Ko likt ēšanas mānijas vietā? Iesaka psiholoģe Lauma Kasatkina 0
“Nav noslēpums, ka emociju pasaule lielākoties saistīta ar ēšanas paradumiem,” apgalvo kūrorta rehabilitācijas centra Jaunķemeri psiholoģe Lauma Kasatkina. “Ne viens vien ir pārliecinājies – jo vairāk viņš uztraucas, jo augstāks ir stresa līmenis un līdz ar to vairāk tiek likts mutē. Tad nu sanāk, ka cilvēks savu stresu it kā apēd.”
Ēšana visbiežāk sniedz baudu, un tas ir veids, kā visātrāk tikt pie laimes hormoniem – endorfīniem. Tātad, ja dzīvē kaut kā pietrūkst vai neiet tā, kā gribētos, ēšana var būt tāds kā aizsargmehānisms. Sak, nevis sakārtosim attiecības, bet palūkosimies ledusskapī vai aizstaigāsim līdz veikalam un izvēlēsimies to, ko konkrētajā brīdī visvairāk gribētos apēst. Parasti tie nav liesie vai mazkaloriju produkti, toties pieēšanās ir vienkāršāk realizējama nekā dzīves problēmu atrisināšana…
Stresa apēšanas iemesli var būt dažādi: šķiršanās, nepiepildīta seksuālā dzīve, zems pašvērtējums, iekšēji sajūtama attīstības vai eksistenciālā krīze. “Cilvēks nesaprot, kurp viņš dodas un ko vēlas no dzīves saņemt. Tāpēc, pirms vispār sāk ieviest savā dzīvē nepieciešamās korekcijas – pareizi ēst un dzert, dzīvot, gulēt –, jātiek skaidrībā par to, kas notiek galvā.”
Otra būtiska lieta – ja svara samazināšanai vai veselīga dzīvesveida ievērošanai nenododas ar prieku, var nokļūt no vienas galējības otrā. “Vienu brīdi sevi lutinām, savam organismam un ķermenim visu atļaudami. Tad nu pēc kāda laika var nākties secināt, ka labās dzīves rezultātā esam pieņēmušies svarā un spiesti sākt sevi iegrožot. Ķermenis vairs nespēj saprast mūsu dotās komandas un īsti nezina, ko tam pasākt,” – tā psiholoģe.
Lauma Kasatkina sniedz ieteikumus, kā sevi ierobežot, lai neuznāktu rīšanas lēkmes un stress netiktu apēsts: “Vispirms vēlams apsēsties un padomāt, ko es šajā dzīves posmā vēlos sasniegt. Drusku attālināties no ēšanas, veikt tādu kā revīziju pašam sevī. Padomāt, kas ikdienā neapmierina, – tās var būt attiecības, darbs vai kas cits. Tas palīdzētu izprast pārmērīgās ēšanas cēloni. Ja tas nepalīdz (ne vienmēr iespējams ar sevi tikt galā), tad ar kādu jāparunā. Nav obligāti uzreiz iet pie speciālista – tikpat labi sirdi var izkratīt draugam vai kādam citam uzticamam cilvēkam. Caur dialogu (jautājumiem un atbildēm, verbālām, neverbālām izpausmēm) būs vieglāk atskārst, kas īsti neapmierina un uz kuru pusi virzīties, lai tā nebūtu. Primārais ir saprast pārmērīgās ēšanas cēloni.” Protams, palīdzīgu roku var sniegt arī speciālists – psihologs, psihoterapeits.
Vēl viens svarīgs aspekts – jāizanalizē, vai pie vainas nevarētu būt trūkstošās emocijas. Būtiski apzināties, kas vajadzīgs un caur ko vēl, izņemot ēšanu, varam gūt prieku. Piemēram, varbūt ir vēlme aiziet uz teātri, aizbraukt nelielā ceļojumā. Protams, kādam tas var šķist apgrūtinoši – lai dotos uz teātri, jātiek pie biļetes, jāiztērē par to nauda. Tas nozīmē, ka var nākties sevi piespiest nedaudz iziet no savas komforta zonas. Šādā situācijā kādam var būt vieglāk nopirkt šokolādes batoniņu vai apēst lieku karbonādi. Līdzīgos gadījumos svarīgi apzināties: jebkuru lietu sākot, var nākties pārvarēt iekšējo pretestību. Toties, ja tas tiks paveikts, būs prieks. Galvenais, lai netrūktu motivācijas.
Svarīgi, lai rastos pozitīva attieksme, jo tā ne tikai rosinās pareizāk domāt, bet arī veicinās aktīvu, mērķtiecīgu darbību. Šāda pozitīva attieksme lieti var noderēt, izvēloties atbilstīgu ēdienkarti un apturot pārmērīgas un nevajadzīgas ēšanas lēkmes.
Liela nozīme ir katram meklēt savu individuālo ceļu – nevis skatīties uz citiem, bet saprast, kas ir svarīgs un kas konkrēti iepriecina, – tā būs daudz vieglāk uz dzīvi raudzīties pozitīvi. Ja tiks atrasta individuāla pieeja, tad arī motivācija ēst pareizi un ievērot veselīgu dzīvesveidu būs stabilāka.
Lai sevi sakārtotu, psiholoģe uzsver, ka ļoti svarīgi savu apņemšanos sagrupēt pa punktiem – ko konkrēti vēlamies mainīt un kādā veidā tas tiks panākts. Tad, visticamāk, sākotnējā apņemšanās nepazudīs un mērķis tiks izpildīts. Nebūs arī galējību, kad vienā brīdī organismam visu atļaujam, bet otrā to pamatīgi iegrožojam. Tāpat no svara, lai mērķis būtu reāls, sasniedzams un izpildāms. Pretējā gadījumā atkal var paslīdēt kāja un viss labi gribētais sabrukt.
Raksts publicēts žurnāla “36,6°C” tematiskajā izdevumā “Slaiduma Ceļvedis”
