Eduarda Aivara sakrālā un profānā pasaule 0
Lasot Eduarda Aivara jauno dzejoļu krājumu “Parādības”, no atmiņu dzīlēm nevilšus izdzirkstī J. V. Gētes prātula: “Mākoņi un dzīve – tie mūžam mainās un abi ir skaisti”, jo tieši tā var raksturot dzejnieka devītās grāmatas – beidzamo piecu gadu radošā procesa augļu – liriskā varoņa emocionālo un garīgo pasauli.
Dzejniekam vispār būtiska ir vertikāle, proti, t. s. pasaules koka sakrālās daļas – skats veras augšup Visumā, debesīs, pie taureņiem, Dieva un mākoņiem, kas ir kā “[..] milzīgu augstmaņu parūkas / Tie ir Latvijas Alpi” (16. lpp.). Savukārt dzejnieka horizontālā ass ir profānā pasaule jeb ikdienība, kas nereti atblāzmojas atmiņu poētikā, ceļojumu pieredzē un reālijās, kas veido otru krājuma sajūtu vadlīniju (tēva mājas, bohēmiskā 20. gadsimta 80. gadu vide un personības, ceļotāja sajūtas Eiropas zemēs, dzejnieka šobrīd iemītās Jelgavas takas un objekti u. c.). Eduarda Aivara poētikā sakrālais ar profāno harmoniski saplūst, veidojot īpašu laiktelpas noskaņu. Dzejnieka liriskais varonis arvien ir jauneklīgs, spēka un vīrišķīgā brieduma pilns, tomēr vietumis ieskanas arī rezignācija un viedums, kas raksturīgs dzīves pieredzes bagātam mūžam.
Krājumu var uztvert arī kā Eduarda Aivara (īst. v. Aivara Eipura, dzim. 1956. gadā) jubilejas krājumu, ne vien tādēļ, ka grāmata iznākusi apaļas jubilejas gadā, bet arī tādēļ, ka atradīsim ne vienu vien iepriekšējo izdevumu reminiscenci gan poētisko paņēmienu, gan tematiku ziņā. Gribas vilkt paralēles ar iepriekšējās apaļās dzejnieka jubilejas grāmatu “Jauns medus” (2006), kas bija veidota kā līdz tam izdoto krājumu izlase. Šoreiz Eduards Aivars ir viltīgāks un piedāvā atskatu radošajā procesā, auļojot Pegaza mugurā ar alūzijām no dzejnieka radītiem, savā ziņā unikāliem – pasaules literatūrā šīs dzejas formas līdzinieku acīmredzot nav – dzejoļiem ar gariem virsrakstiem, ar kuriem lasītāji tika iepazīstināti jau krājumā “Sakvojāžs” (2011). Lūk, piemērs no jaunajā krājumā ievietotajiem dzejoļiem ar gariem virsrakstiem: “DZEJOLIS, KURĀ IET DIVAS ŽIRAFES UN VIENA ATSITAS AR GALVU PRET SAULI TĀ, KA SAULE NOKRĪT / Tumsa” (87. lpp.). Autors arīdzan atgriežas pie krājumā “Sāras mīlestība” (2008) iesāktās rotaļas ar dzimumidentitāti, proti, ietiecoties sievietes ādā un rakstot dzeju it kā no sievietes pozīcijām. Neizpaliek, protams, arī savulaik jaunā dzejnieka Eduarda Aivara poētikas stils, kas ir bagāts ar vizuāli akustiskajiem signāliem (piemēram, burtu izcēlumi un performance ar stila figūrām), citvalodu ievijumu, veidojot paradoksus, kā arī intertekstualitāti, kas ir dzejnieka viens no iecienītākajiem veidiem, kā veidot dzejoļa dziļslāni. Nevilšus bija jāpasmaida, jo arī man, gluži kā krājuma liriskajam varonim, bērnībā iemīļota bija pasaules tautu pasaku grāmatu sērija “Brīnumzeme”, kas šobrīd raisa tādas pašas izjūtas un atziņas par pasaku dzīvesziņas kodiem un to vērtību, kā to pauž liriskais varonis. Starp “Brīnumzemes” grāmatām atrodu arī piedāvātajā fragmentā iekodēto grāmatu nosaukumus, kas šobrīd gozējas pašā zemākajā plauktā: “Kad vingroju mājās uz grīdas un pagriežu galvu / Pašā apakšējā plauktā pilns ar pasaku grāmatām [..] Lielībnieku un milžiem, teiksmaino dārzu, par patiesības putnu / Ar katru pasaku jūtu, kā man stiprinās garīgā muskulatūra” (72. lpp.).
Kā savdabīga parādība ir krājuma “Parādības” vizuālais tēls – vāka (arī vāka iekšpuses) dizainu veido grāmatas satura rādītājs (māksliniece Anita Pence). Triāde: autors – mākslinieks – redaktors (Jānis Elsbergs) lasītājiem piedāvā kopumā veiksmīgu versiju par Eduarda Aivara jaunāko dzeju.
