Edijs Klaišis par jauniešu kautiņiem: “Šie vardarbīgie grupējumi – tās ir sekas vienaldzībai!” 46
“Es varu pateikt to, par ko es pēdējā laikā ļoti šūmējos…Tad, kad bija šis te Imantas gadījums, un šeit es šobrīd nerunāšu valdības līmenī, es runāšu pašvaldības līmenī. Lielais kautiņš Imantā, tas nekas, ka tādi kautiņi kaut kur notiek katru vakaru…Tas bija kautiņš, kuru visi pamanīja. Tādi kautiņi vienmēr ir bijuši, tādas bandas būs vienmēr! Nedzīvosim iluzijās. Es vairāk šūmējos par to, ka pēkšņi darba grupas un vēl sazin kas…Tāda sajūta rodas, ka tie jaunieši Imantā tajā vakarā ieradās uz šejieni no citas planētas un uztaisīja šo te kautiņu. Kur visi šie te cilvēki, visi atbildīgie bija visu šo laiku?” tā TV24 raidījumā “Preses klubs” sacīja OPEN radošo centru vadītājs Edijs Klaišis, diskutējot par jauniešu tematiku un plānoto Labklājības ministrijas finansējuma piešķiršanu dažādu jauniešu promlēmu un atbalsta risinājumiem.
“Šādi jaunieši ir visu laiku! Kur tie cilvēki, tās darba grupas bija pirms tam? Es atkal atkārtošos – mēs esam valsts, kurai ļoti patīk cīnīties ar sekām. Un mēs tajā esam gatavi ieguldīt ļoti daudz naudas. Tagad, pieņemsism, būs tāda darba grupa, tur taps tas, mēs tur līdzekļus dosim, lai koriģētu viņu uzvedību un tā tālāk…Vēl viena lieta – mēs vainojam policiju. Par ko jūs vainojat policiju? Konkrēti šajos gadījumos, par ko jūs vainojat policiju? Policija ir kā sanitāri! Viņi cīnās ar sekām. Un tās ir sekas vienaldzībai! Tas, ko mēs redzam, šie vardarbīgie grupējumi – tās ir sekas vienaldzībai. Būsim reāli, tur lielākajai daļai šo jauniešu vecāku ir pie vienas vietas, kas notiek ar viņu bērniem. Es šo esmu ļoti bieži teicis, nu jau arī publiski… Jebkuram cilvēkam, kas ir svarīgākais? Piederības sajūta. Gan pieaugušam cilvēkam, gan pusaudzim vissvarīgākais ir piederības sajūta,” uzskata Klaišis.
Kur šie jaunieši meklēs piederības sajūtu, ja viņi to negūst mājās? Ir tikai divi varianti, kur viņi šo piederības sajūtu atradīs, tā “Preses klubā” uzsvēra OPEN radošo centru vadītājs, kurš ikdienā sadarbojas ar jauniešiem. “Es izteikšos galējībās: vai nu tas būs zīmēšanas pulciņš, vai nu tas būs noziedzīgs grupējums. Un apkārtējo cilvēku ziņā ir pamanīt to brīdi, kad viņu vēl var aizvilkt uz zīmēšanas pulciņu! Un šī ir tā lieta, kas ļoti daudziem nepatīk, ko es saku, – pirms tam piebildīšu, ka es zinu ļoti daudzus fantastiskus skolotājus un skolu vadītājus, kuri stāv un krīt par saviem audzēkņiem, tur rūpi par viņiem, uztraucas un meklē veidus, kā viņiem palīdzēt. Pie mums ir vērsušies ļoti daudz skolotāji, un mēs kopīgi esam meklējuši risinājumus, kā palīdzēt jaunietim. Bet tajā pašā laikā skolas ļoti daudz ko izliekas neredzam,” norādīja Klaišis.
Tieši skolā jaunietis pavada visvairāk laika. Lai kā arī tas neizklausītos, tieši skolas esot tās vietas, pie kurām jaunieši “turas līdz pēdējam”. Skola ir tā vieta, kur viņš var būt prom no savas ikdienas. “Piedodiet, bet arī skolas ir pelnījušas pārmetumus daudz vairāk par policistiem. Policisti vispār nekādus pārmetumus nav pelnījuši, ja mēs runājam par šiem gadījumiem. Jo skolām ir jāpamana, kas notiek ar pusaudzi. Mēs varam diskutēt par to, ka skolai nav resursi, un kā to risināt un tā tālāk, bet skolai ir jāpamana,” tā TV24 raidījumā “Preses klubs” pauda Klaišis, skaidrojot savu viedokli, kādēļ jaunieši iesaistās kautiņos, tajā skaitā Imantas kautiņā, kas izsauca plašu sabiedrības rezonanci.
Piemēri, kad skolas izliekas daudz ko neredzam, Klaišim ir kaudzēm. Piemēram, pie viņiem centrā nonāk jaunietis, kuram redze ir mīnuss 4,2. Kad optometrists pajautā, cik tev ilgi nav brilles? Bērns atbildējis: man nekad nav bijušas brilles. “Un neviens skolotājs to nav pamanījis?!” sašutis ir Klaišis. “Man neviens neiestāstīs to, ka skolotājs nepamana to, kad pusaudzis kļūst nomākts, agresīvs. Pamana to! Cits jautājums – vai atzīs to? Ko nozīmē pieaugušam cilvēkam atzīt to, ka viņš ir pamanījis? Viņam ir jāķeras pie risinājuma! ” norādīja Klaišis.
Absurds esot sūtīt skolēnu pie psihologa tajā pašā skolā, kur viņš mācās. “Tas ir pazemojums, tas ir absurds, tas ir nožēlojami! (…) Cik tālu ir jābūt atrautam no realitātes, lai domātu, ka pusaudzis var saglabāt anonimitāti, ejot pie psihologa skolā, kurā viņš mācās? Tur cilvēkam ir jādzīvo kosmosā, lai kaut ko tādu domātu! Bet reāli tā ierēdņi uzskata [raidījumā piemin saraksti ar pašvaldībām – red.]. Tad man ir jautājums, – cik tālu jūs esat no realitātes? Cik tālu jūs vispār sajēdzat, kas notiek realitātē? Jūs vispārībā dzīvojat citās dimensijās, ” tā emocionāli izteicās Klaišis “Preses klubā”.
