Edīte Alpe: Par neizprotami un, manuprāt, arī neprofesionāli, uzrakstītu Armanda Znotiņa kritikas rakstu manā virzienā 0
Vispirms, izlasot virsrakstu “Kāpēc latvieši tā mīl ērģeļmūziku kā eņģeļu melodijas?”, pirmais, ko padomāju – vai tiešām latvieši tā mīl ērģeļmūziku, jo, patiesībā ērģeļkoncertu klausītāju rindas visbiežāk piepilda tieši ārzemnieki, nekā vietējie, un, jo tuvāk Rīgai, jo vairāk tā patiešām ir. Cerēju rast atbildi, vai vismaz kādas pārdomas par šo virsrakstā izklāstīto tēmu, taču – nekā tamlīdzīga! Raksta ievaddaļā autors īsi pārskrien pāri visam, ko nu pamanījis no patreiz Latvijā ērģeļmūzikas koncertu būtiskākajām norises vietām un festivāliem, nosauc dažus, nevar saprast, kāpēc tieši šos četrus ērģelniekus – Aigars Reinis, Aivars Kalējs, Kristīne Adamaite, Vita Kalnciema, kuri līdz ar ievērojamiem ārzemju māksliniekiem muzicē Rīgas Domā (it kā nebūtu arī citu, ne mazāk pazīstamu latviešu ērģelnieku, kā, piemēram, Larisa Bulava, Ligita Sneibe, Liene Andreta Kalnciema, Ilze Reine un vēl patiešām ārkārtīgi daudzu citu – visus tiešām nosaukt grūti, tādēļ nav saprotams, kādēļ šādi izcelti tikai daži nosauktie.)
Turpinājumā autors vēlas demonstrēt, ka ir gana erudīts Latvijas ērģeļu instrumentu pārzināšanā, pieminot senākās Ugāles ērģeles un vienīgās divas koncertērģeles, lieliski, tas nu tā ir! Taču pēkšņi saturs tiek pavērsts pilnīgi uz vienu tēmu, kurai nav nekāda sakara nedz ar raksta virsrakstu, nedz iepriekš izklāstīto ievaddaļu – 14. ērģeļmūzikas festivāla „Vox angelica“ pirmo koncertu, kas notika 26. jūnijā. Tiek piesaukts pagājušajā gadā mans izdotais CD, kurā ieskaņotas M. Zariņa „Variācijas par BACH“ – šķiet diezgan nesaprotami, kādēļ autors min, ka „no turienes arī 26. jūnija programmā ietvertās Marģera Zariņa “Variācijas par tēmu BACH”? Vai tas, ka koncertā Oskars Kalniņš atskaņo šo M. Zariņa skaņdarbu, būtu jāuzskata, ka skaņdarbs ir no šī CD, vai tad M. Zariņš to rakstījis šim CD, vai arī to spēlētu tas pats mūziķis kas CD? Nē! Tad jau gandrīz jokojot jājautā, ka varbūt varēja atrast vēl kādus CD, kuros ierakstīti arī citi skaņdarbi, kas programmā iekļauti? Šķiet autors drusku sajaucis šādā kontekstā albumu pieminēšanu ar popmūzikas jomu, bet, tas nu mazākais.
Tālāk tiek nokritizēti koncerta materiāli, kuros neesot gana izsmeļošas informācijas par opusiem, nosaukumu tulkojiem utml. Nezinu, vai autors maz bijis koncertā klātienē, vai tikai skatījies interneta tiešraidi – koncertā programmiņas ir bez maksas un tādēļ arī ļoti ekonomiska formāta, lai tajās ietilpinātu visu iespējamo informāciju, taču, piemēram, kā muzikologs nespēj atšifrēt, ka pie Mendelsona sonātes minētais op. 65 no. 2 nozīmē otro ērģeļu sonāti, es tiešām brīnos!
Seko plaša kritika par koncerta atskaņojumiem un salīdzinājums ar amatiermuzicēšanu. Vai patiesi mūzikas vidusskolas audzēkņi būtu saucami par amatieriem? Šķiet šis jēdziens gan būtu definējams gluži atšķirīgi, un mans redzējums būtu, ka jaunos mūziķus tomēr sauc par topošajiem profesionāļiem, nevis amatieriem!
Šajā brīdī vēlos aprakstīt Jūrmalas festivāla „Vox angelica“reālo kontekstu, kurš diemžēl absolūti izpaliek šajā rakstā, kas patiešām ir, manuprāt, ļoti neprofesionāli no raksta autora puses, ņemot vērā to, ka šis festivāls pulcē pilnas klausītāju zāles jau četrpadsmit gadus, un šo gadu gaitā šeit ir uzstājušies ārkārtīgi daudzi pazītami un pasaulē atzīti mūziķi. Esmu šī festivāla idejas autore un visu šo ilgo festivāla pastāvēšanas gadu festivālu projektu vadītāja un arī mākslinieciskā vadītāja. Ir skumji, ka A. Znotiņš četrpadsmit gadu laikā ir paklausījies vienu šī festivāla koncertu, un ar to viņam pietiek, lai iznīcinātu un nokritizētu visu, kas ir kopts un lolots četrpadsmit gadus! Bet konkrētais koncerts notikakontekstā, ko raksta autors, kurš centies izlikties par lielu latviešu ērģeļmākslas jomas lietpratēju, nemaz nebija pamanījis. Un tas ir pirmais Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē konkurss ērģeļspēlē,kuršnupat, jūnija sākumā,notika Jūrmalā 23. starptaustiskā akadēmiskā konkursa „Jūrmala“ ietvaros! Ar to esmu lepna, un pateicīga savai pilsētai un Jūrmalas mūzikas vidusskolai, un viss šis ir bijis iespējams, pateicoties ilggadējam un mērķtiecīgam darbam ērģeļmākslas jomā tieši šeit, Jūrmalā. Šeit tika izveidota pirmā Latvijā profesionālās ievirzes mūzikas vidusskolas līmeņa izglītības programma ērģeļspēlē, kas šobrīd ir viena no labākajām Latvijā, iegādāts labs instruments. Tieši tādēļ tā bija bāze, kur radīt pirmo ērģeļspēles konkursu Latvijā. Un šie audzēkņi ir daļa no mūsu Latvijas ērģeļspēles nākotnes. Tādēļ arī savā pilsētā, savas pilsētas ērģeļmūzikas festivāla atklāšanā ir simboliski, ka ar koncertu kurš saucas„Prelūdija“ (kā festivāla ievads!) viņi ieskandina starptautisko ērģeļmūzikas festivālu „Vox angelica“! Ar šo es patiesi vēlos oponēt nepatiesajam apvainojumam, kurš tiek izteikts man, ka man būtu bijis jāaizdomājas par to, kas ir vai kas nav starptautiska ērģeļmūzikas festivāla programma! Atļaujiet man, četrpadsmit gadus veidojot šo festivālu, arī tajā iekļaut to, ko redzu kā piemērotu savas pilsētas ērģeļmākslas attīstības kontekstā! Vox angelica ir Jūrmalas festivāls un šie ir Jūrmalas topošie ērģeļmūzikas profesionāļi, patreizējie Jūrmalas Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri ir guvuši augstus vērtējumus kā mācībās tā konkursos, tādēļ uzskatu, ka ne tikai nav nepareizi, bet ir atbalstāmi, ka šāda līmeņa festivāls palīdz izcelt tam atbilstošās profesionālās mākslas izglītības attīstību vienas pilsētas kontekstā.
Ieteikums no turpmākajiem festivāla koncertiem apmeklēt vien pēdējo, kurā piedalīsies dziedātāja Viktorija Pakalniece un ērģelniece Una Cintiņa – paldies, noteikti pievienojos, taču, ja nu par vokālās mākslas pārstāvjiem, tad gribas jautāt kādēļ Viktorijas Pakalnieces sniegums raksta autoram šķiet lielākas ievērības cienīgs, nekā, piemēram, mūsu izcilā operas baritona Rinalda Kandalinceva uzstāšanās, kas arī paredzēta festivāla gaitā? Vai šeit ir kāds konkrēts lobijs vai vienkārši nekompetence?
Vēl šajā rakstā autors nav skopojies ar padomiem par repertuāru un solistu izvēli. Nu ko, protams, ērģelmūzikas nesākas tikai ar Bahu un nebeidzas ar Aivaru Kalēju, nu un? Kurā vienā koncertā būtu iespējams iekļaut visos gadsimtos sarakstīto, ko vien kāds apmeklētājs būtu iedomājies? Nepareiza izvēle? Skolnieki labāk mācētu nospēlēt Paumani vai Landīni nekā Bahu, Stivriņu nekā Kalēju? Vai A. Znotiņš ir kaut vienu dienu strādājis par ērģeļspēles pedagogu vai kā citādi saskāries ar šī instrumenta spēles mācību metodiku, lai to secinātu? Savukārt kā tāds politisks triks pilnīgi nevietā šķiet norāde uz ukraiņu partitūru, ko varētu iekļaut programmā, to tik pat labi var uzrakstīt par jebkuru koncertu, uz kuru šodien aizejot, programmā nav iekļauta ukraiņu mūzika. Kaut kā neobjektīvi.
Bez tam rakstā ir arī konkrētas nekonsekvences. Kaut kādā mērā tiek paslavēta Mendelsona sonātes interpretācija, kā arī pēdējie trīs programmas skaņdarbi, bet tad patiesībā sanāk, ka pāri paliek tikai divi skaņdarbi ērģelēm solo – mazā Baha korāļprelūdija un Diprē Cortège et Litanie, kā arī dziesmas.
Nepilnīgi izmantotas Dubultu baznīcas ērģeļu tembrālās iespējas ir absolūti nepatiess apvainojums, šķiet, šis ir tāds dežūrteikums, ko autors zin, ka var uzrakstīt par ērģelēm, taču, kādas tad tiešām ir kuru ērģeļu iespējas, ārkātīgi šaubos, ka viņam ir zināms. Šajā koncertā tika izmantotas pat vairākas reģistrācijas, kuras Dubultu ērģelēm vēl senākos laikos veidojis lielākais Latvijas ērģeļpsēles un reģistrāciju krāsu meistars Tālivaldis Deksnis. Reģistrācijas ir māksla, ko visbiežāk šai vecumā skolnieki vēl nemāk veidot, un reģistrāciju veidošana ir pedagogu darbs.
Kādēļ neuzaicināt koncertā vienu vai otru citu vokālistu tiešām ir jautājums, uz ko šajā gadījumā varu atbildēt – uzaicināt varētu, varbūt tiešām arī to darītu citreiz, bet šoreiz kopā ar audzēkņiem uzstājās viņu Jūrmalas Mūzikas vidusskolas ilustratore Olga Pjatigorska, ar kuru kopā šis repertuārs tika iestudēts mācību gada laikā.
Katrā ziņā, noslēgumā gribu teikt, ka publika šo, kā autors nosauc, „mūzikas vidusskolas audzēkņu puslīdz privāto uzstāšanos“ uzņēma ar gana ilgiem un skanīgiem applausiem, un, šķiet, vienīgais viņu ceļā izbraukušais rakstā minētais „ceļa rullis– nikns, augstprātīgs un aizkaitināts“ ir izrādījies šī raksta autors Armands Znotiņš.
