“Ēdiens, ūdens un miers – neko vairāk mums nevajag!” Ukraiņu bērnu dzīve dažādās Latvijas pilsētās 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iekšlietu ministrijas informācija liecina, ka līdz 21. aprīlim Latvijā reģistrēti 23 267 Ukrainas civiliedzīvotāji. Līdz šim kopš Krievijas sāktā kara sākuma 17 350 Ukrainas bēgļiem Latvijā izsniegti uzturēšanās dokumenti ar tiesībām uz nodarbinātību, izmitināšana ar pašvaldību starpniecību bijusi nepieciešama 9421 personām.
Liepājā patvērumu raduši 889, Dienvidkurzemes novadā – 218 cilvēki no Ukrainas. Pašvaldības nodrošinātās vietās, pie radiem, draugiem vai uz savu roku. Katrs ar savu vairāk vai mazāk skaudro dzīvesstāstu. Devos uz Vaiņodi, Embūti, Kazdangu, Liepāju, kur satiku gan Ukrainas ļaudis, kas tagad dzīvo Kurzemē, gan dažu vietējo, kam Ukrainas karogs bijis kā dadzis acīs.
Bērni Vaiņodē
Bijušās Vaiņodes internātpamatskolas internātā apmetušies 39 Ukrainas bēgļi: astoņas skolotājas un 31 bērns no trīs līdz 17 gadu vecumam. Visi no Doneckas apgabala Toreckas pilsētas skolām. Kara frontes pilsēta gan pirms astoņiem gadiem, gan tagad. Četras dienas pēc kara sākuma kāda Kijivas labdarības organizācija piedāvājusi 10 skolotājām un 50 bērniem izbraukt uz Latviju. Bijušas divas dienas pārdomām. Braukuši visi, kas gribējuši. Skolotājas ar saviem bērniem un bērniem, ko uzticējuši vecāki. Ceļojuši ar vilcienu un autobusiem.
Tā nu kopš 6. aprīļa viņi dzīvo Vaiņodē. Neviens nenožēlojot, ka atbraucis. Bērni kā jau bērni: daudziem brauciens uz Latviju un dzīve šeit kā liels piedzīvojums, savas domas un intereses, pusaudžu lietas, tāpat jāmācās. Kā visā pasaulē, bērni daudz laika pavada savos telefonos. Skolotāju sejā jaušams lielāks saspridzinājums, jo viņu ierastā dzīve, iekoptās mājas, vīri palikuši dzimtenē, divām tie ir karavīri.
Karam sekojot kā nu kura, daža gandrīz vairs nespējot lasīt ziņas, ar bērniem par karu necenšoties runāt, saudzē, ļaujot, cik nu iespējams, dzīvot savu bērna dzīvi. Skolotājas priecīgas, ka pie bērniem brauc brīvprātīgie ar dažādām nodarbībām un izklaidēm, daļa puišu devušies uz vietējiem futbola treniņiem.
“Mēs nebraucām meklēt labāku dzīvi. Mukām no kara, un paldies par mieru šeit. Tiklīdz varēsim, tā brauksim mājās,” teic skolotāja Viktorija Naroda, kuras vīrs ir armijas rindās. “Ēdiens, ūdens un miers – neko vairāk mums nevajag.”
Skolotāja Lilija Fiļenko slavē ēdnīcas pavāres: ēdot kā mājās. Vietējie uzņēmuši labi. Tikai cilvēku Vaiņodē maz, turklāt gandrīz visi braucot ar automobiļiem vai velosipēdiem, bet viņi te ejot ar kājām, tāpēc ukraiņus uzreiz ievērojot. Cerot aizbraukt ekskursijā uz Liepāju un pie jūras.
Visas skolotājas, protams, ir par brīvu Ukrainu, gribot Eiropā dzīvot, ne pie Krievijas. Kad jautāju par karu, jaušu sasprindzinājumu. Piemēram, Viktorija, kuras vīrs šobrīd ir frontē pie Doneckas, emocionāli uzsprāgst – tik liels ir naids pret Krieviju, cita skolotāja lūdz par karu neko nejautāt.
“Esmu dziļi ticīgs cilvēks. Mājās man palika vienīgais dēls. Esmu par mieru. Ieroči nekad neuzvarēs. Tagad ir grūti, bet priekšā ir piedošanas ceļš. Mums daudziem ir arī radi Krievijā. Būs jāsadzīvo,” domā Lilija, kura ir lieliska gleznotāja un Latvijā apglezno… akmeņus. Visparastākos, ko atrod Vaiņodē. Izrādās Toreckā – stepes un ogļraču pilsētā – akmeņu nav. Tāpat Lilija man rāda fotogrāfiju ar kādu mazu avotiņu kā lielu brīnumu – to pastaigājoties atradusi. Viņu pusē arī avotu neesot. Sajūsmu par kādu citu atrastu avotiņu vai parastu strautiņu man pauž arī ukrainiete nākamajā bēgļu apmešanās vietā.
Mācību stundas Kazdangā
Kad pieklauvēju pie Kazdangas saieta nama kādas istabiņas durvīm, aiz kurām saklausu balsis, man durvis atver slaida pusmūža vecuma sieviete – Larisa Majoršina, pensionēta policijas preses virsniece, savulaik PSRS starptautiskās klases sporta meistare augstlēkšanā (personiskais rekords – 186 cm). Izrādās, tieši tagad viņas abas meitas “sēž” planšetēs un viņām ir tālmācības stundas dzimtajā Kremenčukā Poltavas apgabalā pie Dņepras Ukrainas vidienē. Natālija mācās 7. klasē, Nadežda – 9. klasē. Kad Kremenčukā gaisa trauksmes, skolotājas dodas uz patversmēm un stundas tiek pārtrauktas. Pilsēta gan relatīvi maz cietusi – “tikai” sešas krievu raķetes līdz šim atlidojušas.
“Esmu morāli noturīga un, ja nebūtu bērni, paliktu līdzās vīram, kurš strādā pašvaldībā. Bet, kad netālu bija sprādziens un es paskatījos uz savām meitām, sapratu, ka jābrauc prom. Naktīs gaisa trauksmes bija pat līdz četrām reizēm un meitas cēlās automātiski kā tādi zaldātiņi un gāja uz pagrabu, paņēmušas pa rokai, kas nu katrai bija vajadzīgs. Beigās mūsu šinšillām piedzima mazuļi, arī tos ņēmām līdzi… Tas vairs nebija morāli izturams, ka bērniem jācieš tādas lietas,” stāsta Larisa.
Ukrainietes klasesbiedrene jau sen ieprecējusies Priekulē un palīdzējusi nokļūt Kurzemē caur Poliju. Larisa cer, ka savu 50 gadu jubileju 13. jūlijā nosvinēs savās mājās Kremenčukā. Ar dzīves apstākļiem Kazdangā ļoti apmierināta. Divreiz dienā ēdināšana netālā viesu namā, vienreiz gatavo pašas.
“Kremenčuka ir krievvalodīga pilsēta. Esmu ukrainiete, vīrs – krievs. Ģimenē runājam krieviski, kaut gan visi zinām ukraiņu valodu, meitas mācās ukraiņu skolā. Pati skolā un visur citur esmu runājusi krieviski, bet tas mums neliekas nenormāli. Mēs esam sajaukušies, un neviens nešķiro, kurš kā runā, kurš krievs vai ukrainis. Un, kad es dzirdu, ka Putins grib glābt krievus Ukrainā, man tā šķiet nejēdzība. Neesmu izjutusi, ka dara pāri tiem, kas runā krieviski. No tā, ka ukraiņu valoda ir valsts pārvaldē un citur, krievu valodā vairāk runā kādos reģionos un darba kolektīvos, neviens problēmas netaisa,” atklāj Larisa.
Lavandas laukos Saraiķos
Jaunā sieviete Jana Proskurņa no Zaporižjas kara sākumu palaidusi garām – kad 24. februārī lidojušas pirmās Krievijas armijas lidmašīnas, bijusi dušā un tās nedzirdējusi. Pēc tam braukusi uz darbu skolā. Ziņas neklausījusies kopš Krimas kara, jo saudzējusi nervus. Pa ceļam nesapratusi, kāpēc tik garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām. Skolā ieradusies krāšņā kleitā un augstpapēžu kurpēs, bet tur priekšā neizgulējušies cilvēki, daudzi tumšās drēbēs, raud, dažam jau histērija. Izrādās, bija sācies karš.
“Frontes līnija ap 30 kilometru attālumā, raķetes un to lauskas sāka krist uz pilsētu. Daudzas sievietes ar bērniem palika pilsētā – kāda grib palikt pie vīra, kāda nevēlas savus veikalus atstāt, dažādi. Sākumā mēs arī negribējām nekur braukt: vīram darbs, daudz naudas dzīvoklī ielikts, bet… Devāmies prom lielākoties dēla Pavlo dēļ. Viņš ir invalīds kopš dzimšanas, zīdaiņa prātā, kaut gan septiņus gadus vecs, nemāk staigāt. Nepieciešama speciāla aprūpe un dārgas zāles. Darbdienās viņš dzīvoja speciālā internātā.
Kara dēļ internātu plānoja evakuēt uz Rumāniju. Sapratu, ka varu viņu pazaudēt vai viņš nomirs, ja nesaņems zāles un īpašu aprūpi. Kad draugi ieteica mājvietu Latvijā, turklāt netālu no Liepājas, kur vīrs kādu laiku bija strādājis par metinātāju, sapratām, ka ir labs variants. Vīrs bez problēmām dabūja darbu, bet visu ģimeni laipni uzņēma Zane ar ģimeni,” pateicīga ir Jana. Viņas vīru Dimu izlaida no Ukrainas, jo bērns ir invalīds.
Tā nu kopš 23. marta Proskurņaki dzīvo Saraiķos. Meita Karīna mācās Kapsēdes pamatskolas 6. klasē. Laimējās, ka viena klasesbiedrene zina krievu valodu un var palīdzēt. Skolotāja arī cenšas, bet viņai ar krievu valodu neejot tik labi. Palīdzot arī tulkošanas programma mobilajā telefonā. Karīna klasē uzņemta ļoti labi. Kad nejauši saplēsusi vecāku dāvināto sudraba gredzentiņu, klasesbiedrs jau nākamajā dienā atnesis un uzdāvinājis paštaisītu gredzenu no vara, stāsta Jana, un viņai acīs ir asaras. Vēl skola uzdāvinājusi visu, ko vajag mācībām, un vēl 50 eiro, kaut gan vecāki nelūguši.
Vēl Janu pārsteidzis, cik kluss ir latviešu skolās, ka nav mobinga un ka tiek mācīts gatavot ēst – Ukrainas skolās no mājsaimniecības mācot tikai rokdarbus. Paralēli Karīna vēl attālināti seko stundām savā bijušajā skolā Ukrainā, bet Jana turpina – arī, protams, attālināti – savā skolā mācīt ukraiņu bērniem angļu valodu. Vienlaikus Janai daudz laika jāpavada kopā ar dēlu, jo viņu nevar atstāt vienu. Birokrātiski smagi, bet, izskatās, veiksmīgi, nokārtota rehabilitācija un Janai palīdzība dēla aprūpē Liepājā.
Proskurņaki vēlas atgriezties mājās. Karīna skumst pēc sava mājdzīvnieka – čūskas. Labi, ka atradies cilvēks, kas bijis ar mieru uz laiku čūsku paņemt pie sevis.
Arī Proskurņaki ir ukraiņi, kam ģimenes valoda ir krievu valoda. Gadījumu, kad pārmests, ka viņi nerunā ukrainiski, ko prot, nav daudz. “Protams, gadās jau visādi cilvēki. Piemēram, uzliek savam bērnam gudru pulksteni, lai noklausītos, vai tik skolotāji stundās nerunā krieviski. Bet tādu cilvēku nav daudz. Vīramāte, ukrainiete, kas saprot, bet nerunā ukrainiski, kad sākās karš, apsolījās beidzot iemācīties arī runāt ukrainiski,” smaida Jana. Tagad viņa atsākusi sekot ziņām un ļoti pārdzīvo par notiekošo Ukrainā. Nervi uzvilkti: putns staigā pa jumtu, bet smadzenes dodot signālu, ka tie ir šāvieni… Krustvecāki izdzīvojuši Bučas slaktiņā.
Proskurņaku ģimeni uzņēma Zane Gusta ar ģimeni “Smiltniekos”, kas pazīstama ar lavandas audzēšanu un lauku tūrismu. “Ģimenē nolēmām, ka varam atļauties uzņemt vienu ģimeni viesu mājas otrajā stāvā, kur parasti paliek draugi. Sociālajos tīklos pieteicās vairākas ģimenes. Kāda bija par lielu, cita negribēja laukos. Mums galvenais bija, lai nav pārbāzts. Viena ģimene bija ar mieru, bet viņiem kaut kas nojuka un viņi par mums pateica Janai ar ģimeni. Tā viņi četratā atbrauca. Mēs nezinājām, ka viens bērniņš ir slims, un tas mums nebija svarīgi. Vēlāk uzzināju, ka daudzi viņiem tieši šī bērna dēļ bija atteikuši.
Kad viņi atbrauca, teicu, lai ne par ko neuztraucas, visu palīdzēšu nokārtot. Bija jau arī ko ņemties slimā bērniņa dēļ, bet būs jau labi,” pārliecināta Zane. Bēgļu uzņemšana viņai ir dvēseles lieta, turklāt nekad nevarot zināt, ko dzīve var piespēlēt, tajā skaitā mainītas lomas. Kompensāciju no valsts par bēgļu uzņemšanu viņai nevajagot: ja dos, tad ņems, ja nedos vai būs liela birokrātija, tad mierīgi iztikšot bez.
Viesnīcās dzīvojošos apskauž
Kamēr Kurzemes laukos kā jau laukos, tikmēr Liepājā vairāki desmiti bēgļu izmitināti viesnīcās “Amrita”, “Kolumbs” un mītnē “JA Travel Agency”. Tur jau sen vietu neesot, un uz turieni prasoties pat ukraiņi no Vācijas, kur liela daļa spiesta dzīvot sporta zālēs, iztikt ar pudeļūdeni un trijstūra maizītēm, bet Liepājas viesnīcās trīsreizēja lieliska ēdināšana, zviedru galds, tuvu jūra, sakopta pilsēta ar daudzām iespējām.
Šobrīd ikdienā caur Kurzemes reģiona informācijas centru iebraucējiem cauri iziet ap pussimts bēgļu, kuriem, ja vēlas palikt Liepājā, jāmeklē radu, draugu atbalsts vai jāizmanto savas iespējas. Kā stāsta centra vadītāja Līga Krēsliņa, esot ukraiņi, kas baidās bēgļa statusa, vai, piemēram, baidās dzemdēt Latvijā un baidās no citām neskaidrībām, kam parasti gan neesot racionāla pamata.
“Ir arī bēgļi, kas jau sēž uz čemodāniem un gaida, kad varēs doties mājās. Mēs cenšamies palīdzēt visiem, kā vien varam, skaidrot. Piemēram, ukraiņiem ir brīnums, ka var droši dzert ūdeni no krāna. Dominē labie stāsti un pateicība.
Bieži, kad dodam pārtikas pakas un talonus, cilvēki ir asarās, nespēj parunāt: man taču bija mājas, darbs, viss, bet tagad… Sieviete, kam atradu dzīvokli, man atnesa klēpi ar tulpēm. Arī pie manis dzīvo bēgļu ģimene, kura mani lutina ar boršču, citādi palīdz. Es viņiem tad jautāju: “Jūs man palīdzat vai es jums?” Bēgļi pie manis iet pirtī, plunčājas baļļā un tad sūta bildes vecvecākiem, kuri tad smaidot jautā: “Jūs aizbēgāt no kara vai aizbraucāt uz kūrortu?”,” stāsta Līga Krēsliņa.
Skaidrs, ka ne visiem bēgļiem veicas ar kūrorta apstākļiem. Bēgļu čatos sociālos tīklos Līga pamanījusi, ka tiek meklētas 16–25 gadus vecas masieres izsaukumiem uz mājām. Par to viņa uzreiz ziņoja policijai, jo skaidrs, kas slēpjas aiz šīs “masēšanas”. Tāpat ziņojusi policijai par piedāvājumiem par maksu saņemt kovidpotes un juristu pakalpojumus – tas bēgļiem ir par velti.
Lielākoties liepājnieki pret bēgļiem izturoties labi, bet tomēr ir gadījumi, kad nevēlas ukraiņiem izīrēt dzīvokļus vai prasa papildu samaksu. Kādiem nepatīk, ka ukraiņiem kāds koncerts par brīvu. Starp citu, esot cilvēki, kas atsakās doties uz koncertzāli “Lielais dzintars”, jo baidās no skaļas skaņas – tās pārdzīvoto apšaužu sekas…
“Ukraiņi meklē un atrod darbu. Bērni labprāt mācās latviešu valodu, arī pieaugušie – kā viņi paši saka, lai braucot mājās, varētu latviski pateikt paldies,” novērojusi L. Krēsliņa.
Protams, ir tādi, kam ukraiņi kā dadži acīs. Kāda krievu ģenerāļa atraitne bijusi dikti neapmierināta, ka kaimiņš izīrē dzīvokli ukraiņiem. Kaimiņš pasūdzējies policijai. Kad policija atbraukusi, tai vairs nebijis ko darīt: citi kaimiņi bija parūpējušies, lai atraitne kā pelīte klusi sēž savā alā un nebāžas, kur nevajag.
Ja grib strādāt, darbs ir
Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras Liepājas filiāles vadītājas Daces Baumanes datiem, līdz 14. aprīlim 46 bēgļi sameklējuši darbu Liepājā un Dienvidkurzemes novadā un saņēmuši speciālo 500 eiro tā saucamo darba atrašanas pabalstu no valsts. Ukraiņi iekārtojušies par pavāriem, strādniekiem ražotnēs, istabenēm, apkopējām, degvielas uzpildes staciju darbiniekiem, metinātājiem, šuvējiem.
Aģentūras mājaslapā pieejams darba vakanču saraksts arī ukraiņu valodā. Liepājā un Dienvidkurzemes novadā to ir ap 1000 – tiek meklēti arī šoferi, celtnieki, trauku mazgātāji, mehāniķi, krāvēji, sētnieki, kas nu noteikti var iztikt bez latviešu valodas zināšanām.
“Ja strādāt grib, tad darbs ir! Ir tik laba situācija, ka labāka nemaz nevar būt: Liepājā ir tikai 2120 bezdarbnieku, kas ir dabiskais bezdarba līmenis, cilvēkiem mainot darbu vai meklējot labāku, kaut kādu iemeslu zaudējot darbu. Mazāk bijis tikai 2007. gadā – 1900,” komentē D. Baumane, kuras vadītā iestāde bēgļus pieņem arī klātienē. Divi ukraiņi reģistrējušies kā bezdarbnieki, lai varētu apmeklēt bezmaksas latviešu valodas kursus.
