Edvarts Krusts: Aptumsums Rīgas ielās un valdīkļu galvās 0
Autors: Edvarts Krusts
Kā teica klasiķis, rakstnieku vislabākie darbi par mājām top svešumā, jo nekur citur cilvēks neapzinās savas tautas unikalitāti, oriģinalitāti un īpatnīgumu tik spilgti kā šķirtībā no dzimtenes. Esmu bijis ārzemēs, tajā skaitā tādās, kas, nu, jau jāatzīst, atrodas uz Rietumu-Austrumu civilizāciju robežas. Varbūt manas dabīgās tieksmes pēc līdzīgā dēļ (ko nevar pieredzēt šādās vietās), taču vienmēr esmu juties kā ielenkumā. Proti, tā nav ierastā tūrista pieredze, apbrīnojot svešādo, bet gan apdraudētības sajūta.
Kā nepieciešamība aizstāvēties. Un kā gan citādi, ja Romas centrālajā autoostā uzglūn marokāņi – narkotiku pārdevēji? Bet pussoļa attālumā Āfrikas mori, kas tikko izsēdušies Eiropas krastos, nonākuši McDonald’s, taču, neprazdami pasūtīt ēdienu, dusmās staigā pa galdiem? Fonā dzirdamas policijas auto sirēnas un kautiņa troksnis. Šāda loģika liek secināt, ka 21. gs. eiropietim, Rietumu civilizācijas pārstāvim, savu unikalitāti viegli apzināties, jo mūs apsēdis ne tikai svešais, bet arī naidīgais. Tāpēc virsraksti par kārtējo auto, kas iebraucis kristiešu Ziemassvētku tirdziņā, vairs nepārsteidz. Vismaz Latvija bijusi droša un svešādības neskarta. Paziņu lokā arvien vairāk tādu ļaužu, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, jo “šeit afgāņi neaplaupa studentus”.
Tomēr līdz brīdim, jo negaisa mākoņi savelkas arī virs Latvijas, Rīga acīmredzami top vietējiem sveša.
Mūsu metropoles rindas piepilda svešu tautu bari, kā teiktu Juvenāls. Kļūst arvien grūtāk izspraukties cauri Vecrīgai un tās tuvējai apkārtnei, negriežot ceļu “kultūras bagātinātājiem” WOLT un BOLT somām mugurās. Vēl grūtāk nedomāt par higiēnu un cieņu, ko neievēro šie kurjeri. Kādam iedzīvotājam izdevās nofilmēt kā šie ļaudis, vispirms savas ģenitālijas apgramstījuši, sniedz rokas pēc klienta pasūtītā ēdiena, atlikušo sakārtojot tā, lai slēptu nedarba sekas. Arī dāmas vairāk apdraudētas, arvien biežāki kļūst seksuālas uzmākšanās gadījumi, pat studiju vietās! Tas, kas sākotnēji interpretējams kā vietējo cilvēku “slinkuma lāpīšana”, trešo valstu imigrantiem izpildot specifiskus arodus, kļuvis par nopietnu apdraudējuma potenciālu Latvijas drošībai. Imigranti veido kopienas, skaitam tuvojoties tai robežai, kuru pārkāpjot, zūd bailes pieprasīt papildus tiesības.
Piemēram, muhamedāņu kopiena pieprasa mošejas būvniecību Rīgā, kas, manuprāt, no morāla terorakta draudētu kļūt par burtisku.
Patlaban Latvijā dzīvo aptuveni 130 tūkstoši trešo valstu pilsoņi (tajā skaitā no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas), turklāt pieaug tendence migrēt no Vidusāzijas islāmticīgo valstīm. Piemēram, pērn Latvijā ieradās aptuveni 25 tūkstoši uzbeku.
Akmens valsts institūciju lauciņā, kas nereaģē uz notiekošām pārmaiņām, nemācoties no rietumvalstu pieredzes, kas rāda, ka nekontrolēta imigrācija no svešu civilizāciju zemēm pārvēršas masu slaktiņos.
Tāpēc iestāžu bezdarbība uzskatāma par ļaunprātību. Es kā pilsonis vēlos saprast, kāpēc neviena valsts iestāde nevar atbildēt uz jautājumu, cik ir to, kuri pēc TUA termiņa beigām nav pametuši Latviju? Kā iespējams, ka pirms Valsts robežsardzes vai PMLP uzturēšanās atļauju neesamību vairākiem kurjeriem ievērojies Pārtikas un veterinārais dienests? Valdība un drošības iestādes iztirgo latviešu mieru par studentu vīzu cenu. Vairums trešo valstu pilsoņu šeit studē. Sesijas laikā tos var redzēt kebabnīcās, burgernīcās u.c. ēdināšanas iestādēs, “pelnot kredītpunktus”. Augstākās izglītības iestādes nodrošina lētus ieejas vārtus Eiropā, uztraucoties tikai par pirmo studiju reģistrācijas maksu, pēc kuras saņemšanas tiek atmestas jebkādas rūpes par tikko uzņemtajiem studentiem. Vai zinājāt, kā Rīgā ir privātā augstskola ISMA jeb Informācijas sistēmu un menedžmenta augstskola, kurā ik gadu studijas uzsāk aptuveni 1500 ārvalstu studentu, bet absolvē ne vairāk par 200? Arī “Turība” iemanto līdzīgu raksturojumu, kuras kopmītnēs studentes mēdz saskarties ar seksuālu agresiju.
Šis nav jautājums par tolerances trūkumu. Starp citu, tolerance ir latīņu “tolēre” atvasinājums, kas nozīmē “paciest”, “pieciest”. Kāpēc man paciest cieņas un goda trūkumu, kad apkalpojošais personāls, piemēram, kafejnīcā neprot valsts valodu? Kāpēc pieciest potenciālu t.s. “no-go” zonu rašanos Rīgā?
Tolerances formulas iznākums Zviedrijā ir bandu kari, vidēji viena uzspridzināta ēka dienā un viens nošauts cilvēks nedēļās laikā.
Taču līdz šim neesmu novērojis sistemātisku šī jautājuma analīzi no valsts puses tautas intereses cienošā gaismā. Gluži pretēji. Tiek veidotas “ekspertu” grupas, tērējot tūkstošiem eiro nodokļu maksātāju naudas, lai veiktu WOLT un BOLT kurjeru “pieredzes kultūrsocioloģisku analīzi”.
Tikko pabeigtais Latvijas Stratēģijas un Ekonomikas risinājumu institūta pētījums par ārvalstu studentiem Latvijā noslēgts ar secinājumu, ka mums tos vajag vairāk, jo viņi samaksājot ievērojamas nodokļu summas (tiešās iemaksas veidojot aptuveni 190 miljonus eiro). Jāteic, ka valdības politika ir pretrunu pilna un nezina kognitīvās disonanses, turklāt tā neprot atšķirt labu no ļauna. Piemēram, Lukašenko organizēto migrantu sociālais portrets ārkārtīgi neatšķiras no oficiāli ieceļojušiem laimes meklētājiem. Tāpēc secināms, ka pret pirmajiem cīnāmies, bet otrajiem nē, jo vieni iebraukuši legālas procedūras veidā. Tātad, ja potenciāls terorists šeit ieceļo legāli, problēmu nav.
Manuprāt, šādos lēmumos arī loģikas nav, bet, ko gan citu sagaidīt no valdības, kuras nekompetenci un morālo attīstību raksturo palestīniešu teroristu sponsorēšana ar UNRWA starpniecību?
Valdība atbalsta šādu imigrācijas politiku, to pārdēvējot par “bagātināšanu un daudzveidības veicināšanu”, vienlaikus pretējā viedokļa pārstāvjus portretējot kā nacistus. Nesen LSM rādīja filmu “Zaļā robeža”, kurā atainota Lukašenko radītā migrantu krīze uz BLR robežas. Vienīgā bēda, ka filmā poļu robežsargi tik salīdzināti ar nacistiem un viņu zvērībām pret žīdiem. Šī filma Polijā tika ārkārtīgi kritizēta tajā rādītās dezinformācijas dēļ, bet Lukašenko to vērtēja atzinīgi.
Tajā pašā laikā LSM valde vēl aizvien ir uz brīvām kājām, lai arī centusies sabotēt Latvijas drošības politiku informācijas laukā, jo šādas filmas izplatīšana nozīmē arī Latvijas robežas sargāšanas kritizēšanu.
Protams, tie ir tikai retoriski jautājumi, jo neiespējami arestēt LSM valdi vai satura redaktorus, ja šie cilvēki tikai izpilda Kultūras ministrijas rakstītās Latvijas mediju politikas pamatnostādnes, kas paredz veicināt latviešu atvērtību svešajam, atbalstīt ārvalstu pilsoņu un sveštautiešu integrāciju, trivializējot nācijas jēdzienu, par latviešiem dēvējot visus, kuri šajā brīdī atrodas Latvijas administratīvajās robežās. Savulaik Ritas Rudušas minētā “gatavināšana” lēnām soļo pārtautošanas virzienā. Kultūras ministrija, rakstot saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības nostādnes, darbojas kā propagandas ministrija, vienīgā bēda, ka ne latviešu labā.
Te vietā atgādināt, ka kultministre Lāce aicināja aizmirst sarkanā terora organizētās latviešu deportācijas, veidojot jaunu nācijas konceptu, legalizējot okupācijas sekas.
Visbeidzot, atgriežoties pie būtiskā un apkopojot iepriekšminēto, steidzami jāizveido tāda imigrācijas politika, kas kritiskāk izvērtē trešo valstu pilsoņu (īpaši no svešu civilizāciju valstīm) ieceļošanu Latvijā. Privātās augstskolas, piemēram, ISMA, kurās šo valstu studentu absolventu skaita īpatsvars ir mazāks, piemēram, par 20 procentiem no reflektantu skaita – jāslēdz.
Kultūras ministrijas, kas sevi nemitīgi tiecas pierādīt par “progresīvo” ideju citadeli, darbības lauks jāsašaurina tikai un vienīgi līdz kultūras dzīves jautājumu risināšanai. Viela pārdomām – vai zinājāt, ka starpkaru periodā šādas ministrijas Latvijā nemaz nebija?
KM bija IZM sastāvdaļa, ko sauca par Kultūras fondu. Tā uzdevumi bija būvēt pieminekļus, prēmēt māksliniekus, maksāt stipendijas un veicināt fizisko kultūru. Ne vārda par imigrāciju, integrāciju vai sabiedrisko mediju svešvalodās!
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
