Ēdu mammas pienu un smēķēju 0
Mammu! Vai, cik Tev bēdīgas acis! Pusmiegā dzirdu, kā Tu raudi, kad zvana tētis. Es zinu, mammu, man ir ļoti smags plaušu karsonis, bet es gribu būt vesels tikpat ļoti, kā to gribi Tu.
Es izveseļošos! Kad būsim mājās, zini, ko izdari, mammu? Nekad, nekad vairs nesmēķē tur, kur tuvumā esmu vai būšu es. Un stāsti par to arī visām citām mammām un tētiem.
Man ir tikai viens gadiņš, es joprojām ēdu mammas pienu, bet esmu tik daudz smēķējis… Vai Tu par to brīnies? Tu nezināji? Ai, mammu, es Tev pastāstīšu… Jūs abi ar tēti smēķējāt virtuvē. Atvērāt logu, ieslēdzāt tvaika nosūcēju, pat aizvērāt durvis uz istabu. Bet Tu jau nezināji, cik viltīgi un ļauni ir cigarešu dūmi. Neredzami, nemanāmi un klusi? Nekā! Tādi tie izskatās tikai pieaugušajiem. Bērnus dūmi neprot piemānīt – bērni tos redz tādus, kādi tie ir patiesībā.
Kā lieli, dusmīgi pūķi trejdeviņām galvām tie spraucās caur durvju apakšu, ieskāva manus rotaļu lāčus un zaķus, tad gariem pirkstiem, ļauni ķiķinādami, kutināja man degunu un mudināja: elpo, elpo! Dūmi ieelpojot skrāpēja un koda, un stādīja manī savas ļaunuma puķes.
Jūs bieži smēķējāt tad, kad es biju aizmidzis. Es pamodos zilo pūķu dēļ, man bija bail, bet es klusēju, un Tu tikai domāji, ka man viss ir kārtībā…
Mammu, es tik ļoti baidījos no tiem zilajiem, uzmācīgajiem dūmiem! Turklāt es tos ieelpoju daudz vairāk nekā pieaugušie, jo manas plaušas vēl ir mazas un es elpoju daudz ātrāk. Stundām ilgi cigarešu dūmi klīda ap manām drēbēm un rotaļlietām. Iepriekšējie vēl nebija izklīduši, bet Tu vai tētis tiem atsūtīja papildspēkus – dūmus no jaunas cigaretes. Un viss sākās no gala.
Jā, es zinu, mammu, jūs abi ar tēti domājāt par mani, jūs centāties – logs tiešām bija vaļā, bet, ja Tu būtu zinājusi… Ja citas mammas, tēti, omas un opji to zinātu…
Redzi, cik mūsu ir daudz? Evelīnai pīpē mamma, Mārtiņam – tētis, bet Alisei – oma un opis. Tas labi, ka šie bērni vēl ir veseli. Bet – ne visi… Kāds mazs puisēns nepamodās no rīta, un nu viņš tur augšā gana mākoņu aitiņas. Ārsti teica – pēkšņās nāves sindroms, bet viss bija vienkāršāk – viņam blakus smēķēja.
Paldies Dieviņam, daudzi bērni ir tepat blakus. Tomēr viņiem ir – klepus, astma, bronhīts. Dakteri sūta uz analīzēm, raksta klepus sīrupus un tabletes, bet tik daudz kas būtu līdzēts ar to vien, ja pieaugušie neaizdegtu cigareti tur, kur blakus ir vai būs bērns…
Pastāsti to citām mammām un tētiem, labi?
