“Nomirt neizdevās, jāturpina dzīvot.” Edija Vītoliņa izlaušanās no smagas narkomānijas šausmām 0
Pirmo reizi narkotikas pamēģināju 14 gadu vecumā
Portāls Veselam.lv, sākot jauno mācību gadu, aktualizē tēmu “jaunieši un narkotikas”, lai mēs būtu redzīgi un dzirdīgi pret to, ko var nodarīt pirmais un nākamais solis, “tikai mazliet pamēģinot”. Ko skola, varas orgāni un vecāki dara, lai novērstu jauniešu narkomāniju.
Ar tik smagu narkotisko atkarību cilvēki dzīvi bieži vien beidz pāragri, lai cik veci būtu. Pirmo reizi narkotikas, tobrīd amfetamīnu, Edijs Vītoliņš pamēģināja 14 gadu vecumā, bet no pilngadības jau ne rītu nevarēja sākt bez narkotiku devas, kas ar laiku kļuva stiprākas un tika uzņemtas lielākās devās. Šis ir retais stāsts, kad jaunietim izdevies izkļūt no milzīgās atkarības. Iespējams, jūs būsit dzirdējuši vai redzējuši skaudru dokumentālo filmu “Caur adatu”, kur par spēcīgo narkotisko atkarību jauns puisis, kurš pārvilka strīpu sportista karjerai narkomānijas dēļ (filma šobrīd ir brīvi pieejama). Ne aprakstāmas nav tās alkainās, it kā nozombētās acis, kas skatās uz šļirci, kuru tūlīt tūlīt varēs iedurt un ieslīgt citā pasaulē… Puisis ar šīm acīm ir Edijs Vītoliņš (28). Šobrīd viņš izskatās kā diena pret nakti ar šo it kā pagātnes svešinieku. Kā viņam klājas šobrīd, kad viņa jaunās dzīves skaitītājs rāda: Ir pagājuši 3 gadi, 3 mēneši un 15 dienas kopš viņš nelieto narkotikas un alkoholu?
..Skriešanas sacensības, balles dejas, aktīvs dzīvesveids, cīņa, neatkāpšanās, vēlēšanās uzvarēt, augsti rezultāti pasaules čempionātos, vairākas pirmās vietas Latvijas vieglatlētikas sacensībās raksturo Ediju Vītoliņu līdz 18 gadu vecumam.
Ar sportu Edijs nodarbojās kopš 11 gadu vecuma. Sākotnēji puisis piedalījās amatieru skriešanas sacensībās, kā arī līdz 4. klasei apmeklēja balles dejas. Diemžēl dejas nācās pamest, jo ģimenei nepietika līdzekļu, ko ieguldīt gan ikdienas treniņos, gan puiša augstākā un profesionālākā sagatavošanā sacensībām. Tomēr trīs dienas pēc balles deju pamešanas Edijs sāka trenēties skriešanā pie trenera Jura Beļinska.
“Sāku skriet kopā ar saviem konkurentiem, kurus iepriekš nekad nevarēju panākt. Jau pirmajos treniņos man tas izdevās. Tikai vēlāk treneris uzzināja, ka iepriekš skriešanā neesmu profesionāli trenējies. Pēc pirmajām sacensībām bija sajūta, ka nepieciešama labāka fiziskā sagatavotība. Vēlējos to uzlabot. Trenējos četras līdz piecas reizes nedēļā. Vēloties panākt savus konkurentus, sāku apmeklēt arī peldbaseinu, veicu vingrojumu kompleksus un, protams, apmeklēju ikdienas skriešanas treniņus. Pēc pirmā pusgada bija arī pirmie panākumi,” atceras Edijs.
Interesi par skriešanu viņam radīja viņa vecāmāte. Uzsākot nopietnus treniņus, puisis izjutis patiesu azartu, kas arī bija viņa dzinējspēks pēc aizvien jauniem panākumiem un uzvarām sacensībās. Profesionālajā sportā Edijs trenējās līdz 18 gadu vecumam. Neilgi pēc puiša pilngadības viņa mammai sākās nopietnas veselības problēmas, kas arī bija galvenais iemesls, kādēļ Edijs pakāpeniski atteicās no sporta, līdz to pameta pavisam. “Mammai jau iepriekš bija problēmas ar veselību, bet tad tās kļuva jau traucējošas – biežas galvassāpes, nespēks, ģīboņi. Naudas mums bija maz. Nebija iespējas profesionālo sportu apvienot ar mācībām un vēl darbu. Sāku strādāt, lai mammai palīdzētu finansiāli. Sports palika otrajā plānā.”
Tā pagāja pusgads, un Edijs zaudēja savu tuvāko cilvēku – mammu. Tas viņam bija smags trieciens, kas viņu “iesvieda” sešus gadus ilgā narkotisko vielu atkarībā, brīžiem rodoties arī nodomam atteikties no dzīvības.
Pirmo reizi Edijs narkotikas pamēģināja 14 gadu vecumā, draugu ballītē pamēģinot amfetamīnu. Vēloties tikai izklaidēties, viņš nodomāja – ja visi to dara, arī man jāizmēģina. Līdz 18 gadu vecumam viņš amfetamīnu pamēģināja vēl dažas reizes. Edijs atceras, ka 16 gados bijis arī periods, kad vairāk lietojis alkoholu. “Nosliece uz atkarību izraisošām vielām man jau bija iepriekš, bet, ja arī kaut ko lietoju, tad salīdzinoši reti. Nelikās, ka tas pat īsti nepieciešams. Pēc mammas nāves nonācu apspiestā, depresīvā stāvoklī. Man tas bija liels satricinājums, nemācēju tam tikt pāri. Bija doma – vajag pārdzīvot sēras.”
Alkoholu puisim nebija vēlēšanās lietot. Mierinājumu un aizmiršanos pēc mammas bērēm Edijs meklēja narkotikās. “Dzīvojot Ķengaragā, pazinu dažus “vietējos”. Satikos ar viņiem, palūdzu amfetamīnu, jo tad man bija vienalga, kā aizmirsties. Pirmo reizi iešņaucot, uz brīdi man kļuva vieglāk, bet šī sajūta ātri beidzās.” Ar katru nākamo reizi sajūtas apskaidrības brīži bija aizvien trakāki, tādēļ Edijs sāka palielināt devu. Puisis stāsta – kopš dienas, kad tika uzņemta par viņa atkarību dokumentālā filma “Caur adatu” (2012), līdz pat filmēšanas beigām (2013) pārtraukuma narkotisko vielu lietošanā nav bijis.
“Man bija absolūta pretreakcija. Katru reizi, kad biju tīrs no narkotikām, mana vienīgā doma bija – man vajag jaunu devu, lai atkal visu aizmirstu. Es apzināti centos apdzēst veselo saprātu,” tā E. Vītoliņš.
