“Ēdināt cilvēkus ir svētīgi!” 0
Sabiedriskās ēdināšanas posms dzīvē noslēdzies – apgalvo INGA ELPERE, atturoties iztirzāt detaļas. Taču par Viesītē pirmās kafejnīcas veidošanu runā labprāt un gatava dalīties svinību maltīšu servēšanas pieredzē. Šie viņas monologi pēc būtības ir īsa mācībstunda kā godību mielasta pasūtītājam, tā nodrošinātajam.
Par kalpošanu
Viesīte ir mans dzimtais miestiņš. Tikai biju projām kādu laiku – aizprecējos uz Ziemeļvidzemi un dzīvoju Valkas pusē. Atgriezos, kad tētis, šajā novadā ar veikaliem strādājot, arvien biežāk sāka runāt: Viesītē nav kafejnīcas un mums tā jāizveido. Protams, kurš tad piespiestu, ja pati negribējusi?… Acīmredzot taisnība, ka gēnu līmenī mūsos snauž no senčiem mantotas prasmes un pacietīgi gaida savu mirkli, lai pieteiktos. Vecmāmiņai patika uzņemt viesus un bez problēmām pamielot arī tad, ja gaidīto sešu vietā ieradās divi duči. Taču viena lieta uzklāt galdu savējiem un pavisam cita – svešiem par samaksu, kas atbilstu sniegtajam pakalpojumam.
Kafejnīcas man vienmēr patikušas. Bet, kad ķēros Viesītē pie “Ēdenes” veidošanas, viena paziņa jautāja: “Esi pārliecināta, ka varēsi kalpot cilvēkiem, kuri bieži vien paši nesaprot, ko grib?…”
Jā, biju pārliecināta un, kas attiecas uz šo kalpošanu veidu, nepievīlos. Piekrītu, ka ēdināšanas jomā kalpošana ir acīmredzama: pavārs virtuvē izpilda pasūtījumu, viesmīlis pienes apmeklētājam šķīvi. Taču arī citās sfērās pastāv līdzīga, tikai slēptāka, kalpošanas ķēdīte.
Protams, cilvēkiem ar pārspīlētu pašcieņas izpratni nederēs šis uzņēmējdarbības veids, kur egocentrisms lieks.
Teikšu tā: ja izvēlētajā virzienā esi nolēmis strādāt labi un mērķtiecīgi darbojies, dzīve nāk pretī un piedāvā risinājumus. Viens no tādiem man izrādījās Gints Osis – jauns, pie pazīstamiem virtuves meistariem strādājis pavārs, ko ģimenes apstākļi uz kādu laiku bija iemitinājuši Viesīte. Tas bija brīnums un reizē necerēta veiksme: ar Gintu pavadītie mēneši izrādījās meistarklase man pašai un tiem, kuri vēlāk strādāja kafejnīcas virtuvē. Un tajā, ka Viesītē mūs joprojām atceras ar labu vārdu, liels Ginta nopelns.
Par svinībām
“Ēdenē” mums bija tikai trīs galdiņi. Viesīte nav maksātspējīgo novadu vidū. Cilvēki labprāt ietu uz kafejnīcu, taču ar naudiņām knapi. Mūsu galveno apgrozījumu veidoja godību apkalpošana. Kur tikai nav gadījies servēt galdus!… Piemēram, mežiniekiem viņu “darba vietā” uz celma. Toreiz gaidīju savu dēlu un, uzkodas gatavojot, dzirdēju bieži saucam kādu Vīgantu. Skanēja pievilcīgi. Domāju: par ko ne?… Un tā mums ģimenē ir pašiem savs Vīgants.
Lielākoties jau zināju, kur tas galdiņš klāsies. Bet vienalga bez pārsteigumiem neiztika. Teiksim, skolā var nonākt… ķīmijas kabinetā, kura specifiskais iekārtojums liek meklēt atraktīvus risinājumus. Taču, ja blakus laba komanda, viss izdodas. Man vaicājuši: “Kā tev, Inga, izdodas atrast tik ņipras un simpātiskas kāzu galda apkalpotājas?” Gandrīz nekad nemeklēju – nāca un pieteicās pašas.
Varbūt izklausās pēc dižošanās, bet strādāt gribošus cilvēkus piesaista darba organizācija – to zināju pirms uzņēmuma dibināšanas, un tas bija pamats “Ēdenes” popularitātei.
Mans padoms tiem, kas nolēmuši pasūtīt goda mielastu: bez pieteikšanās apmeklējiet vietu, kur jūsu izvēles lokā nonākušais uzņēmums cilvēkus ēdina – pavērojiet apkalpošanu, paklausieties virtuves ritmos, pasmaržojiet…Tas viss dod pareizu priekšstatu par darba organizāciju. Ja stacionārā tā ir haotiska, izbraukumā labāka nekļūs. Protams, liela nozīme mutvārdu reklāmai. Tomēr gaumes ir dažādas.
Par spriedzi
Mielastu klāšanas gados man iepatikās mazgāt traukus. Lai gan iepriekš to biju uzskatījusi par mazām ģimeniskām klaušām, nu šis darbs izrādījās lieliska atslodze pēc spriedzes pilnā cēliena. Pēdējā stunda pirms cilvēku sēšanās pie galda īpaši stresaina: kaut viss būtībā jau gatavs, bažas pastāv: ja nu kas palaists garām?… Arī vēlāk acis jātur pakausī un jāspicē ausis, tverot viesību noskaņu. Līdz ar to trauku mazgāšana kļūst par signālu atslābinājumam: galds novākts, drīkst atslābt un bez steigas pielikt punktu.
Spriedzes pakāpe lielā mērā atkarīga no pasūtītāja. Ar lietišķi noskaņotajiem viegli saprasties jebkurā situācijā. Svārstīgie un pārlieku emocionālie sadarbību apgrūtina. Bet, ja esi rēķinājies ar cilvēku raksturu dažādību un atšķirīgo pieeju lielu un sīku problēmu risinājumiem, sarūgtinājumus nepiedzīvosi. Laikam tāpēc man nav nekādu satriecošu stāstu par pasūtītāju niķiem un izdarībām, kas liek meklēt sirdszāles. Nu, varbūt vienreiz uz to pusi bija…
Kāzu mielastu pasūtot, līgava noteikti gribēja zīda galdautus un tiem pieskaņotus aizkarus logiem. Kad biju to sarūpējusi, vēlme mainījās: paldies, neko tādu nevajagot. Ir tērēts laiks, arī nauda un – še tev!… Bet kāzu otrajā dienā jaunā sieva man atvainojās: mielastu apmaksājusi vīramāte, gribējies viņai iztapt.
Liels gandarījums, kad pasūtītājs ar cieņu izturas pret goda mielasta gatavotāju. Teiksim, viens līgavainis no tradicionālās pēclaulību brīža “ekskursijas” piezvanīja: būsim apmēram pēc stundas, tauta izsalkusi un gribēs tūlīt sēsties pie galda.
Bet pašu spožāko komplimentu, šķiet, piedzīvoju reizē, kad aicinātie ļoti ātri nokopa visu uzservēto mielastu un acīmredzot bija gatavi ēst vēl. Juzdamies neērti, ka galds tukšs, pasūtītājs ieskrēja virtuvē ar pārmetumu: “Nevajadzēja tik garšīgi gatavot!…”
 Avokado un šķiņķa salāti Inga Elpere godīgi atzīstas, ka nav šīs receptes autore. Tas ir aizguvums bez iespējas norādīt pirmavotu, kas diemžēl pazūd, receptei izejot cauri veselai lietotāju ķēdītei un neglābjami piedzīvojot izmaiņas. Salātu sastāvdaļas: salmiņos sagriezts šķiņķis, kapātas cieti novārītas olas, purava baltās daļas pusgredzeni, no stingra avokado ar speciālu karotīti izgrebtas bumbiņas. Aizdaram – majonēze. Proporcijas – visi produkti apmēram vienādā daudzumā. No garšvielām, iespējams, pietiks ar šķiņķa sāļumu un majonēzes pikanto akcentu un prasīsies tikai kāds naža gals svaigi maltu melno piparu. Aizdaru iemaisot, jāuzmanās, lai nesaspaidītu avokado maigo mīkstumu.
|
Atgadījums kāzās
Kāzu svinības nelielā telpā: pie galda viesi, uz paaugstinājuma muzikanti. Vedējtēvs ne īpaši prasmīgi darbojas ap šampanieša pudeli – ar skaļu paukšķi izlidojušais korķis iebelž pa pieri akordeonistam.
“Vai, kā nobijos!” skurinās sirma viešņa. “Domāju, ka trāpīs cilvēkam.”
