Ēdiena varā. Beātes pieredze, pārvarot kompulsīvās pārēšanās sindromu 0
Kultūras sastāvdaļa, kopīgi svētki ar ģimeni un tuviniekiem vai atalgojums par labi padarītu darbu – katrs no mums ēdienam var piešķirt savu asociāciju vai nozīmi, tomēr ne vienmēr tā ir pozitīva.
Beātei gadiem ilgi ēdiens bijusi atkarība, tas lika kaunēties par katru kumosu un ieslīgt neveselīgā apburtajā lokā, ko sauc par kompulsīvo pārēšanos.
“Ēšana man vienmēr gājusi rokrokā ar stresu, es nezinu un nevaru atbildēt, kāpēc, bet, cik sevi atceros kopš septiņu astoņu gadu vecuma, ja satraucos vai biju garlaikota, roka stiepās pēc kaut kā garšīga,” stāsta Beāte. Kad vecāku nebija mājās, viņa vienmēr ēda. No brīža, kamēr vecāki izgāja no dzīvokļa, līdz viņi atgriezās.
Lai paskaidrotu, ka šo it kā bada sajūtu nav iespējams kontrolēt, Beāte atklāj – reiz pat ēdusi suņu barību, jo nekā cita mājās nav bijis.
Citreiz no visa spēka pret virtuves letes stūri dauzīta zirņu skārda bundža, jo astoņus gadus vecā meitene toreiz nezināja, kā lai konservu iepakojumu atver. Šokējot Beāte teic, ka reiz izdzerta arī klepus sīrupa pudelīte.
Ēst, pārdzīvot un turpināt ēst
Padsmit gadu vecumā Beāte parasti paņēma ēdienu no virtuves un lavījās uz savu istabu, kur pavadīja praktiski visu brīvo laiku, skatoties filmas un, protams, ēdot. Vecāki ar laiku sāka meitai aizrādīt, ka viņa atsvešinās no ģimenes, jo visu laiku sēž istabā, kaut gan tas pusaudžiem ir raksturīgi. Beātes vielmaiņa un ķermeņa uzbūve ēšanas traucējumiem neļāva kļūt pārāk vizuāliem, tādēļ ilgus gadus meitenes vecāki nemaz nenojauta par meitas problēmām un par tām uzzināja tikai šogad.
“Attiecības ar mammu nebija no labākajām, tādēļ es paņēmu ēdienu, aiznesu uz savu istabu, lai izvairītos no konflikta un nesaskaņas ģimenē, apēdu kopā ar čipsiem, pelmeņiem un šokolādi. Tā es sevi mierināju,” teic Beāte.
Šie ēšanas traucējumi ir pielīdzināmi atkarībai, piemēram, no alkohola, kamēr cilvēks ēd, viņš ir laimīgs, gūst pozitīvas emocijas, bet tam seko krasa lejupslīde, fiziski smaga sajūta, pārmetumi un kauns par apēsto.
“Vienīgais, kas sliktajai pašsajūtai lika izgaist, ir ēdiens, tādēļ pēc sirdsapziņas pārmetumiem es aizgāju uz virtuvi un atvēru ledusskapi,” par ēšanas traucējumu apburto loku stāsta Beāte, kura ar šo problēmu cīnījusies nepilnus desmit gadus.
Sasniedzot pilngadību, Beāte sāka dzīvot patstāvīgi, kas situāciju tikai pasliktināja, jo tagad varēja ēst ne tikai to, kas ir vecāku iegādāts un atrodams ledusskapī, bet visu, kas nopērkams pretējās mājas pārtikas veikalā. Nebija jāgaida, kad vecāki pametīs dzīvokli, lai varētu ēst, kā tas bija iepriekš, tagad neviens meiteni nevarēja nosodīt, tāpēc ēst bija iespējams visu laiku nepārtraukti.
Beāte satikās ar draugiem, bija sociāli aktīva, tomēr, kad plānu nebija, varēja visu dienu pavadīt, ēdot un slēpjoties no ārpasaules. “Uz veikalu gāju trīs reizes dienā, pirku visu, ko kārojās: biezpiena sieriņus, saldējumu, saldētas picas, pelmeņus. Kad iepirkuma maiss bija tukšs, gāju pēc nākamā ēdiena kalna. Tā es pavadīju savas brīvdienas,” viņa atceras.
Internets – soģis, ārsts un iedvesmotājs
Pēc kārtējās pārēšanās Beāte stundām skatījās uz skaistu, slaidu sieviešu bildēm internetā, vēloties viņām līdzināties. Vainas apziņa un sevis nosodīšana vēl joprojām bija jaunietes ikdienas sabiedrotā. “Kāpēc es neesmu tik tieva? Viss, tagad trīs dienas neēdīšu!” par iekšējo monologu stāsta Beāte. Internets arī bija pirmais ārsts, kas viņai ļāva saprast, kāpēc apēd emocijas, iepazīstinot ar terminu “kompulsīvā ēšana”. Beāte arī mēģinājusi izraisīt vemšanu, lai atbrīvotos no ēdiena, bet nespēja to izdarīt, tādēļ vienmēr nācās sadzīvot ar fizisko diskomfortu, kad vēders, šķiet, pušu plīst.
“Jā, es apzinājos, ka man ir problēma, bet tolaik, iespējams, pat daļēji patika būt upurim, teikt, ka man ir slimība, tā ir atkarība – kāds sniedzas pēc alkohola glāzes, cits cigaretes.
Es izvēlējos ēdienu, bet ilgtermiņā tāda apzināšanās neko nedod. Tas neko nemaina, un mainīt kaut ko var tikai katrs pats,” teic Beāte.
Internetam bija nozīme ne tikai atkarības virpulī, bet arī pavedienā ārā no tā. Klīstot no viena video pie nākamā, Beāte reiz uzgājusi kādas vegānes vlogu, kas stāsta par veselīgu uzturu, ļaujot Beātei saprast – lai būtu tievs, skaists un vesels, nav jābadojas, ēst drīkst – tikai veselīgi!
Uzzinot vairāk, Beāte pievērsusies veģetārismam, nesekojot īpaši līdzi uzturvērtībām, bet vadoties pēc pašas labsajūtas. Veselības problēmu dēļ gan uz laiku vajadzējis atteikties no jaunieviestās ēdienkartes, kas atgriezis pagātnes tumšajās atmiņās ar ēdiena kalnu blakus gultai un pārmetumiem sev, bet ar briedumu nāk arī spēks, un šoreiz Beāte bija spējīga apņemties mainīties un sākt jaunu dzīvi.
Dārzeņi, attiecības un sports
Uzskaitot veselīga dzīvesveida trīs vaļus, jauna Amerika nav jāizdomā. Tas ir sports, veselīgs uzturs un dzīvesprieks. Arī Beāte nav izņēmums, pievēršanās veģetārismam viņai atvēra durvis uz jaunu ikdienu, vēl joprojām atļaujot sev ēst daudz, tikai šoreiz pelmeņu vietā ēdot salātus. Gaļu Beāte neēd jau piecus gadus un šaubās, vai kādreiz šo lēmumu mainīs.
“Es neēdu neko no dzīvnieku valsts, vēl joprojām uzskatu, ka tas ir vispareizāk un dabai draudzīgāk. Visiem cilvēkiem vajadzētu ja ne obligāti atteikties no gaļas, tad vismaz samazināt tās patēriņu un vairāk ēst dārzeņus,” spriež Beāte. Līdz ar jaunu ēdienkarti parādījās arī jauna darbavieta un attiecības, kas izdzēsa vientuļos vakarus no Beātes ikdienas. Tā vietā viņa sāka apmeklēt sporta zāli un iemīlēt fiziskās aktivitātes.
“Sportojot man parādījās vēl nebijusi atbildības izjūta – esmu sevī ieguldījusi darbu, tagad nedrīkstu to visu sabojāt, vakariņās ēdot treknu, saldu vai neveselīgu,” apgalvo Beāte. Jaunu iedvesmu devis arī darbs dzīvesstila un kultūras portāla Honeymoon High komandā. “Man apkārt ir tik daudz skaistu, laimīgu un komunikablu cilvēku, un arī es vēlos tāda būt. Negribu vairs slēpties un tumsā pie datora ēst. Vēlos iznest sevi un būt lepna!” teic Beāte.
Tagad Beāte apzinās, ka ir kompulsīva, viņa ir iemācījusies pateikt “nē” visam sliktajam, kas varētu kaitēt viņas veselībai. “Sliktās atkarības esmu iemainījusi pret labajām – sportu un ēst gatavošanu,” viņa smejas. Par spīti veselīgai ikdienas rutīnai un pašapziņai, ēšanas traucējumi nekur nepazudīs, ar tiem vienkārši jāiemācās sadzīvot.
Mācīties ēst ir interesanti!
Padaloties ar pašreizējo ēdienkarti, Beāte atklāj – ja no rīta ir sportojusi, brokastīs labprāt ēd biezpienu, grauzdētu maizīti ar avokado, kādu svaiguma devu, piemēram, mango un mellenes, bet katru dienu šķīvja saturs mainās. “Kā īstena rīdziniece pusdienas labprāt ēdu ārpus mājas – man patīk Austra, Terapija un citas veģetārās virtuves kafejnīcas!” Vakariņas gan visbiežāk Beāte gatavo mājās, piemēram, veģetāros pelmeņus, sautējumus, viens no iemīļotākajiem našķiem ir saldā kartupeļa jeb batātes frī.
“Līdz 18 gadu vecumam es nemācēju pat olu uzcept, jo bēgu no virtuves, nočiepu, ko varēja apēst, un pazudu savā istabā.
Neuzturējos virtuvē, kamēr nesāku dzīvot viena,” atceras Beāte un piebilst, ka daudziem par pārsteigumu tīri labi gatavo.
“Cilvēki neapzinās ēdiena valstību, kas paveras brīdī, kad atsakās no latviskajiem kartupeļiem ar kotleti,” viņa smejas. Nu, kad jau gadu Beāte ir uzveikusi kompulsīvo pārēšanos un kontrolē savus ēšanas traucējumus, viņa apzinās savu kļūdu un citiem iesaka rīkoties pretēji.
“Dienas beigās visiem planētas iedzīvotājiem ir viens kopīgs mērķis – būt laimīgiem! Cilvēks nevar būt laimīgs, ja sevi nemīl. Paraugoties uz saviem ēšanas paradumiem, ir godīgi jāatbild, vai ēšana mani dara laimīgu un liek sevi mīlēt vairāk. Ja cilvēkam ir aizdomas, ka viņam ir problēmas ar ēšanu, visticamāk, tā ir,” secina Beāte un uzsver – galvenais ir nenoslēgties no ārpasaules un meklēt palīdzību. Sākotnēji tas var būt arī internets, draugi un, protams, arī speciālisti, kas palīdzēs iemācīties kontrolēt šos ēšanas traucējumus.
