Edvarts Krusts: Sievietes obligātajā militārajā dienestā – vienlīdzība vai vientiesība? 46
Autors: Edvarts Krusts
Zēniem kopš mazām dienām tiek mācīts, ka nedrīkst pacelt roku pret meiteni. Jo ikviena meitene ir potenciāli sieviete un sieva, varbūt nākotnē šī zēna bērnu māte. Gadsimtiem tas ir bijis pats par sevi saprotams. Bet kā ir tagad?
Nesen tika publiskots nodoms obligātajam militārajam dienestam pakļaut arī sievietes.
Piekodinājums “dēls, nekad nedari pāri meitenēm” tagad ir aizstāts ar saukli “sievietes nav sliktākas karotājas par vīriešiem”.
Tiesa, vārda “vienlīdzība” vietā man te gribētos lietot vārdu “vientiesība”, apspēlējot salikumu “vienāds” un “tiesības”, taču šo skaidrojumu atstāšu citai reizei. Galvenais, ka “tautas kalpi” grib piešķirt sievietēm privilēģiju krist frontes pirmajās līnijās. Turklāt šie ir tie paši “tautas kalpi”, kuru priekšvēlēšanu kampaņā sieviešu aizsargāšana no vardarbības (vismaz formāli) ieņem ļoti svarīgu vietu.
Uzreiz piebildīšu, ka esmu par sieviešu un vīriešu vienādām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētam (paldies nācijas tēviem, Latvijā šādas tiesības sievietēm ir kopš 1. Saeimas vēlēšanām!). Gluži tāpat esmu par to, ka pretendents uz jebkuru amatu ir jāvērtē pēc viņa profesionālās kvalifikācijas un kompetences, nevis pēc dzimuma piederības. Priecājos, ka Latvijā juridiski nav nekādu ierobežojumu tam, ko vīrieši drīkstētu, bet sievietes ne. Arī dienēt profesionālajā militārajā dienestā, piesakoties tam brīvprātīgi.
Taču tās ir radikāli atšķirīgas lietas – ļaut sievietēm brīvprātīgi izvēlēties militāro dienestu vai pakļaut sievietes obligātam militāram dienestam.
Sengrieķu filozofs un karavīrs Ksenofonts (430. līdz 347. g. pr. Kr.) darbā “Mājsaimniecība” raksta:
( 22 ) Bet tā kā gan ārējie, gan iekšējie darbi prasa pūles un rūpes, tad arī cilvēku dabu, man šķiet, dievs no pašiem sākumiem ir izveidojis tā, ka sievietei ir iekšējie darbi un rūpes, bet vīrietim – ārējie.
( 23 ) Vīrieša ķermeni un dvēseli viņš radīja tādu, ka viņš labāk spēj panest aukstumu un karstumu, ceļojumus un karagājienus, tādēļ viņš noteica viņam ārējos darbus. Taču sievietes ķermeni dievs radīja mazāk derīgu šīm lietām, un tādēļ, man šķiet, viņš noteica viņai iekšējos darbus.
( 24 ) Ir zināms, ka tādēļ, ka dievs deva sievietei iespēju, un uzlika viņai par pienākumu, barot jaundzimušos bērnus, viņš deva viņai arī lielāku spēju mīlēt jaundzimušos zīdaiņus, nekā vīrietim.
( 25 ) Bet tā kā dievs lika sievietei arī apsargāt to, kas tika ienests mājā, un tā kā viņš zināja, ka apsardzībai nav slikti, ja dvēsele ir bailīga, tad viņš arī bailes vairāk ielika sievietei, nekā vīrietim. Zinot, ka tam, kas strādā ārējos darbus, ir nepieciešams arī aizstāvēties, ja kāds dara pāri, tad dievs deva viņam vairāk drosmes. (Xen., Oec., 22-25)
Līdzīgas idejas pauž arī citi gudrie, taču šoreiz es izvēlējos Ksenofontu viņa atziņu lakonisma dēļ.
Dzimumu lomas ir nevis sociāls konstrukts vai aiz ideoloģiskiem apsvērumiem noteikts sievietes un vīrieša tiesību ierobežojums, bet gan cilvēka esmes pamatā likts bioloģisks dotums.
Aristotelis mēdza teikt, ka taisnīgums ir tad, kad katrs saņem pēc nopelniem vai arī saņem to, kas tam piemērots. Sieviete ir dzīvības nesēja un glabātāja, vīrietis – sievietes un bērna aizstāvis un aizsargs. Tas, ka pasaules vēsture pazīst izcilas sievietes, kas pratušas karot, piemēram, Orleānas jaunavu, tikai apstiprina likumu, nevis to groza. Tomēr tie ir atsevišķi izņēmumi, nevis norma.
Militārā emancipācija sākās Pirmā pasaules kara laikā. Lielā mobilizēto vīriešu skaita dēļ sievietes bija spiestas uzņemties daudzus vīriešu pienākumus. Līdztekus tam tās organizēja tā sauktās “Dāmu komitejas” lai vāktu ziedojumu, ko izlietot armijas un kritušo karavīru atraitņu atbalstam. Aktīvākās sievietes iesaistījās sanitārajā dienestā, rūpējoties par ievainotajiem. Tomēr konvencionālā karadarbībā sievietes nepiedalījās, izņemot retus gadījumus, piemēram, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā bija “Čanku Jānītis” jeb Līna Čanka, kura pēc Neatkarības kara tika apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni.
Līdzīgi bija arī Otrajā pasaules karā, taču uz daudzu sieviešu pleciem tad gūlās vēl arī smags darbs militārajā rūpniecībā patronu un artilērijas ražošanas fabrikās, kā arī pilsētu pretgaisa aviācijas vienībās. Tomēr arī Otrā pasaules kara laikā tiešā karadarbībā sievietes netika iesaistītas. Arī tādēļ, lai viņas nekristu gūstā. Atgādināšu, ka Sarkanā armija 1944. un 1945. gadā pa ceļam uz Berlīni izvaroja divus līdz sešus miljonus sieviešu. Tas skaidri norāda uz to, kāds būtu gūstā kritušo sieviešu liktenis.
Mūsdienās obligātais militārais dienests sievietēm ir ieviests Ķīnā, Eritrejā, Izraēlā, Lībijā, Malaizijā un Ziemeļkorejā.
Latviešu politiķi, kas vēlas šo pieredzi pārņemt, bez mitas min Izraēlu kā pozitīvu piemēru, taču nez kādēļ noklusē Eritrejas un Ziemeļkorejas pieredzi.
Šādos gadījumos visu nosaka konteksts un dati. Izraēla atšķirā no Latvijas ir vairāk apdraudēta. Tā ir vienīgā Rietumu civilizācijas saliņa, kur dzīvo tikai desmit miljoni cilvēku vairāku simtu miljonu naidīgi noskaņotu musulmaņu ielenkumā. Kopš Izraēlas proklamēšanas 1948. gadā Izraēla ir piedzīvojusi kopumā astoņpadsmit liela mēroga militārus konfliktus.
Ģeopolitiskais konteksts nav salīdzināms ar Latviju, lai gan mūsu kaimiņos atrodas Krievija. Tāpēc ir saprotams, ka Izraēlā arī sievietes tiek iepazīstinātas ar kara realitāti. Bet kādi ir viņu pienākumi obligātajā dienestā?
Kā izrādās, Izraēlas armijā vīriešu un sieviešu “vienādība” (izklausās dīvaini, vai ne?) ir tikai formāla. Pirmkārt, militārajās operācijās pirmajās līnijās piedalās ne vairāk par 4 procentiem sieviešu. Galvenokārt sievietes tiek norīkotas palīgdienestā kā kārtībnieces, kaujas atbalsta vienībās kā autovadītājas, sievietes iesaistās sanitārajā dienestā kā mediķes, bet vairums apgūst aviokontrolieru specialitāti.
Apmācībās tiek nodalītas sieviešu un vīriešu specialitātes jeb militārās funkcijas un amati. Formāli Izraēlas armijā sievietes var kvalificēties aptuveni 90 procentiem amatu, taču realitātē viņas veic ne vairāk par 70 procentiem.
Ārējo “vienādību” mazina arī tas, ka sievietēm ir atvieglotas iespējas atteikties no obligātā dienesta ģimenes stāvokļa vai reliģisku apsvērumu dēļ, turklāt armijā iesauc tikai sievietes bez bērniem. Šīs iespējas izmanto aptuveni puse iesaucamo sieviešu.
Sieviešu dienesta ilgums ir 24 mēneši, kamēr vīriešiem tie ir vismaz 32 mēneši. Turklāt īpašo uzdevumu vienībās drīkst dienēt tikai vīrieši. Un tas vēl nebūt nav viss.
Jāatzīst, ka Izraēlas armija ir labs sieviešu militārās integrācijas piemērs, taču, kā liecina prakse, sievietēm neliek darīt vairāk, nekā viņas spēj izturēt fiziski un emocionāli. Proti, arī Izraēlas armijā sievietēm ir atviegloti noteikumi.
Diemžēl Latvijas armija tehnoloģiskās attīstības jomā no Izraēlas atpaliek par vismaz paaudzi. Mēs nevaram sievietēm piedāvāt iespēju vadīt pretgaisa aizsardzības sistēmu jeb tā saukto “dzelzs kupolu”, mums nav F-16 iznīcinātāju, tāpēc nevaram sagatavot profesionālas pilotes, mums nav arī bezpilota lidaparātu, kurus varētu vadīt operatores, nevis operatori.
Mēs sievietei varam piedāvāt tikai pašu smagāko – kājnieka profesiju. Bet tai, kā liecina militāristu pieredze, piemērotāki ir vīrieši.
Sieviete pēc savas dabas nav piemērota ilgam skrējienam ar 30 kg smagu ekipējumu, līdz asinīm noberztiem pleciem un rokām, naktīm, pavadītām dubļainās tranšejās lietū un sniegā.
Tomēr pats galvenais – sieviete ir mūsu nākotnes nesēja, bez kuras nav iespējama nācijas turpināšanās.
Vai mēs drīkstam pakļaut nākamās mātes tādam riskam?
Taču progresīvo ideju ģenēze ir nudien fascinējoša. Ārlietu ministre Baiba Braže uzreiz pēc stāšanās amatā atklāj sevī patriotisma jūtas un iestājas Zemessardzē, publicējot sociālajos tīklos fotogrāfijas ar sevi uniformā. Drīz pēc tam viņa nāk klajā ar paziņojumu, ka vienības, kurās dienē sievietes, esot efektīvākas, profesionālākas, disciplinētākas. Šo ideju pārņem arī NBS komandieris Leonīds Kalniņš, kurš atbalsta sieviešu iesaukumu, lai ar to motivētu vīriešus brīvprātīgam dienestam. Visbeidzot aizsardzības ministrs Andris Sprūds atzīst, ka demogrāfiskās krīzes dēļ būs grūti īstenot valsts aizsardzības dienesta mērķi – 4000 jauniesaucamo gadā. Pēc viņa domām sieviešu iesaukšana palīdzētu aizpildīt šo robu.
Tātad sievietes tiek reducētas līdz ciparam tabulā. Tāda, redziet, ir tā “vienlīdzība”, par kuru cīnās progresīvie.
P.S. Atgādināšu, ka Leonīds Kalniņš ir vienīgais NATO valsts armijas komandieris, kurš savu pirmo zvērestu devis PSRS armijai.
Kad Latvijā pirms sešiem gadiem sākās diskusijas par obligātā militārā dienesta atjaunošanu, ģenerālis Kalniņš iebilda, uzsvērdams tikai profesionālās armijas nepieciešamību. Rezerves karavīru skaits vēl arvien nav pietiekams, lai nodrošinātu nopietnu pretsparu Krievijas agresijas gadījumā.
Kaut arī Pentagona ģenerāļi ir apliecinājuši kājnieku mīnu nozīmi aizsardzības operācijās, NBS komandieris ir maldinājis sabiedrību, izplatot nepatiesu informāciju par iespējamām sankcijām no sabiedroto puses. Zināšanai: ASV nav parakstījusi Otavas konvenciju.
Tikpat dīvaini ir ģenerāļa Kalniņa izteikumi par to, ka Krievijas draudi nav kļuvuši lielāki kopš 2014. gada un NATO dalībvalstu prognozes par tās iespējamo agresiju pret Baltiju nākamo piecu gadu laikā esot tikai informatīvas kampaņas Rietumeiropas sabiedrības uzturēšanai tonusā.
