Edvarts Krusts: Kāpēc Latvijā valsts drošības, tieslietu un aizsardzības pamati ir tik izļodzījušies un nedroši? 9
Septītajā septembrī Latvijas gaisa telpā ielidoja Krievijas armijas drons kamikadze (pašnāvnieks) “Geraņ-2”. Šāda veida droni parasti ir aprīkoti ar vismaz piecdesmit kilogramiem sprāgstvielu, tomēr šis, neviena netraucēts, nolidoja gandrīz simts kilometrus, līdz nokrita Rēzeknes rajonā.
Lidojošais spridzeklis netika notriekts, jo, kā izrādās, “tam nebija ļaunu nodomu, droni parasti nelido taisnā līnijā”.
Vismaz tā “domburšovā” apgalvoja Gaisa spēku komandieris Viesturs Masulis. Savukārt Nacionālo Bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš skaidroja, ka “NBS nereaģēja ātri, jo drons neapdraudēja militāro infrastruktūru.”
Esmu zemessargs. Vienmēr esmu domājis, ka armijas uzdevums, kā to apliecina arī zvērests, ir civiliedzīvotāju un civilo infrastruktūru – skolu, slimnīcu, bērnudārzu – aizsargāšana. Taču izrādās, ka mēs esam miesassargi paši sev un armijas noliktavas vērtējam augstāk par civilistu dzīvībām. Manuprāt, šis notikums skaidri un nepārprotami atklāj, cik bēdīgas sekas ir valsts pamatu nesodītai drupināšanai.
Drons tika ievērots un novērots, taču tas netika notrieks, jo neviens nebija devis šādu rīkojumu. Par ko tas liecina un ko no tā var secināt agresors?
Ukrainā jau vairāk nekā divus gadus notiek sīva un asiņaina pretošanās neizprovocētai Krievijas agresijai. Tur ir skaidri redzama robeža starp labo un ļauno. Latvijā nav kartē novelkamas frontes līnijas, atbalsts vienai vai otrai pusei izriet no katra pilsoņa vēsturiskās atmiņas, sirdsapziņas un izpratnes par ģeopolitiku. Vairums latviešu un arī nelatviešu atbalsta Ukrainu gan emocionāli, gan materiāli, jo saprotot, ka labāk ir palīdzēt brāļiem sakaut ienaidnieku viņu mājās, nevis gaidīt, kad tas ierodas mūsu pašu mājās. Tomēr mēs nedrīkstam izlikties neredzam, ka šis pats ienaidnieks apdraud mūsu drošību, izmantojot ne tik atklātas metodes, proti: iefiltrēšanos, kūdīšanu, kaitniecību.
Kopš kara sākuma Latvijā ir pieaudzis notverto, bet ne sodīto Krievijas spiegu skaits. Pēc atzīšanās un savas vainas nožēlošanas vai arī apmaiņā pret drošības naudu viņus atbrīvo.
Piemēram, Latvijā kopš 1991. gada bija darbojies Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) aģents Valentīns Frolovs. Viņš apkopoja informāciju par stratēģiski nozīmīgiem objektiem un NATO spēkiem Latvijā. Frolovs tika aizturēts, taču 2022. gada maijā izmeklēšanas tiesnese Biruta Horuna viņu atbrīvoja, piespriežot trīsdesmit tūkstošus eiro drošības naudas iemaksu. Pēc sprieduma viņš pameta Latviju, tagad dzīvo Krievijā.
Rīgas pilsētas tiesas tiesnese Sigita Dolniece 2020. gadā no apcietinājuma atbrīvoja Federālā drošības dienesta (FSB) aģentu Sergeju Vasiļjevu. Arī viņš tagad dzīvo Krievijā un vada tā saukto “Baltijas antifašistu” grupu, kas vervē Latvijas iedzīvotājus, lai tie veiktu pret valsts drošību vērstas darbības.
Savukārt tiesnese Anastasija Pasjuga, piespriežot piecus tūkstošus eiro drošības naudas iemaksu, atbrīvoja FSB aģentus Aleksandru Žgunu un Sergeju Sidorovu, kurš ir pieķerts divdesmit trīs spiegošanas aktos. Sidorovs apkopoja ne tikai militāra rakstura informāciju, bet arī ziņas par uzņēmumiem, kas atbalsta Ukrainu. Iespējams, šāda cilvēka dēļ dronu ražotnē Mārupē izcēlās ugunsgrēks.
Publiski pieejama informācija liecina, ka Pasjugas tēvs un vectēvs ir bijuši PSRS armijas virsnieki. Tēvs dienēja Borisogļebskas kara lidotāju augstākajā mācību iestādē par lidmašīnu nosēdināšanas sistēmu vadītāju. Armijā dienējis no 1978. līdz pat 1990. gadam. Savukārt Anastasijas brālis Vjačeslavs savā “feisbuka” profilā raksta, ka “lepojas ar Uzvaras dienu”.
Es neatbalstu cilvēku kategorizēšanu pēc viņu etniskās vai nacionālās piederības, taču šajā gadījumā vecāku ideoloģiskā mantojuma sekas ir nepārprotamas.
Gadiem ilgi zem tepiķa paslaucītais piektās kolonnas jautājums ir novedis pie tā, ka valstī, iespējams, ir desmitiem tūkstošu Latvijai nelojālu cilvēku. Kā redzams, formālie atribūti – pilsonība un latviešu valodas prasme – ne vienmēr garantē lojalitāti pret valsti.
Es, protams, ceru, ka kļūdos un minētos atbrīvošanas gadījumus attaisno kādi man nezināmi augstāki apsvērumi, taču kamēr šie apsvērumi tiek turēti noslēpumā, fakti liek domāt tieši tā, kā esmu to teicis.
Šie ir vien daži piemēri, taču jau ar tiem vien pietiek, lai grautu uzticību tiesu varai Latvijā.
Tomēr arī tas vēl nav viss.
Nacionālie varoņi ir tautas apziņas spogulis. Bet kā lai es uzticos tiesu varai, kas žurnālistu Lato Lapsu atzīst par vainīgu neslavas celšanas lietā pret Romualdu Vonsoviču? Vonsovičs bija PSKP biedrs, padomju iekšlietu struktūru izmeklētājs un LPSR Augstākās tiesas tiesnesis. Taču neatkarīgās Latvijas tiesa aizliedz šo cilvēku saukt par kolaborantu, ar šo savu spriedumu potenciāli atzīstot kolaborāciju par morāli pieņemamu rīcību.
Bijušais LPSR Augstākās tiesas tiesnesis Uldis Krastiņš 1983. gadā tiesāja Neatkarības kustības dalībniekus, piespriežot Jānim Rožkalnam ieslodzījumu uz pieciem gadiem un nometinājumu uz trim gadiem, bet Jānim Vēverim – ieslodzījumu uz trim gadiem.
Turklāt vēl pirms tam, 1973. un 1974. gadā, Krastiņš piedalījās tiesas procesā pret divdesmit četriem bijušajiem latviešu leģionāriem; septiņiem no tiem uz nepatiesu apsūdzību pamata tika piespriests nāvessods. Patlaban Krastiņš ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors, apbalvots ar IV šķiras Atzinības krustu.
Kurpretim Bruno Javoišam, kurš padomju okupācijas laikā uzvilka Latvijas karogu radiotornī pretī Rīgas milicijas centrālajai ēkai, nekādi ordeņi nav piešķirti.
Uz šāda fona fakts, ka Latvijas drošības iestādes jau kopš 2004. gada zināja par Tatjanas Ždanokas sadarbību ar FSB, bet to nebija tiesīgas pārtraukt, nešķiet nejaušs.
Kā izrādās, līdz 2016. gadam Latvijas normatīvais regulējums neparedzēja kriminālatbildību par palīdzību ārvalstij vai kādai no tās organizācijām vērsties pret Latvijas valsti. Absurds! Drošības iestādēm nebija juridiska pamata aizsargāt Latviju.
Daudz interesantu atklājumu gaida vēsturniekus, kas nolems izpētīt Latvijas drošības struktūru veidošanos pagājušā gadsimta 90. gados. Neliela periodikas analīze, izlasot intervijas ar Valsts drošības dienesta (VDD) aizmetņa, tolaik saukta par Informācijas departamentu (ID), vadītājiem, kā arī viņu biogrāfiju izpēte atklāj, ka lustrācija un iepriekš veikto noziegumu atzīšana un nožēlošana ir gājusi secen arī šai struktūrai.
Pēc neatkarības atjaunošanas aptuveni četrdesmit procentu ID un VDD aģentu pirms tam ir darbojušies VDK pirmajā nodaļā.
Tie bija aģenti, kas pakļauti nevis LPSR, bet Maskavas VDK, cilvēki, kas nodarbojās ar pretizlūkošanu Rietumos, tātad aktīvi darbojās pret Rietumvalstīm. Bet Latvijas drošības sistēma tos labticīgi uzņēma, lai pārņemtu viņu pieredzi.
Otrais ID (VDD) vadītājs Raimonds Rožkalns tika pieķerts sadarbībā ar Krievijas armijas pretizlūkošanas priekšnieku Vitāliju Ramzu, bet trešais, Jānis Apelis, esot pretojies bijušo VDK darbinieku atbrīvošanai no dienesta.
Es apzināti izvairos no politiskās vides analīzes, jo, izņemot Konstitūcijā noteikto, nav citu sarkano līniju, kas varētu ierobežot politiskā piedāvājuma spektru. Teorētiski spriežot, ja nācijas kolektīvā atmiņa un pilsoniskā griba nav samaitāta, tad idejas, kas apdraud valsts drošību, negūs atbalstu. Taču jebkurā gadījumā vēlētāju rīcībā nav tādu sviru, kas ļautu pieprasīt atbildību no tiesu, aizsardzības un drošības dienestu struktūru vadītājiem.
Minētie piemēri ir vien neliela ilustrācija atziņai, ka atjaunotās Latvijas izaugsmes, uzplaukuma un patiesas suverenitātes drauds ir ne vien korumpēti un nekompetenti politiķi un viņu vadībā uzblīdušais birokrātiskais aparāts, bet arī drošības struktūras, kurās ir iesaistīti cilvēki, kas nav tikuši pakļauti lustrācijai.
