samazināt priekšmetu skaitu, lai ļautu skolēnam vairāk iedziļināties dažās atlikušajās disciplīnās, nav attaisnojusies. To apliecina fakts, ka vispārējais zinību līmenis arvien vairāk krītas. Tiek veidota paaudze, kas nav gatava garīgai piepūlei, mūžīgie rotaļnieki, kas atkāpjas mazāko grūtību priekšā.
Ko darīt? Radikāli mainīt sistēmu. Ritenis nav jāizgudro, šāda sistēma Latvijā ir jau bijusi.
Brīvvalsts laikā izglītības prasības bija tik augstas, ka Latvijas Universitātē nevarēja imatrikulēt Austrijas ģimnāziju absolventus, jo viņu skolu diplomi neskaitījās pietiekami augstvērtīgi.
Tā laika izglītības sistēmas struktūra bija skaidra: viengadīga pirmskola, sešgadīga pamatskola un piecgadīga ģimnāzija. Pamatskola izsniedza divu veidu diplomus. Vienu tiem, kas vairāk nekā sekmīgi izturējuši CE un kam vērtējums liecībā ir augstāks par vidējo rezultātu. Savukārt otru tiem, kas nespēj vai nevar nokārtot CE, jo viņiem ir zemākas sekmes; nesekmīgas atzīmes drīkstēja būt ne vairāk kā divos priekšmetos. Pirmais diploms ļāva turpināt mācības ģimnāzijās, komercskolās, skolotāju institūtos un politehnikumos, attiecīgi vēlāk arī universitātēs. Otrs diploms – arodskolās un lauksaimniecības skolās.
Šāda sistēma vērtē skolēna talantus un dotumus, nodrošinot ikvienam iespēju atrastiem viņam piemērotā vidē, lai tur tiektos uz izcilību.
Tagad šāda iespēja netiek piedāvāta. Bērnu uzliek uz divpadsmit gadu izglītības konveijera lentes, kur kardinālās sistēmiskās kļūdas tiek piesegtas ar pazeminātām prasībām.
Tikai saglabājot stratifikāciju, kurā tiek novērtētas izglītojamā spējas un talanti, var saprast, kurš būs matemātiķis, arhitekts, aktieris vai galdnieks.
Ikviena profesija ir cienījama, ja cilvēks tajā tiecas sasniegt izcilību. Tikai tā talantu var atklāt, izkopt un attīstīt.
Taču mūsdienu “progresīvie” to sauc par diskrimināciju, tāpēc vidusskolā ir ieviesti dažādu grūtības pakāpju eksāmeni, lai vājākajiem vai slinkākajiem būtu komfortablāk. Taču reizē ar konkurenci zūd arī nepieciešamība pūlēties un censties, jo neatkarīgi no rezultāta tiek nodrošinātas tiesības un iespējas mācīties teju jebkurā izglītības iestādē.
Kam tas ir izdevīgi un kad tas sākās? Izglītības demokratizācija jeb, pareizāk sakot, degradācija Eiropā sākās jau pagājušā gadsimta vidū, tempu uzņemot otrajā pusē. 50. tajos gados Lielbritānijas klasiskajās (ne politehniskajās) universitātēs studēja ne vairāk par 5 procentiem jauniešu. Tā ir dabiska izcilību un talantu skaitliskā marža. Dibinot jaunas privātās un valsts universitātes, desmit gadu laikā skaits jau bija pārsniedzis 50 procentus. Tagad vēl vairāk. Taču vidējais intelekta līmenis šādā cilvēku amplitūdā krītas.
Ieviešot principu “nauda seko skolēnam vai studentam” izglītība tika komercializēta. No privilēģijas tā kļuva par pakalpojumu.
Piemēram, tagad Latvijā vairumā universitāšu nav iestājpārbaudījumu bakalaura studiju programmās. Vide tiek komercializēta. Taču kolīdz studijas ir par maksu, profesori kļūst par apkalpojošo personālu. Arī programmu prasības tiek pazeminātas, jo studentus skata kā naudas zīmes. Un citādi patlaban nemaz nevar, jo skola vairs nespēj sagatavot absolventu augstākajai izglītībai.
Novērst izglītības degradāciju var tikai sakārtots un pareizi strukturēts skolu tīkls, augstas prasības pret tiem, kas vēlas studēt universitātēs un pedagoga prestiža celšana.
Latvijā ir 270 vidusskolas, no tām 31 valsts ģimnāzija un 54 arodskolas. Taču kāda jēga ir vidusskolai, kas nesagatavo universitātei un neiemāca profesiju? Savukārt ģimnāziju absolventi nereti izvēlas studēt ārzemes, vietējās augstskolas neatzīstot par pietiekami kvalitatīvām. Un kā lai par tādām atzīst akadēmijas, augstskolas un universitātes, kur ik semestri katram studentam obligāti jāaizpilda studiju vērtējuma veidlapa, kur ļauts anonīmi ierakstīt nepārbaudāmus apgalvojumus par tiem pedagogiem, kas, iespējams, absolūti subjektīvu iemeslu dēļ nav šķituši simpātiski? Diemžēl arī šo “progresīvo” tendenci nedrīkst ignorēt, jo Latvijā jau ir bijuši bīstami precedenti.
Ja students var nesodīti ieriebt pedagogam, šādi ietekmējot studiju procesu un kvalitāti, kā var cerēt uz labiem rezultātiem? Savukārt ministres priekšlikums apvienot universitāšu infrastruktūru, lai šādi uzlabotu rādītājus, liecina, maigi sakot, par nekompetenci.
Ne mazāk svarīgs problēmas aspekts – mācībspēku trūkums. Jaunākie dati liecina, ka vidējā pedagogu alga OECD dalībvalstīs ir virs piecdesmit tūkstošiem eiro gadā pirms nodokļu nomaksas, bet Latvijā – tikai deviņpadsmit tūkstoši. Talantīgi pedagogs būs ar mieru strādāt par 800 līdz 1000 eiro lielu algu tikai tad, ja būt par skolotāju ir viņa sirds darbs, un viņš to var atļauties. Tāpēc patlaban katastrofāli trūkt skolotāju, un vakances tiek aizpildītas gandrīz vai ar jebkuru pretendentu.
Svarīgs fakts:
1937. gadā rūpnīcas direktora caurmēra alga Rīgā bija aptuveni 800 latu, bet Rīgas Franču liceja skolotāja alga – divreiz lielāka.
Vienlaikus būtu jāaktualizē arī mājmācība. Patlaban tā ir atļauta tikai līdz 6. klasei, taču būtu praktizējama līdz pat vidusskolas vai ģimnāzijas absolvēšanai. Decentralizējot izglītības sistēmu un aktualizējot eksterņa eksāmenu kārtošanu (izglītības likumā noteiktie mērķi tiek sasniegti mājmācībā, nevis skolā), uzplauktu ārpus valsts institūcijām strādājošu skolotāju tīkls. Tas radītu lielāku konkurenci, turklāt pozitīvi ietekmētu atalgojumu, jo ģimenes, kam rocība to ļauj, saviem bērniem vēlētos nolīgt labākos speciālistus.
Taču vislielākais ieguvums būtu izglītība, kas ir absolūti brīva no jebkādas sistēmā integrētas ideoloģijas.
Nav noslēpums, ka izglītības ministrija, sekojot “progresīvai” dienas kārtībai, ir jau sākusi bērnu agrīnu seksualizāciju, jaunākajās klasēs izplatot informāciju par seksuāli transmisīvajām slimībām.
Ministre pat piedalījās šī gada “praidā”, pirmajās rindās soļojot kopā ar savu mazo meitu. Šķiet, “vienoti progresīvais” politiķu grupējums domā, ka bērnam svarīgāk ir prast izmantot prezervatīvus, nevis mācīties tikumus un to, kā saskaņā ar tiem dzīvot, lai varētu pieaugt par krietniem un godīgiem cilvēkiem.
Nav brīnums, jo Čakša, vēl nebūdama izglītības ministre, cīnījās pret tikumiskās audzināšanasietveršanu izglītības likumā. Viņasprāt tikumības normu iekļaušana izglītības procesā nozīmējot cenzūru, kas traucējot attīstīt loģisko un kritisko domāšanu. Skolēnam pašam esot jānoformulē savas vērtības. Sekojot šādai loģikai, gribas jautāt, kāpēc tad Čakša nepieprasa, lai skolēni paši atklātu un noformulētu arī Pitagora teorēmu un Ņutona likumu. Ja jau vērtības mazam bērnam jāprot noformulēt pašam. Un rezultāts ir dramatisks: vēsturiski lielākais 10 līdz 14 gadu vecu grūtnieču skaits Latvijā.
Tieši tādēļ Latvijas universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošais pētnieks Dr. Manuels Fernandess saka: “Izglītošana par dzimumattiecībām nevar būt un tai nav jābūt morāli neitrālai informēšanai. Vērtībām ir jāaužas cauri visiem izglītības procesiem, īpaši izglītībai par seksualitāti.”
Un tā nu mēs nonākam pie galvenā.
Ja vērtības un tikumi nav likti visa pamatā, izglītības nams ir celts uz plūstošām smiltīm.
Problēmu sakne ir politizētā izglītības sistēma, ko nodrošina praksē īstenotā Ļeņina tēze “jebkura ķēkša var vadīt valsti”. “Ķēkšas” mainās, birokrātiskais aparāts aug augumā, bet izglītības kvalitāte tikai pazeminās.
Ja gribam būvēt māju, ejam pie namdara, ja zābakam atplīsusi zole, ejam pie kurpnieka. Tie pedagogi, kam nav vienalga, varētu apvienoties un izstrādāt izglītības atlabošanas plānu kaut tuvākajiem desmit gadiem. Tomēr līdz šim birokrāti viņus ir pieaicinājuši tikai formāli, bez balsošanas tiesībām – kā konsultantus. Turklāt lielākoties viņu aizrādījumi netiek ņemti vērā. Un tā nu mēs esam tur, kur mēs esam.
