Edvarts Krusts pēc brauciena uz Ukrainu: Kad tev līdzās sprāgst lādiņš, pasaule kļūst apbrīnojami skaidra 13
Autors: Edvarts Krusts
Braucot uz Ukrainu, paņēmu līdzi jau iesākto Ērika Marijas Remarka “Laiks dzīvot un laiks mirt”, prātodams, cik ļoti atšķirsies romānā rakstītais no tā, ko tūlīt, tūlīt pieredzēsim Ukrainā. Turp devos, lai palīdzības konvoja ietvaros kopā ar savu draugu Edgaru Rupeiku līdz frontei nogādātu apvidus auto, ko ukraiņu karavīri varēs izmantot kaujās pret okupantiem.
Esmu vēsturnieks un zemessargs, saprotu – karš nav kino, kur galvenais varonis vienmēr izglābjas, karš ir nemitīga nāves cīņa pret dzīvību, tādēļ pret savu uzdevumu izturējos ļoti nopietni. Jebkurš vārds var būt pēdējais. Tur lieku nerunā, svarīgākais tiek izteikts klusumā. Labo saka, slikto noklusē.
Drošības apsvērumu dēļ nedrīkstu izpaust ne mūsu maršrutu, nedz nakšņošanas vietas, tādēļ aprakstīšu sajūtas, kas rodas, kad karš kļūst personisks.
Esot frontes tuvumā, karu nevar analizēt. Atkrīt jautājumi par to, kādēļ Krievija uzbruka Ukrainai, to mēģinot skaidrot ar ekonomikas teorijām, ģeopolitikas modelēšanu, starptautisko attiecību analīzi vai citām universitātē dzirdētām metodēm.
Kad tev līdzās sprāgst lādiņš, pasaule kļūst apbrīnojami skaidra. Ir labais, un ir ļaunais. Ir miermīlīga tauta, kam uzbrūk slepkavas, laupītāji un marodieri. Galvenais jautājums, kurā pusē nostāsies notikumu aculiecinieks. Bez politikas un ideoloģijas.
“Šobrīd tā ir cīņa par izdzīvošanu”, teica ukraiņu karavīrs. Un piebilda: “Ar Krieviju nevar ielaisties sarunās. Mūs vai nu nogalinās, vai nu nogalinās. Padoties nedrīkst.” Lūk, šāda ir perspektīva.
Kamēr rakstu šīs rindas, krituši jau četri vai pieci ukraiņu vīri. Tādēļ jautājums “kāpēc?”, turklāt drošā vietā uzdots, no frontes puses izskatās naivi, nenopietni un muļķīgi. Tas ir noticis fakts, kas prasa rīcību.
Krievijas pusei karš ir iespēja atbrīvot cilvēka ļaunākās tieksmes. Buča un Irpiņa tam par liecību – klajš un neslēpts genocīds pret ukraiņu tautu, dižojoties ar pastrādātajiem noziegumiem un salaupīto mantu. Bet ko gan citu var gaidīt no okupantiem, kuri, plātoties ar “kultūras” nešanu kaimiņiem, mazgā rokas klozetpodos, bet klavieres, plītis un atvilktnes izmanto podu vietā? Atkāpjoties no ukraiņu atkarotajām pilsētām, pie privātmāju durvīm tie esot atstājuši zīmītes ar tekstu “mēs jums iemācīsim dzīvot pareizi”.
Ukrainas pusi karš saliedē. Tas liek apzināties patieso dzīvības vērtību, izceļot labākās dvēseles šķautnes. Kādēļ būt ļaunam, ja katra diena var izrādīties pēdējā? Kādēļ nepateikt to labo, ko dažkārt kautrības vai nedrošības dēļ noklusējam? Ukraiņi nebaidās. Nekas tik ātri nesatuvina, kā atklātas sarunas ar svešiem cilvēkiem, kas nokļuvuši kopīgā nelaimē, apzinoties, ka ar nākamo pulksteņa tikšķi saruna var beigties pusvārdā.
Līdz šim neesmu redzējis tik daudz sirsnīgu cilvēku vienkopus, kā tie, kas mūs uzņēma. Sirsnīgi un patiesi.
Kā var sadzīvot ar karu? Cilvēks ir neiedomājami izturīga būtne, kas spēj pielāgoties apstākļiem un pierod pat pie tā, pie kā, šķiet, pierast nav iespējams. Pat piefrontē atjauno mājas, laulājas, dzemdē, priecājas un skumst. Krievu raķetes esot aklas, saka ukraiņi. “S-300” raķetes, ko Krievijas propaganda daudzina kā nāvējošu ieroci, kas varot trāpīt mērķī ar trīs metru precizitāti, krīt kilometra rādiusā no paredzētā mērķa. Ikviens jebkurā brīdī var kļūt par nejaušības upuri. Nekur nav droši. Nemitīgs stress, gaidot iepazīšanos ar nāves eņģeli. Un tomēr cilvēki iztur.
Interesanti, ka pilsēta, kurā apmetāmies, nebija apšaudīta jau trīs mēnešus. Taču kolīdz mūsu ukraiņu draugs to bija pateicis, divsimt metru attālumā eksplodēja lādiņš. Tam nevar sagatavoties.
Mūs laipni uzņēma baznīcā, kur vakariņojām un dziedājām. Sajūtas neaprakstāmas, šķiet, kāds no augšas mūs vēro. Laiks maina ierasto plūdumu. Ar skaistām dziesmām par Dievu, mīlestību, draudzību un prieku mūs sveica vietējās draudzes locekļi, un tas viss radīja neaptveramu kontrastu, plaisu, disonansi starp šo cilvēku uzvedību un situāciju aiz durvīm.
Sākumā to ir grūti saprast, sak, rociet bedres, betonējiet pagrabus un dzīvojiet puslīdz drošībā, jo dzīvība karājas mata galā. Bet cik ilgi tā var dzīvot? Cilvēks nogurst baidīties, īpaši pēc diviem kara gadiem. Mums Latvijā to grūti saprast, bet ukraiņi saka: kādēļ baidīties, ja jebkurš vārds var būt pēdējais? Kāda starpība starp baiļošanos pagrabā, no bailēm skolas aktu zālē vai zem baznīcas kupola? Viņi ir iemācījušies dzīvot, nedomājot par karu. Tamdēļ Remarka vārdi “Laiks dzīvot un laiks mirt” šķiet ļoti simboliski. Nomirt visi pagūsim. Agrāk vai vēlāk, bet visi. Karš vai miers, tik un tā nezinām, kad šis mirklis pienāks. Tādēļ galvenais ir neļauties panikai, kamēr ir laiks dzīvot. Un pat necilvēcīgos apstākļos saglabāt cilvēcību.
Bet kas tikmēr notiek Latvijā? Kāpēc visus šos gadus, skaidri zinot, ka Krievijas asinskārei ar Ukrainu nepietiks, ka tā gatavojas jaunām ofensīvām, nevaram veikt nepieciešamos sagatavošanās darbus? Nevienā Baltijas valstī nav tik maiga un saudzīga attieksme pret Krievijas spiegiem kā Latvijā. Nereti publiski pat netiek atklāti šo cilvēku vārdi. Piemēram, citāts no kāda LSM raksta: “Latvijas nepilsonis Ruslans T. Vadījis autoservisu, sniedzis palīdzību Krievijas GRU, veidojot un uzturot izlūkdienestam atbalsta pozīcijas (konspiratīvās telpas, slēptuves). Sodīts ar naudassodu 15 000 eiro apmērā.” Kas ir šis Ruslans. T.? Un vai viņš neturpinās darboties Krievijas labā pēc naudassoda nomaksas ar Kremļa viņam pārskaitīto naudu?
Baltkrievija, redzot mūsu vājumu un nespēju uzbūvēt robežžogu, izvēlas Latviju par patstāvīgu mērķi hibrīdkara operācijām, izmantojot nelegālos migrantus kā instrumentu krīzes radīšanai.
Mūsu bruņotos spēkus vada cilvēks, kurš trīs reizes ir atļāvies paust, maigi sakot, divdomīgu retoriku.
Leonīds Kalniņš ir vienīgais NATO valsts armijas komandieris, kurš savu pirmo zvērestu devis PSRS armijai.
Kad Latvijā pirms sešiem gadiem sākās diskusijas par obligātā militārā dienesta atjaunošanu, viņš iebilda, uzsvērdams tikai profesionālās armijas nepieciešamību. Rezerves karavīru skaits vēl arvien nav pietiekams, lai nodrošinātu nopietnu pretsparu Krievijas agresijas gadījumā.
Kaut arī Pentagona ģenerāļi ir apliecinājuši kājnieku mīnu nozīmi aizsardzības operācijās, NBS komandieris ir maldinājis sabiedrību, izplatot nepatiesu informāciju par iespējamām sankcijām no sabiedroto puses. Zināšanai: ASV nav parakstījusi Otavas konvenciju.
Tikpat dīvaini ir Kalniņa izteikumi par to, ka Krievijas draudi nav kļuvuši lielāki kopš 2014. gada un NATO dalībvalstu prognozes par tās iespējamo agresiju pret Baltiju nākamo piecu gadu laikā esot tikai informatīvas kampaņas Rietumeiropas sabiedrības uzturēšanai tonusā.
Politiķus, kas gatavi savu māti pārdot, nekaunoties no kolaboracionisma birkas, kā arī tos, kam Latvijas neatkarība nav svētums, pat nepieminēšu.
