Ēdināšana skolā – bez indēm: ja var Romā, kāpēc ne Ikšķilē? 5
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kura no pašvaldībām būs drosmīga un pirmā apņemsies bērnu ēdināšanai skolās un bērnudārzos iepirkt tikai bioloģiski audzētu pārtiku? Viens no būtiskiem jautājumiem, kas izskanēja šā gada Siguldas “GreenFest” jeb zaļajā festivālā. Pasākuma rīkotāji nebaidās no grūtiem tematiem un izvirza arvien drosmīgākus mērķus.
Pērn festivāls nāca klajā ar ideju par Gaujas Nacionālo parku (GNP) kā bioloģiski tīru teritoriju, šogad diskusijā “Bio GNP – uzņēmējdarbības izaicinājumi un iespējas” viens no festivāla rīkotājkomandas dalībniekiem, Līgatnes biškopis Edgars Ricevs iepazīstināja ar projektu, kurā izstrādāti nepieciešamie atbalsta rīki konvencionālās saimniecības pārejai un atbalstam uz bioloģisko saimniekošanu. Vēl nav zināms, vai iecere saņems Eiropas Savienības finansiālu atbalstu, taču tās radītāji ir apņēmības pilni to īstenot jebkurā gadījumā.
Festivāls šogad noritēja vēl lielākos apgriezienos – trīs dienu garumā ar diskusijām, lekcijām, izstādēm, koncertiem un bagātīgu biotirdziņu Zaļās Villas kvartāla dārzā. Pasākuma tēvs Andris Strapcāns jūtas gandarīts, ka sarīkojums kļuvis krietni kuplāks gan ar apmeklētājiem, gan domubiedriem. “Iepriekšējos gadus bija sajūta, ka zaļās vides temati vairāk rūp atsevišķiem cilvēkiem, taču šogad gaisā virmoja īpaša enerģētika – mūsu kļūst vairāk, ļaudis ir gatavi runāt un paši arī iesaistīties, viņus interesē ne tikai GNP kā bioteritorija, bet visa Latvija.”
Ja var Romā, kāpēc ne Ikšķilē?
Diskusijā “Ēdināšana skolā – bez indēm” ar bioloģiski sertificēta dārza un ēdnīcas pieredzi dalījās Ikšķiles Brīvās skolas vadītāja Kristīne Liberta. Pirms desmit gadiem viņu bija iedvesmojis “Slow Food” kustības “Terra Madre” festivāls Itālijā, kur kādas Romas skolas piemērs parādīja, ka, mērķtiecīgi veidojot sadarbību un slēdzot ilgtermiņa līgumus ar apkārtnes bioloģisko saimniecību zemniekiem, ir iespējams 100% apgādāt ēdnīcu ar veselīgiem produktiem. “Mani tas pārliecināja – ja bioloģisko pārtiku var piegādāt skolai Romā, kāpēc arī ne Ikšķilē?”
Vēl ilgāka zaļo iepirkumu vēsture ir Rīgas pirmsskolas izglītības iestādē “Priedīte” ar 120 bērniem, kur jau 16 gadus ēdināšanā izmanto tikai bioloģiski audzētus dārzeņus. Liels nopelns ir vadītājai Sandrai Dišlerei, kurai izdevies izveidot ilgstošu sadarbību ar mazajām biosaimniecībām.
“Mūsu bērni pazīst zemniekus, tā ir draudzēšanās, siltas attiecības ar cilvēkiem, kas atved pašu audzētus, veselīgus produktus.”
Bioloģiski audzētu pārtiku vēlas arī lielākā daļa Siguldas bērnu vecāku – apliecināja tiešās pirkšanas pulciņa vadītāja un Zaļās Villas kvartāla “Mūsu BIO tirgus” organizatore Liene Klišāne, jo viņas rīcībā bija vecāku aptaujas rezultāti, kas parādīja, ka par veselīgu pārtiku balso 88% aptaujāto un tikai 12% atzina, ka viņiem šis jautājums nav būtisks. Siguldas pašvaldības priekšsēdētāja vietniece Līga Sausiņa gan aizrādīja, ka aptauja būtu objektīvāka, ja vecākiem uzdotu jautājumu, kādu summu viņi ir gatavi maksāt par bioloģisku pārtiku. No pašvaldības pārstāves teiktā noprotams, ka Siguldas domē izpratne par veselīgu pārtiku izglītības iestādēs apstājusies pie “Zaļās karotītes” produktiem, kas gan nenorāda uz bioloģisku izcelsmi, bet kā augstas kvalitātes zīme apliecina, ka ražots Latvijā, nesatur ĢMO un sintētiskas krāsvielas.
Ēdināšanas maksa, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi nr. 172, desmit gadus nemainīgi noteikta 1,42 eiro personai. Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe zūdījās, ka politiķi noraidījuši ierosinājumu paaugstināt to līdz 2 eiro.
Zupa no diviem trušiem
“Bioloģiskā pārtika ir dārga – kā arguments izskanēja festivāla sarunās par Gaujas Nacionālo parku kā bioloģisku teritoriju. Patiesībā tā nav, ja bioloģiskās pārtikas cenas salīdzinām ar konvencionāli audzēto, kurai sabiedrība vēl piemaksā trīs veidos – par subsīdijām zemniekiem, videi nodarīto kaitējumu un izdevumiem savai ārstēšanai,” diskusijā par veselīgās pārtikas izmaksām iesaistījās arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra projektu vadītāja un viena no “GreenFest” organizatorēm Lāsma Ozola. Viņa norādīja, ka iepirkumu vājākā vieta ir dārzeņi, jo nepietiek bioloģisko saimniecību, kas spētu tos piegādāt izglītības iestādēm visu mācību gadu. Dārzeņu audzētājiem nepalīdzēšot arī nupat valdības noteiktās stingrākās prasības bioloģiskās pārtikas apmēru iepirkumā, jo tās attiecas uz graudaugu pārstrādes un piena produktiem – turpmāk vismaz 20% no graudaugiem jābūt ražotiem atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, pienam un kefīram – vismaz 35%.
Zemgales bioloģiskās saimniecības “Geidas” īpašniece Gundega Jēkabsone atgādināja tirgus principu – pieprasījums rada piedāvājumu. “Ja tas palielināts graudaugiem un pienam, tad bija nepieciešams grūdiens arī dārzeņu audzētājiem, sevišķi mazajās saimniecībās. Un kurš tad var rādīt labāko piemēru, ja ne valsts, kas ir mūsu lielākais pircējs.” Zemniece norādīja, ka vienīgais pierādījums, ka produkts audzēts vai ražots bioloģiski, ir atbilstošs sertifikāts.
“Nepietiek tikai ar veselīgu pārtiku, to jāprot arī pareizi uzglabāt, pārstrādāt un pagatavot, jāattīsta skolu un bērnudārzu pavāru zināšanas un prasmes,” uzsvēra vēl viens diskusijas dalībnieks – pavārs Ingmārs Ladigs.
Nupat publiskā sektora pavāru komandu sacensībās “Mana novada garša 2020” izmēģinājuši, kā par bērnu ēdināšanai noteikto maksu var izvārīt ko garšīgu. Izdevusies ļoti laba zupa no diviem trušiem, taču vienam no starptautiskās žūrijas somu šefpavāriem, kas atzinis, ka arī putra ir garšīga, nebija saprotams, kāpēc tai nav pievienots saldais krējums?
Diskusijas noslēguma daļā izskanēja L. Ozolas aicinājums pašvaldībām spert pirmo soli veselīgas pārtikas virzienā.
