Eduards Liniņš: “Jau bērnībā zināju patiesību par to, kas notika ar Latviju 1940.gadā” 67
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Jaunajā gadā Latvijas Radio divus jaunus raidījumus vadīs komentētājs Eduards Liniņš. “Latvijas Radio 4” ik sestdienu pēcpusdienās plkst. 15.05 krievu valodā var klausīties raidījumu “Valsts biogrāfija”, kura vadītājs atspoguļos galvenos Latvijas vēstures notikumus, īpaši izceļot Latvijas neatkarības atgūšanas periodu.
Savukārt no 26. janvāra katra mēneša pēdējā ceturtdienā plkst. 15.05 “Latvijas Radio 1” ēterā skanēs pusstundu garš raidījums “Kas būs ar Krieviju?”, kurā Eduards sarunāsies ar politologiem, publicistiem un politiķiem gan Latvijā, gan ārvalstīs un spriedīs par iespējamiem Krievijas attīstības scenārijiem nākotnē, izvērtējot arī kara gaitu Ukrainā un aktuālos notikumus frontē.
Gada garumā tu vadīsi raidījumu ciklu krievvalodīgajai auditorijai par Latvijas vēsturi. Paredzēti pavisam piecdesmit divi raidījumi. Izklausās daudz, bet vai visus notikumus tajos iespējams aptvert? Kā tu izvēlies, par ko runāt un ko izlaist?
Doma veidot raidījumu par Latvijas vēsturi krieviski runājošiem mūsu valsts iedzīvotājiem radās, lai ieinteresētu viņus izprast pagātnes notikumus un tādējādi veicinātu lojalitāti pret mūsu valsti. Daļa no raidījuma mērķauditorijas ir arī Ukrainas kara bēgļi, kuriem tāpat ir aktuāla integrēšanās Latvijas sabiedrībā.
Domājot par raidījuma “Valsts biogrāfija” vadītāju, “Latvijas Radio 4” kolēģi uzrunāja mani. Temati ir saplānoti visam gadam, matemātiski sadalot Latvijas vēstures gaitu atsevišķos nogriežņos pēc notikumu nozīmīguma, un jo tuvāk mūsdienām, jo hronoloģija, protams, ir blīvāka.
Tu esi dzimis un skolojies Padomju Latvijā. Kāda bija tava saskare ar krievu valodu?
Tas ir ļoti interesants temats. Es joprojām atļaujos teikt, ka man krievu valoda savā ziņā bija brīvības valoda. Skan paradoksāli un šodien daudzu ausīs – ķecerīgi, bet tūlīt paskaidrošu. Tajā laikā Rietumu raidstacijas “Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss” latviski raidīja vien dažas stundas dienā, turklāt šo raidījumu uztveršana gandrīz pilnā apjomā tika mērķtiecīgi traucēta.
Parasti pārraides sākumā VDK ļāva noklausīties ziņas un pēc tam klāja virsū “zāģi”. Savukārt “Radio Svoboda”, “Amerikas Balss”, BBC, “Deutsche Welle”, Francijas un Kanādas radio, ko arī dažkārt uztvēru ar savu radioaparātu “Spīdola”, krieviski raidīja praktiski visu diennakti, turklāt daudz lielākā skaitā kanālu, tādēļ tos visus bija grūtāk noslāpēt.
No šīm pārraidēm uzzināju nesagrozītu informāciju par politiskajām aktualitātēm pasaulē, tiesiskumu un patiesu brīvību. Tas lielā mērā veidoja manu pārliecību un uzskatus, kaut gan tiem pamati tika ielikti jau ģimenē, kurā liela loma bija manai vecmāmiņai.
Viņa nebaidījās man jau samērā agrā vecumā pastāstīt, kas notika Latvijā 1940. gadā, un iedeva izlasīt pirmskara skolas vēstures mācību grāmatu.
Manas mammas vecāki visu mūžu nostrādāja skolā Latgalē, Medņevā, netālu no Viļakas. Vectēvs Vilhelms Matīss bija skolas pārzinis, bet vecmamma Monija Nadziņa – skolotāja. Viņa bija ļoti inteliģenta, pedantiski kārtīga un lika lietā visā mūžā iegūto pedagoga pieredzi, ļoti agri iemācot man lasīt.
Mēģināja arī man mācīt vācu valodu, kuru pati perfekti prata, bet es tolaik tam biju par slinku. Viņas vecāki savulaik kalpoja pie barona Blankenhāgena Vijciema muižā, kur mana vecvecmāte bija barona veļas pārzine, tādēļ arī viņas pašas bērni izcēlās ar tīrību un kārtību. Tā kā viņi bija labi audzināti un vienmēr labi sapucēti, viņiem ļāva spēlēties ar barona atvasēm.
Bērnībā viņa man lasīja priekšā Selmas Lāgerlēvas “Kristus leģendas”. Kad pēc daudziem gadiem šo grāmatu atradu, izrādījās – tā ir vācu valodā. Tātad viņa nevis lasīja, bet tulkoja no vācu valodas, turklāt, cik atceros, ļoti labā literārā valodā.
Vai vecāmamma nebaidījās, ka puika par atšķirīgo vēsturi varētu izpļāpāties un sagādāt nepatikšanas ģimenei?
Vecāmamma nebaidījās, bet bija gan vienīgā, kura par to runāja tik atklāti. Mūslaiku jaunajai paaudzei tas droši vien būs grūti saprotams, taču padomju laikā jau mazā vecumā bērniem tika iemācīts, ko drīkst un ko nedrīkst teikt, sarunājoties ar svešiem cilvēkiem.
Tagad šādi liegumi vairāk saistās ar politkorektuma ievērošanu, piemēram, lai neaizvainotu kādu etnisko grupu vai interešu kopienu. Bērnībā diezgan daudz laika pavadīju pie vecāsmammas Ķengaragā, kur tiku atstāts pieskatīšanai, un blakus dzīvoja Māris Puķītis (arī žurnālists “Kas Jauns Avīzes” un žurnāla “Likums un Taisnība” redaktors. Tagad dzīvo Tanzānijā kopā ar savu topošo sievu Nēmu. – Z. B.).
Bijām vienaudži, un reiz, pagalmā rotaļājoties, Mārim pateicu par krievu tankiem 1940. gadā – apmēram to pašu, ko vēlāk Mavriks Vulfsons no Radošo savienību kongresa tribīnes.
Nākamajā dienā, kad Māri atkal satiku, viņš tādu kā nobijušos seju atklāja, ka mājās aprunājies par šo tēmu un tas, ko vakar esmu sacījis, neesot taisnība.
Tobrīd manā galvā kaut kas noklikšķēja, atcerējos, ka vecāmamma bija piekodinājusi svešiem neko nestāstīt, tādēļ aši Māra apgalvojumam piekritu.
Tomēr, mācoties Rīgas 49. vidusskolas 7. klasē, reiz nonācu par mata tiesu no ļoti lielām ziepēm. Pierunāju klases zēnus 18. novembrī atnākt uz skolu baltos kreklos. Tobrīd savā bērna naivumā es šī datuma nozīmi Latvijas vēsturē tā īsti vēl neapzinājos.
No tēva bērnības mājās bija saglabājies Latvijas neatkarības laika žurnāls “Cīrulītis”, uz kura novembra numura vāka, šķiet, bija Niklāva Strunkes ilustrācija, kurā attēloti senlatvju karavīri, auseklīši, ugunskrusti un sarkanbaltsarkanais karogs. No tā iedvesmojies, sarīkoju šo “ideoloģisko diversiju”. Protams, šo izgājienu skolotāji pamanīja, taču laikam jau arī nebija ieinteresēti to visu izvērst par lielu skandālu, un tā, par laimi, viss noklusa.
Tu uzaugi ar teātri cieši saistītā vidē. Kādēļ kļuvi par žurnālistu, nevis aktieri vai režisoru?
Mani vecāki (aktieris un režisors Arnolds Liniņš un režisore, skatuves runas pedagoģe Aina Matīsa. – Z. B.) no manis neslēpa, ka teātrī pelnītā maize ir ar biezu garozu. Es redzēju viņu nogurumu, mūžīgo stresu un agri sapratu, ka teātris nav veselīgākā vide, kur darboties.
Tagad situācija ir krietni uzlabojusies, bet tobrīd teātra ļaudis pašapliecināšanās ziņā un, domāju, arī savā dzīves izjūtā vispār bija daudz ciešāk piesieti skatuvei, arī – tai vienīgajai trupai, kurā strādāja. Tas viss radīja diezgan rūgtu maizes naidu, pastāvīgas intrigas un citas problēmas.
Es nebiju arī no tiem aktieru bērniem, kas auga teātra aizkulisēs, jo vecāki ar gudru ziņu mūs abus ar māsu vienmēr centās atstāt pieskatīšanai pie radiem, draugiem vai paziņām. Tā nu manī jau diezgan agri nostiprinājās priekšstats, ka teātris – tas nav man.
Var teikt, ka žurnālistikā nonācu nejauši. Studēju Latvijas Universitātē latviešu valodu un literatūru, kaut ko rakstīju un tulkoju, taču kritiku vai apcerējumu rakstīšana man visumā vedas ļoti grūti. 2000. gada beigās mans draugs Orests Silabriedis, “Latvijas Radio 3” mūzikas žurnālists, mani uzmeklēja ar vēstījumu, ka Latvijas Radio vadība domā par satīras raidījuma veidošanu.
Tā sāku strādāt radio vispirms ārštatā raidījuma “Rīta rosme” komandā kopā ar toreizējo Latvijas Radio ģenerāldirektoru Dzintri Kolātu, fotogrāfu un polittehnologu Mārci Bendiku un filozofu, publicistu un producentu Ilmāru Latkovski. Tā sākās manas radio gaitas. 2005. gada beigās “Latvijas Radio 1” kanāla direktore Inese Matjušonoka piedāvāja veidot autorraidījumu par vēsturi, un kopš 2006. gada esmu Latvijas Radio štata darbinieks.
Janvāra beigās Latvijas Radio pirmajā programmā sāks skanēt tevis veidots raidījums “Kas būs ar Krieviju?”. Šobrīd Latvijas mediju telpā ir ļoti daudz informācijas par karu Ukrainā. Ko vēl jaunu par to var pateikt?
Kā jau liecina nosaukums, raidījums ir orientēts uz nākotnes scenārijiem. Komentējot šā brīža situāciju, raidījumā “Divas puslodes” esmu teicis, ka mūsu – piecdesmit un sešdesmitgadnieku – paaudzei Krievija ir un paliks vislielākā ārpolitiskā problēma neatkarīgi no tā, kas šajā milzīgajā valstī tuvākajos gados notiks. Varam runāt par trim pamatscenārijiem.
Viens no tiem – Krievijas pārtapšana uz īsāku vai ilgāku laiku lielā Ziemeļkorejā, kas būs izolēta no Rietumu pasaules, vēlāk kļūstot par Ķīnas piedēkli, par ko atgādina vecā anekdote: “Uz Ķīnas un Somijas robežas viss mierīgi.”
Otrs scenārijs – Krievijas sabrukšana, par ko diezgan atklāti runā arī Krievijas opozīcijas pārstāvji. Lai cik tas cerīgi dažiem pirmajā brīdī izklausītos, šāds scenārijs, domāju, mums arī neko labu nesola.
Diezgan droši var apgalvot, ka arī šajā gadījumā liela daļa Krievijas teritorijas nonāks spēcīgā Ķīnas ietekmē, bet kāda daļa, iespējams, kļūs par kriminālu struktūru vai dažādu nokrāsu ekstrēmistu pārvaldītām sīkvalstiņām, potenciāliem terorisma un sīku konfliktu perēkļiem. Tāda balkanizācija, tikai krietni lielākā teritorijā, kurā turklāt ir kodolieroču arsenāls.
Trešais – rožainākais – scenārijs, kas prasītu ļoti lielas pūles un vēl nebijušu rietumvalstu līdzdalību Krievijas demokratizācijas procesu atraisīšanā, šobrīd diemžēl šķiet mazāk ticams.
Tā būtu Krievijas defašizācija, veicot līdzīgas darbības, kādas tika īstenotas Vācijā pēc tās sagrāves Otrajā pasaules karā.
Tās gan īstenojās tikai Rietumvācijā, kur darbojās Māršala plāns (Eiropas atgūšanās programma – Amerikas Savienoto Valstu izstrādāts plāns vairāku Eiropas valstu atbalstam pēc Otrā pasaules kara, kuru ierosināja ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals. – Z. B.), sabiedroto valstu politiskā kontrole un pakāpeniski tika attīstītas demokrātiskās institūcijas. Turpretī Austrumvācijā, kas palika PSRS ietekmes zonā, atjaunotne notika citādi, un dažas īpatnības saglabājušās vēl līdz mūsdienām.
Un, ja salīdzina Vāciju pēc nacisma un šodienas Krieviju, tad, baidos, pirmajā gadījumā augsne demokratizācijai bija labāka.
Nacisms bija drausmīgs, necilvēcisks režīms, kas, protams, nīdēja savu pilsoņu brīvības un tiesiskuma izjūtu, taču pat tajā valdīja zināma tradicionāla kārtība, zināma savas pilsoniskās atbildības apzināšanās.
Hitlera laikā Vācijā nepastāvēja tāda kleptokrātija, kāda šobrīd vērojama Krievijā ar valsts līdzekļu piesavināšanos milzīgos apmēros un varas izmantošanu teju visur, kur kādam kāda vara ir pieejama, ar totālu tiesisko nihilismu un totālu pieradumu pie manipulētas informatīvās ainas. Un pagāja apmēram trīsdesmit gadu, līdz Vācija pamatā tika vaļā no nacistu mantojuma, tādēļ man nav ilūziju par ātru un vieglu Krievijas demokratizāciju, pat bez ierunām zaudējot karu Ukrainā. Kaut kas būtiski Krievijā var mainīties, domāju, vien kāda pusgadsimta laikā – citus variantus vēsture mums nepiedāvā.
Vai Krievijā ir iespējams pašattīrīšanās process?
Tas laikam arī ir galvenais jautājums, kuru es gribētu uzdot saviem sarunbiedriem jaunajā raidījumā “Kas būs ar Krieviju?”. Vai Krievijai ir pietiekami demokrātijas un tiesiskuma resursi, lai īstenotu manis minēto trešo scenāriju? Vēl jau, protams, var spekulēt par variācijām pēc Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas parauga, izveidojoties kādai “Jaunajai Maskavijai” un kādai “Jaunajai Novgorodas Republikai”. Tā otrā uzsāktu ceļu uz tiesiskumu, demokratizāciju un integrēšanos Eiropā, bet pirmā – kļūtu par daļu no kādas Eirāzijas kopienas, kurā valdītu citāda politiskā kultūra.
Aiz tā visa slēpjas vēl viens lielāks jautājums: kā nākotnē pastāvēs Rietumu pasaule, kāda būs tās globālā loma un svars?
Bet šim jautājumam šajā raidījumu ciklā tikai pieskarsimies. Tie būs dialogi, dažkārt arī sarunas trijatā. Ceru sazināties ne tikai ar Latvijas politologiem, bet arī krievu opozīcijas pārstāvjiem, cilvēkiem Ukrainā un Rietumu ekspertiem.
Šobrīd man izkristalizējas sarunbiedru saraksts, kurus kopā ar raidījuma producenti Loretu Bērziņu uzrunāsim. Konkrētus vārdus gan pagaidām negribu nosaukt. Mūsdienās arī globālais tīmeklis dod labas saziņas iespējas, turklāt “Latvijas Radio 1” raidījumi jebkurā gadījumā tiek tulkoti, tāpēc arī iespējama tehniski slikta skaņa satura uztveramību neietekmē.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Vārds kā doma, vārds kā izjūta un vārds kā darbība.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Nav tādas lietas, bez kuras es nevarētu iztikt. Gribēju teikt – bez melnas kafijas, bet ir bijuši dažādi rīti.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Manis veidotais raidījums “Šīs dienas acīm”, kas “Latvijas Radio 1” dienas ēterā skan kopš 2006. gada un, ceru, skanēs vēl kādu laiku.
Labākā izklaide?
Bieži vien darbošanās veida nomaiņa. Es labprāt uzņemos nelielus tulkošanas darbus, jo man patīk šis process. Vēl man patīk saviesīgas sarunas, kuru temati nav tieši saistīti ar darbu.
