Edvarts Krusts: Motorzāģa terapija Argentīnā – paraugs Latvijai cīņā pret ekonomisko lejupslīdi 0
Autors: Edvarts Krusts
Patlaban Rietumu pasaules mediju uzmanības centrā atrodas Argentīna. Tās prezidents Havjers Milejs jau gadu pavadījis amatā. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai spriestu, cik veiksmīgas ir izrādījušās viņa ekonomikas atveseļošanas idejas. Ekonomists bez politiskās pieredzes, bruņojies tikai ar dziļām zinībām un izpratni par procesiem, īsteno plānu, kā atkal padarīt Argentīnu par vienu no pasaulē turīgākajām valstīm.
Ekspresivitātes un grandiozo plānu dēļ viņš ir iemantojis iesauku “El Loco” jeb “Trakais”, jo priekšvēlēšanu aģitācijas laikā par viņa ideju simbolu kļuva motorzāģis – instruments, ar ko simboliski iztīrīt satrunējušo sociālisma sistēmu, kas pēdējo simts gadu laikā bagāto Argentīnu bija padarījusi par vienu no nabadzīgākajām valstīm.
Vaicāts, ar ko ģēnijs atšķiras no trakā, Milejs atbild: ar panākumiem. Tik tiešām, prezidentūras pirmā gada laikā viņam jau ir izdevies samazināt inflāciju no 211% uz 117%, bet septiņus miljardus lielo tirdzniecības deficītu – likvidēt.
Pērno gadu Argentīna noslēdza ar vēsturiski augstāko tirdzniecības pārpalikumu – deviņpadsmit miljardiem dolāru!
Milejs sevi dēvē par anarhokapitālistu, austriešu ekonomikas skolas un libertārisma pārstāvi. Viņš ir pirmais libertārietis prezidenta amatā ne tikai Argentīnas, bet arī pasaules vēsturē. Viņa ekonomikā programma teoriju ievieš praksē.
Argentīnas panākumus pētī Trampa administrācija, kas arī proponē minarhisma jeb birokrātiskās pārraudzības samazināšanas idejas, izveidojot valsts aparāta efektivitātes departamentu DOGE (Department of Government Efficiency), kur darbu brīvprātīgi veic pasaulē izcilākie uzņēmēji.
Vairāki Mileja valsts pārvaldes principi būtu attiecināmi arī uz Latviju, lai beidzot izkļūtu no Eiropas visvairāk atpalikušo valstu saraksta un ne tikai mentāli, bet arī ekonomiski atgrieztos Ziemeļeiropā.
Tomēr pirms analizēt Mileja sasniegumus un salīdzināt Argentīnas un Latvijas problēmas, būtu jāatbild uz jautājumu, kā valsti, kuras nosaukums cēlies no sudraba vārda (“argentum” – latīniski sudrabs), iespējams novest līdz stāvoklim, kad vairāk nekā pusi sabiedrības atrodas zem nabadzības sliekšņa? Kā zeme, kas pārbagāta ar derīgajiem izrakteņiem, var piedzīvot totālu trūkumu?
Pagājušā gadsimta sākumā Argentīna bija viena no turīgākajām valstīm pasaulē, tikai nedaudz atpaliekot no Šveices, Beļģijas, Lielbritānijas, Francija, Vācijas un ASV. Eiropiešu acīs tā bija emigrantiem tikpat iekārojama sapņu zeme kā ASV. Argentīnas aristokrātiskā valsts pārvaldes forma nodrošināja lielu zemes īpašumu attīstību un spēcīgu lauksaimniecības nozari. 1910. gadā Argentīna bija viena no piecām lielākajām graudu un liellopu gaļas eksportētājvalstīm.
Trīsdesmit gadu laikā tā desmitkāršoja graudu eksportu, bet liellopu gaļas eksportu palielināja par sešpadsmit reizēm. Lai mazinātu atkarību no neefektīva darbaspēka, Argentīna 1920. tajos gados sāka industrializācijas programmas. Abos pasaules karos tā saglabāja neitralitāti, tāpēc kara laika varēja lieliski pelnīt, apmierinot pieaugošo preču pieprasījumu. Tad kāpēc šī valsts piedzīvoja fiasko? Uz šo jautājumu īsi un konkrēti atbild Argentīnas vēsture.
Pagājušā gadsimta sākumā Argentīnā arvien populārākas kļuva sociālā taisnīguma idejas, ko Eiropā pazina kā marksismu.
Iedzīvotāju vairumam, kas strādāja lielo zemes īpašnieku saimniecībās, simpatizēja labumu pārdales ideja. Tiesa, nereti tās ieguva vardarbīgu nokrāsu, izpaužoties naidā pret savam maizes devējiem un pieprasot augstāku algu, zemākus nodokļus, vairāk brīvdienu u.c. no svešas kabatas apmaksātus, paša nenopelnītus labumus.
Tas sakrita ar lielāko pilsētu industrializācijas laikmetu, ko pavadīja strādnieku streiki un protesti, pieprasot īsākas darbadienas un valsts sociālās garantijas.
Politisku popularitāti ieguva “Radikālā pilsoniskā savienība” (Radical Civic Union), kuras prezidenta amata kandidāts, kreisi noskaņotais Ipolits Irigojens, uzvarēja 1916. gada vēlēšanās. Notika tas tikai tādēļ, ka iepriekšējais prezidents Roks Senzs Pens reformēja vēlēšanu likumu, atceļot vēlēšanu tiesību cenzus un piešķirot balsstiesības visiem pilngadību sasniegušajiem vīriešiem. Turklāt likums dalību vēlēšanās noteica par obligātu. Ar šā likuma palīdzību prezidents vēlējās mazināt aristokrātijas politisko ietekmi, nodrošinot labvēlīgu augsni sociālistiem.
Tolaik tikai 60-65% argentīniešu prata lasīt. Tātad
kreiso spēku politiskā vara balstījās uz neizglītota un tādēļ viegli manipulējama pūļa. Līdz vēlēšanu reformai balsstiesības bija pilsoņa privilēģija, ko vajadzēja nopelnīt.
Tā pienācās vīriešiem ar īpašumu un vīriešiem, kuri maksāja vai nu īpašuma, vai nu uzņēmējdarbības nodokli. Papildus prasība bija prasme lasīt un rakstīt. Atceļot mantas un īpašuma cenzu tika noārdītas politikas kvalitātes prasības un īstenota Ļeņina tēze “jebkura ķēkša var vadīt valsti”.
Jau sengrieķu filozofs Sokrāts formulēja elementāru patiesību – cilvēks, kurš neprot valdīt pār sevi, nedrīkst valdīt pār citiem.
Taču sociālistu līderi to nezināja vai negribēja zināt, tāpēc Ipolitu Irigojenu 1930. gadā gāza militārā apvērsumā.
Līdz ar vēlēšanu likuma reformu un sociālistu popularitātes pieaugumu Argentīnas vēsturē aizsākās viļņveidīga ekonomiskā attīstība ar tendenci strauji pasliktināties. Režīmu neveiksmes, ko, piemēram, 1930. tajos gados varēja attaisnot ar Lielo depresiju, vai mērenie panākumi tirgū Otrā pasaules kara laikā, neiekļāvās vēlākā vēstures notikumu kontekstā.
Sociālisma fenomens krasi mainīja Argentīnas ekonomikas struktūru un politisko kultūru.
Tas padarīja iedzīvotāju vēlmes, interesi un viedokli par sekundāru politisku argumentu, aizsākot tādu politisko haosu, kas nodrošināja augsni autoritāriem režīmiem, padarot neiespējamu valsts varas nodošanu demokrātiskā ceļā. Pēc 1930.g. apvērsuma nākamās brīvās un vispārīgās vēlēšanas notika tikai 1983. gadā, līdz tam varu dalot dažādiem militāriem grupējumiem un huntām.
Ievērojamākais sociālistu sapņa piemērs Argentīnas vēsturē ir Huana Perona režīms, kas ilga no 1945. līdz 1955. gadam. Tā sauktie peronisti ģenerāļa Perona vadībā izveidoja “justicialismo” jeb sociālā taisnīguma sistēmu – etalonu, ko vēlāk mēģināja atkārtot arī nākamie režīmi.
Tika vērā ņemami palielināta valsts iejaukšanās ekonomikā, centralizēts valsts pārvaldes aparāts un regulēta tirdzniecība.
Peronisti ierobežoja brīvu preču apriti nolūkā pārstrukturizēt ekonomiku. Tika paaugstināti importa tarifi un eksporta nodokļi, lai piespiestu straujāk attīstīt nacionālo rūpniecību un sasniegtu autarķiju. Lielākos uzņēmumus nacionalizēja, tāpat arī stratēģiskās nozares (dzelzceļš, enerģētika etc.). Perona varas stabilitāti nodrošināja labklājības pieaugums, tāpēc viņš palielināja subsidētas ekonomikas programmas, paaugstināja algas, izveidoja pensiju un sociālo pabalstu sistēmu. Nolūkā palielināt mājokļu pieejamību, valdība noteica īres cenu griestus.
Ekonomikas regulēšana un brīvas preču apmaiņas ierobežošana pakāpeniski izraisīja preču deficītu un ražošanas apjomu samazināšanos.
Subsīdijas, pensijas, pabalsti u.c. valsts maksātie sociālie labumi izraisīja budžeta deficītu un dzīve virs faktiskā turības līmeņa noveda Argentīnu parādu nastā. To papildināja peso drukāšana, strauja inflācija un bezdarba pieaugums. Tomēr svarīgākā sociālistu iezīme (ne tikai Perona laikā) bija valsts sektorā nodarbināto skaita palielināšana.
Ierēdniecības aparāts nejēdzīgi uzblīda – desmit gadu laikā ierēdņu skaits vairāk nekā dubultojās, aptverot 20 līdz 25% nodarbināto.
Perons palielināja ministriju un departamentu skaitu, jaunās institūcijas izmantojot savu politisko mērķu īstenošanai un arī nodrošinot sev lojālu cilvēku slāni, kam ik gadu paaugstināja atalgojumu par 15-20%. Bet kur ņemt naudu? Jau Orvels atklāja, ka fermā visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki. Šie “budžetnieki”, neatkarīgi no tā, vai cilvēki veica valsts apmaksātus būvniecības darbus, vai birokrātisku papīru pārcilāšanu, vienmēr tiek uzturēti uz nodokļu maksātāju rēķina – gan lielo uzņēmēju, gan mājražotāju, zemnieku u.c. rēķina.
Sociālistu sapnis noslēdzās ar bankrotu un individuālās uzņēmējdarbības apsīkumu, jo cilvēkam, kuru aplaupa valsts, lai viņa sapelnīto izdalītu citiem, zūd prieks strādāt.
Ar šo Argentīnas rūgto pieredzi vajadzētu rēķināties arī Latvijā. Jo tieši tāds bija vēsturiskais fons, uz kura arvien populārākas kļuva minarhisma idejas.
Minarhisms ir valsts pārvaldes institūciju – ministriju, aģentūru, departamentu – samazināšana, kas notiek uz pilsoņu individuālās uzņēmības pieauguma rēķina. Ideja par valsti kā pilsoņu problēmu panaceju izgāzās. Pēdējais gadsimts to ir apliecinājis.
Rietumu valstiskuma etalons, kā saknes meklējamas senajā Grieķijā, ir indivīdu kopienas, ko vieno kultūra, tradīcijas un vienota izcelsme.
Šīm kopienām piemīt pašorganizēšanās prasmes, kas regulē svarīgākās ikdienas dzīves nepieciešamības privātā ceļā.
Valsts kā centralizēts birokrātijas aparāts ir vajadzīgs tikai tajās jomās, ko nevar īstenot pilsoņu kopienas, piemēram, ārējā un iekšējā drošība un tiesu sistēma.
Pirmkārt, valsts varas aparātam piemīt tendence pieaugt jeb uzblīst, un tā darbība nereti nav savienojama ar pilsoņu interesēm. Jau senie atēnieši, ar Kleistēna reformām radot demokrātijas kā pārvaldes formas aizmetņus, saprata, ka valsts apmaksāti amati (tiesneši, žūrijas, padomes) nodrošinās atbalstu režīmam, pieklusinot rūpes par šīs naudas pelnītājiem. Taču mūsdienās daudzu jauno politiķu credo ir: kā var nesolīt?
Tāpēc es ieteiktu likumos iestrādāt pašsaglabāšanās principu – reizi desmit gados uz pusi samazināt valsts pārvaldes aparātu.
Otrkārt, nodokļu maksātāju nauda, kas nokļūst valsts kasē, ir anonimizēta un de facto kļūst par bezsaimnieka mantu, ko var iztērēt atkarā no politiskajā konjunktūrā valdošajiem vējiem. Turklāt smagākais sods, ko var pieredzēt izšķērdīgs un korumpēts ministrs, ir tik vien kā rotācija. Ja vieglākais ceļš, lai kļūtu par miljonāru, ir caur ministra krēslu, tad arī tas nav īsts sods.
Treškārt, iepriekšminētā dēļ arī demokrātiskas valsts aparātam piemīt tirāniski vaibsti, kas atspoguļojas nesodāmībā un pilnīgā varā pār pilsoņu dzīvi. Protams, var iebilst, ka vara ir vēlētāju atspulgs, taču amorālu valsts rīcību izjutīs vairums tās pilsoņu. Turklāt patlaban arī Latvijā ir ačgārna atbildības proporcija starp tiešajām valsts pārvaldes institūcijām un vēlētāju, jo iespēja ietekmēt politiskos procesus ir tikai reizi četros gados, starplaikā cerot uz varas godprātību.
Šobrīd galvenā līdzība starp Argentīnu un Latviju minarhisma diskusijas kontekstā ir nesamērīgi uzblīdušais valsts aparāts pret iedzīvotāju skaitu. Argentīnā uz 45 miljoniem iedzīvotāju ir 360 tūkstoši ierēdņu, Latvijā uz nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju ir vairāk nekā 60 tūkstoši ierēdņu.
Šajā skaitā neietilpst tādi sabiedriskā sektora darbinieki kā, piemēram, policisti, skolotāji, karavīri, kultūras iestāžu darbinieki, kuru darbam ir patiess pievienotās vērtības segums. Runa ir tikai par valsts budžeta iestādēm – ministrijām, to departamentiem un dažādām aģentūrām.
Es nedomāju, ka visu šo cilvēku darbs ir bezvērtīgs, taču ir nepārprotami signāli par tā neefektivitāti.
Piemēram, Milejs plāno atlaist no darba aptuveni 70 tūkstošus ierēdņu, dēvējot tos par “gnocchi”. Tas ir salds itāliešu kulinārijas ēdiens, ko Argentīnas restorānos pasniedz katra mēneša beigās, algas dienā. Proti, šie ierēdņi darbā ierodas tikai pēc algas, ko nereti saņem kā balvu par cītību politiskajā partijā. Latvijai šādi “deserti” izmaksā aptuveni divus miljardus eiro gadā, ko papildina padsmit miljonu prēmijas pirms Ziemsvētkiem.
Tajā pašā laikā Latvijā ir augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā, ārzemju investoriem nepievilcīga uzņēmējdarbības vide un lielveikalu cenu kartelis. Toties varam priecāties par bankrotējošu airBaltic un RailBaltic tilta pāli Daugavā. Lai attaisnotu savu eksistenci, ierēdņi jaunizceptu ministru vadībā ievieš kārtējās normas, noteikumus, likumus un vadlīnijas.
Ierēdnis šādi mēģina attaisnot savu atrašanos amatā, bet mieles izjūt, piemēram, pedagogi, redzot, ka izglītības procesus uzņēmušies vadīt cilvēki, kam par šo nozari nav ne mazākās sajēgas.
Starp citu, starpkaru periodā, visvairāk birokratizētajos Ulmaņlaiku gados, valsts iztika ar 15 tūkstošiem ierēdņu un desmit ministrijām.
Mums mēģina iestāstīt, ka tagad problēmu esot vairāk, piemēram, galvenā prioritāte tagad esot cīņa pret klimata pārmaiņām.
Latvijai, kas ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē un gada laikā rada tikpat daudz CO2, cik Ķīna četrās stundās, ir jāuztur 80 miljonus eiro dārga institūcija – Klimata un enerģētikas ministrija.
Tiesa, es nezinu, vai šiem ierēdņiem ir kāda nojausma par to, ka CO2 ir labvēlīgs dabai, jo papildu CO2 daudzums gaisā veicina augu biomasas pieaugumu. Un nezinu, vai viņi ir ko dzirdējuši arī par to, ka planētas klimats allaž ir piedzīvojis svārstības – globālo ziemu un globālo vasaru, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi un zinātniski pētījumi.
Pērn Latvija samazināja CO2 emisiju apjomu par 7000 tonnām. Ja pieņem, ka vienas CO2 tonnas cena ir 80 eiro, tad šī ministrija “ietaupīja” aptuveni 0,5 miljonus eiro.
Bet šīs ministrijas “zaļā kursa” juridiskās saistības Latvijai izmaksās aptuveni 10 miljardus eiro.
Ja varas partijām nav vienaldzīgs Latvijas liktenis, tām vajadzētu piedāvāt valsts glābšanas plānu, atklāti pasakot, ka ir radikāli jāsamazina pārvaldes aparāts, kas ļaus mums ietaupīt simtiem miljonu eiro. Ka ir ne tikai radikāli jāsamazina ministriju un tajās nodarbināto ierēdņu skaits, bet arī jāatrod mehānismi, kā padarīt pārvaldes darbu efektīvu.
Un, protams, ir jāatceļ virkne birokrātisku regulējumu, kas neļauj uzņēmējiem brīvi strādāt, bet pilsoņiem – brīvi elpot. Tikai tā mēs varam stimulēt indivīdu uzņēmību un personisko atbildību, kā arī veidot brīvu pilsonisku sabiedrību, kas spēj izvest Latviju no krīzes, jau tuvā nākotnē īstenojot Latvijas potenciālu.
