Edvarts Krusts: Herberts Cukurs – starp patiesību un meliem 15
Vēsturi veido personības. Nereti par kādu sabiedrības daļu vai pat tautu spriež pēc tās redzamākajiem cilvēkiem. Personībām. Tā bijis vienmēr, jo tieši lielajās personībās visspilgtāk izpaužas tautas dvēsele un prāts.
Pret šiem cilvēkiem mēs izjūtam cieņu, jūtamies viņiem pateicīgi, vēlamies kopt un uzturēt viņu piemiņu, kā arī aizstāvēt viņus pret apmelojumiem, ja tādi ir. Tāpēc jautāšu: ja pērn varējām nojaukt Okupācijas pieminekli, kas atradās teju Rīgas sirdī, kāpēc ļaujam dzīvot citiem naidīgas varas “pieminekļiem” mūsu vēstures grāmatās?
Pieminekļiem, kas ne tikai šķeļ sabiedrību, bet arī met ēnu uz latviešu vēsturisko lomu laikmetu griežos. Šoreiz runa par Herbertu Cukuru, Latvijas armijas kapteini, Neatkarības kara dalībnieku un aviatoru.
Herberta Cukura vārds ir fenomens, kas pat ilgu laiku pēc nāves raisa diskusijas par viņa lomu un vietu Latvijas vēsturē. Vieniem Cukurs ir “nacists un ebreju bende”, kas it kā šāvis ebrejus Rumbulā, bet citiem varonis, kas apliecinājis latviešu drosmi, prāta spējas un nesis Latvijas vārdu tālu pasaulē. Abu pušu uzskati ir kategoriski, un es saprotu, ka mainīt kāda domas nav viegli. Varētu vaicāt, kāpēc šis jautājums atkal jāaktualizē, lai taču katrs paliek pie sava, gan jau laika gaitā tāpat visu aizmirsīsim.
Mana atbilde: aktualizēt vajag tādēļ, ka Cukura kā “nacista un ebreju bendes” stāsts ir kārtējais okupācijas “piemineklis”, čekas radīts. Tiesa, tas atrodas nevis Rīgas centrā kā pērn nojauktais stabs, bet tautas kolektīvajā atmiņā. Ja mēs nenojaucam šādus “pieminekļus”, mūsu nelabvēļi saņem nepārprotamu signālu, ka vēsturi var pārrakstīt (arī burtiski). Bet vēsturi, kā zināms, izmanto cīņā par cilvēku prātiem un… teritorijām.
Cukura biogrāfija ir aprakstīta vairākās grāmatās. Īpašu vērību izpelnās tas, ko uzrakstījuši Uldis Neiburgs un Andrievs Ezergailis, kas pētījuši holokausta notikumus Latvijā, pievēršoties arī Cukura dzīvesstāstam. Nepārstāstīšu publikācijās pieejamo, sniegšu tikai savu personīgo viedokli, kas balstīts Cukura biogrāfijas izpētē, liecībās par viņa līdzdalību holokaustā un bijušā čekas aģenta Imanta Lešinska rakstītajā par okupācijas varas iestudētajām “nacistu” paraugprāvām.
Daudzu uzmanību ir piesaistījis fakts, ka Cukuru Izraēlas izlūkdienests “Mossad” nogalināja tikai 1965. gadā jeb divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Dzīvodams trimdā Brazīlijā ar sievu un bērniem, viņš bija iekārtojis stabilu dzīvi, nodarbojās ar uzņēmējdarbību aviācijā un ūdensportā.
Viņš neslēpa savu identitāti, dzīvoja atklātu dzīvi ar savu vārdu un uzvārdu, atšķirībā no īstajiem nacistiem, kas slapstījās, lai izvairītos no soda. Šāda rīcība var šķist neloģiska tiem, kas apgalvo, ka Cukurs bijis noziedznieks, bet saprotama tiem, kas saka pretējo.
Taču melus un puspatiesības izgaismo konkrēti fakti. Pagājušā gadsimta 60. gados čeka nodarbojās ar “latviešu kara noziedznieku atmaskošanu”.
Iespējams, zināmākā šī kursa akcija bija 1961. gada latviešu 18. policijas bataljona prāva, kur tiesas sēdē varēja iekļūt tikai ar čekas izsniegtām atļaujām. Tika tiesāti daži policijas bataljona latviešu karavīri, kam inkriminēja trīs tūkstošu ebreju nošaušanu Austrumpolijas pilsētā Slonimā un boļševiku partizānu nogalināšanu 1942. gadā. Prāvas gaitā tika noskaidrots sen zināmais fakts, ka deviņi latviešu karavīri pēc kara izcieta līdz divdesmit piecu gadu ilgu sodu lēģeros un katorgās, bet Hruščova “atkušņa” laikā izsludinātās amnestijas dēļ atgriezušies Latvijā. Izveidoja ģimenes, viņiem dzima bērni.
Taču pēc tam visi tika atkārtoti notiesāti un noslepkavoti. Padomju tiesu neinteresēja tas, ka nav neviena fakta, kas norādītu uz tieši šo deviņu karavīru vainu, kuri varbūt nemaz nedienēja vienībā šajā laikā. Galvenais bija laba izrāde Rietumiem un ziņa latviešiem trimdā: “Redz, latvieši bijuši bendes, sliktie nacisti, bet tagad viņi saņem sodu, un tauta kļūst tīrāka.” Šajā pašā laikā tika uzsākta Cukura medīšana.
Gandrīz visas liecības, kas uzrāda Cukura “vainu”, ir iegūtas no pēckara Latvijā dzīvojušiem ebrejiem ar čekas gādību. Un no PSRS, tagad Krievijas, kur šie arhīvi joprojām ir slēgti, lai tajos nevarētu rast atbildi uz jautājumiem par patieso GULAG nometnēs mirušo skaitu, represijās cietušajiem vai pat kritušajiem sarkanarmiešiem.
No PSRS, kur meli tika cienīti vairāk par patiesību, bet tā sauktā “patiesība” izsista ar steku vai draudiem. Tad arī dzima liecības, ka Cukurs esot Rumbulas mežā ebreju bērniņus sitis ar galvu pret priedēm, bet Kuldīgā tos pa vienam slīcinājis Ventā, līķus krāmējot turpat līdzās kaudzē. Tādu liecību ir daudz.
Taču visas šīs liecības dokumentēja NKVD, kurpretim V. Arāja prāvas dokumentos Hamburgā Cukura vārds nav šāvēju sarakstā, gluži tāpat kā arī Fridriha Jankes prāvas, kas attiecas uz Rumbulu, dokumentos Cukura vārda vispār nav. Taču šie argumenti netiek ņemti vērā, jo čeka taču apgalvo pretējo!
Uz šo liecību pamata “Mossad” aģenti bez tiesas nogalināja Cukuru Urugvajā, nositot viņu ar āmuru. Tajā pašā laikā ir zināms, ka no Rīgas geto un nošaušanas Rumbulā Cukurs ir izglābis vismaz četrus ebrejus. Matīsu un Bellu Lutriņus, kad viņi tika aizvesti uz nošaušanu, Cukurs Rumbulā paslēpa savā kravas mašīnā un pēc tam pārveda uz savu Rīgas dzīvokli.
Saglabājusies arī tā laika Rīgas policista Viļa Rutka liecība, kas apliecina šo Cukura darbu, vienlaikus pierādot, ka viņš nav atradies šāvēju rindās. Arī Ābramu Šapiro, vēlāk Rietumos pazīstamu vijolnieku, Cukurs izglāba no nāves, izgatavojot tam garāžas darbinieka apliecību. Tiesa, pēc kara Šapiro intervijā “Mossad” liecinājis par Cukura dalību holokaustā, taču pēc Cukura nāves viņš apliecinājis, ka “Mossad” grozījis liecību, pierakstot izdomātas epizodes, lai pierādītu Cukura “vainu”.
Ceturtā bija ebreju meitene Mirjama Kaicnere, ko Cukurs slēpa savās Bukaišu mājās. Pēc kara viņa kopā ar Cukura pārcēlās uz Brazīliju, kur dzīvoja viņa ģimenē. Jaunus faktus par Cukuru video liecībā Okupācijas muzejam 2011. gadā atklāja Leonora Apine, kam kara laikā bija nepilni divdesmit gadi un kas dzīvoja netālu no Cukura Bukaišu mājām. Viņa stāstīja, ka Cukuru dārza pagrabā nejauši uzgājusi trīs vīriešus. Cukurs skaidrojis, ka tie esot no vācu varas paglābti ebreji, un lūdzis, lai Leonora atnes viņiem ko ēdamu.
Protams, iepriekš minētais mirklī neizdzēsīs to ēnu, kas krīt pār Cukura vārdu, jo cīnīties pret propagandu nav viegli. Taču ir jāsaprot, ka akla ticība šai ēnai ir Latvijai naidīgas propagandas seku uzturēšana.
Varbūt kādam palīdzēs fakts, ka vainu ebreju slepkavošanā apstiprināt vai noliegt nav spējusi ne Latvijas Republikas Prokuratūras 1996. gadā uzsāktā izmeklēšana Cukura pārbaudes lietā, ne 2006. gadā ierosinātā krimināllieta par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā.
Taču šobrīd atkārtoti ir ierosināta krimināllietas izmeklēšana, ko lūdzis Latvijas Ebreju kopienas vadītājs Arkādijs Suharenko. Tas pats Suharenko, kas regulāri tiekas ar Putinu un fotografējas kopā ar viņu Kremlī. Tā pati Ebreju kopiena, kuras biedriem nav nekādas pēctecīgas saistības ar Latvijā holokaustā nogalinātajiem, jo šie ir no PSRS pēc kara ieceļojuši cilvēki – tie paši, kas pieprasīja no mūsu valsts 40 miljonus eiro “kompensāciju” tikai etniskās piederības dēļ, nebaidoties piesaukt antisemītismu.
Tas skaidri parāda, kam ir izdevīga Cukura demonizēšana. Diemžēl Cukura lieta nav vienīgais “okupācijas piemineklis” mūsu vēstures lappusēs. Nojauksim arī to, lai nogrimst nebūtībā mīti un augšāmceļas taisnība! Kas jādara? Jāatceļ kriminālizmeklēšana un Cukurs beidzot jāamnestē. Jāpārbedī Rīgas Brāļu kapos. Un jāapsver iespēja Liepājas lidostai piešķirt Herberta Cukura vārdu.
Uzziņa: Herberts Cukurs, leģendārs latviešu lidotājs, bijis Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, vēlāk Latvijas armijas karavīrs. 1934. gadā ar paša konstruētu lidmašīnu C-3 „Kurzemes hercogiene” veicis vairāk nekā 20 000 km garu pārlidojumu uz Kurzemes hercogistes bijušo koloniju Gambiju. 1936. gadā ar paša konstruēto un tam laikam ļoti moderno lidmašīnu C-6 “Trīs Zvaigznes” devies uz Tokiju, nolidojot vairāk nekā 40 000 kilometru un apceļojot praktiski visu Āziju. Viņa projektētā lidmašīna C-6 “Trīs Zvaigznes” kļuva par prototipu Latvijas armijas lidmašīnai, kas veica izmēģinājuma lidojumu īsi pirms Latvijas okupācijas.
Otrā pasaules kara laikā darbojies dažādās vācu iestādēs, veicot mehāniķa un adjutanta pienākumus. Jebkāda viņa dalība represijās nav dokumentēta. Viņa meita Doloresa apstiprinājusi, ka ģimenes mājā vācu okupācijas laikā slēpti vairāki ebreji.
Pēc Otrā pasaules kara devies trimdā. Sākumā dzīvojis Francijā, tad Brazīlijā, pēc tam Urugvajā. Trimdā dzīvojis ar īsto vārdu un uzvārdu, nekad nav slēpis savu identitāti.
1965. gadā Izraēlas specdienests ”Mossad” nogalināja Herbertu Cukuru bez tiesas un objektīviem pierādījumiem, kā to apliecina vēlāk veiktā izmeklēšana.
