Kartupeli lidina atkritumos. Ēdiena pētnieks ar mērķi un bultām – Roberts Lācītis 0
“Es visu laiku turpinu pētīt – cilvēku, ēdienu, veselību. Man ir svarīgi dalīties zināšanās, ko esmu izmēģinājis 28 gadu garumā. Priecājos, ja kādam palīdz. Nevar gan teikt, ka visiem kļūst labāk.” Tā saka Roberts Lācītis, makrobiotikas eksperts. Sarunājamies par veidiem, kā ar pārtiku nenodarīt sev pāri, kā ēdienu izmantot savas veselības labā. Arī par to, kā dzīvot pēc iespējas harmoniskāk, pateicoties skaņu vibrācijām, ritmam un precīzai šaušanai.
Mūsu žurnāla lasītājs visai sen ir pazīstams ar Robertu Lācīti. Savulaik 36,6 °C slejās viņš stāstījis gan par savdabīgo uztura mācību makrobiotiku, gan rādījis neparastus vingrinājumus, citādu ķermeņa sakārtošanu.
Nesen Lācīti varēja iepazīt televīzijas skatītāji – ik pirmdienu kanālā Rīga TV24 viņš vadīja savu autorprogrammu Kas Lācītim vēderā. Un atkal tā ir saruna par ēdienu, par kustībām un māku noturēties dzīves līdzsvarā.
Daudziem aktuāla ir stresa pārvarēšana. Vai tevi moka lampu drudzis pirms uzstāšanās televīzijā?
Man nav bail ne no kamerām, ne lielas auditorijas. Uztraukums tik par to, vai paspēšu pateikt visu iecerēto. Pēc tam gan satraucos – eh, šajā vietā vajadzēja mazliet citādi!
Uztraukumu es regulēju arī ar ēdienu. Ja zinu, ka gaidāms satraucošs notikums, pārtraucu ēst gaļu un zivis, turklāt jau 3–4 dienas pirms tam. Tas tādēļ, lai manī būtu mazāk agresivitātes, lai es nevietā neuzsprāgtu, nepateiktu ko aplamu.
Enerģija rodas no apēstā. Ja baudi līdzsvarotu ēdienu, tā arī jūties. Bet, ja, piemēram, ēd daudz salduma, cukura, galvā rodas haoss, domas ātri mainās, nespēj rāmi pieņemt lēmumu. Cukurs iedarbojas kā sprāgstviela – uh! –, cilvēks uziet gaisā. Pēc tam atliek tikai lauzīt rokas, ka varēju taču to risināt mierīgāk. Lai uzspridzinātu vai sabradātu, daudz prāta nevajag. Bet nākas patērēt daudz enerģijas, lai sagrauto atjaunotu.
Kādas metodes izmanto, lai saglabātu sevī mieru?
Kad septiņus gadus gāju jūrā, nācās piedzīvot daudzas vētras. Tādā nelaikā pietiek ar vienu nepareizu rīcību, lai sekotu traģēdija, kurā var ciest visa kuģa apkalpe. Tolaik es mieru mācījos šādi – ja daba trako, nelien tai pa vidu.
Ir dažādas metodes, kā sevi harmonizēt, uzturēt enerģētisko līdzsvaru. Piemēram, ar emocionālās brīvības tehniku jeb EFT (Emotional Freedom Techniques). Savdabīgās metodes autors amerikānis Gerijs Kreigs to nosaucis par adatu terapijas emocionālo versiju. Mani skolēni to jokojot dēvē par tuk-tuk sistēmu. Jūsu žurnālā ne reizi vien esmu par to stāstījis.
Zināmā secībā bungo pa konkrētiem punktiem – enerģijas meridiānu galapunktiem, šādi tiek līdzsvarota ķermeņa enerģija. Vienlaikus skaļi izrunā konkrētas frāžu virknes, kurās ietver savas negatīvās izjūtas. Šķiet neticami, bet pēc vienkāršā tuk-tuk nelāgie uzkrājumi mazinās. Tā ir ātrā palīdzība samilzuma brīdī.
Vēl svarīga ir elpošana.
To piemin dažādi speciālisti. Kā to dari?
Esmu nodarbojies ar dažādām austrumu cīņām – chi gong, kung fu, aikido. Tās visas māca saglabāt līdzsvarā iekšējo un ārējo pusi, mijiedarbību starp tām. Šis stabilais miers ļauj vieglāk pieņemt pareizu lēmumu rīcības brīdī.
Izmantoju dziļo elpošanu ar vēderu. Viens, divi, trīs – ātri ievelku gaisu caur degunu. Seko aizture – viens, divi, trīs. Pēc tam var izelpot – nesteidzīgāk, ilgāk, koncentrētāk. Izpūšu līdz 15 vai 20, pat 30 skaitīšanas reizēm, cik ilgi varu izturēt. Izelpas laikā sāk nomierināties gan visi šķidrumi organismā, gan domas atslābst.
To daru arī ejot. Esmu jau labā briedumā, ne vairs pirmā svaiguma, tādēļ daudz staigāju – piecus līdz pat desmit kilometrus gandrīz katru dienu. Elpas aizture atbilst četriem pieciem soļiem, un tad seko izelpa – 20, 30, līdz pat 40 soļu laikā. Izelpoju maziem elpas grūdieniem.
Esmu novērojis, ka pēc tam viss paveras skaidrāks, klāra bilde, saredzu savas kļūdas un saprotu, kāpēc cits tā rīkojās. Rodas miers.
Vai tavs sapnis bija kļūt par jūrnieku, iet jūrā?
Vidusskolu beidzot, domāju studēt mežierīcību, bet draugs Mārtiņš sacīja: ejam uz jūrskolu, būsim kapteiņi! Smuki izskatīsimies, pasauli redzēsim. Iestājāmies Liepājas jūrskolā.
Uz kapteiņiem mani nepieņēma redzes dēļ, varēju tikt vien par radistu. Es gan nezināju, ko tāds dara. Pēc skolas beigšanas sešus gadus strādāju uz zvejas kuģa, kas kursēja gar Āfrikas krastiem. Biju jūrā pa pieciem mēnešiem gadā.
Radiostacijā, kuru vadīju, bieži iegriezās vecie jūras vilki. Domāju – kas viņus tā velk, ko viņi var gūt no manis, tāda zaļa gurķa?! Bet vīri sacīja: parunājām ar tevi, un kļuva vieglāk. Acīmredzot jau toreiz iezīmējās mans dzīves ceļš – darboties ar enerģijām, līdzsvarot tās.
Radists strādā ar signāliem, bet tos taču neredz, vadu nav. Tāpat ar cilvēka enerģētiku – vari sajust, dziedināt, bet aptaustīt vai izskaidrot to nav iespējams. Nu, nav to vadu!
Pēc kuģošanas laikiem man ļoti sāpēja mugura. Uzzināju par reiki dziednieci Maiju Kantori. Maija pārvilka roku pār muguru un teica – nesāpēs. Tā arī notika. Vēl viņa sacīja, ka man piemīt jaudīga enerģija, lai pievēršos dziedniecībai.
Iepazinos ar dziednieku un pirts lietas pionieri Ziedoni Kārkliņu, daudz ko mācījos. Eksperimentēju, pārbaudīju savas spējas. Kādam Latgales vīram bija izteikta vēnu varikoze, lielas sāpes. Apliku plaukstas viņa kājai un turēju. Sāpes pārgāja. Turklāt efekts saglabājās trīs gadus.
Tās bija astoņdesmito gadu beigas, dziedniecības uzplaukuma sākumi. Ārstu biedrība iebilda: ja gribat dziedināt, ķerties klāt cilvēkiem, apgūstiet medicīnu. Esmu priecīgs par šo pamudinājumu. Pabeidzu medicīnas skolu.
Vēl studiju laikā organizējās masāžas grupa, pieteicos. Man ļoti iepatikās. Jo viss, ko masējot daru ar rokām, uzreiz atspoguļojas cilvēka ķermenī. Gandrīz 30 gadus esmu darbojies kā masieris. Nu esmu to pārtraucis, pietiek.
Zinu, ka apceļoji daudzas zemes, kādu laiku dzīvoji Amerikā. Kā tur nokļuvi?
Latvijā ieradās vairāki amerikāņu pētnieki, gribēja iepazīties ar mūsu dziedniekiem. Viņi apgalvoja, ka man esot tieksme uz šamanismu, ieteica mācīties Indijā. Izbraukāju Indiju, Nepālu, Tibetu. Gribēju sākt studijas Tibetas medicīnas institūtā, jo tur bija lēta mācību maksa, bet nepratu tibetiešu valodu.
Man ieteica doties uz Bostonu Amerikā, pamācīties pie makrobiotikas eksperta un pētnieka Mičio Kuši. Viņš piedāvāja kādu laiku padzīvot savā mājā, jo uzzināja, ka esmu izglītojies medicīnā. Mičio meita sirga ar vēzi, un man uzticēja viņu kopt. Jaunā sieviete bija mūziķe, rakstīja mūziku Holivudas filmām. Reiz viņai vaicāju: tavs tēvs ārstē cilvēkus ar ēdienu, vai tev tas nepalīdzēja? Viņa teica, ka saslimusi, jo neņēma galvā tēva padomus, un vēl viņas dzīvē esot bijis pārāk daudz šampanieša…
Skumji, bet viņa nomira. Mičio teica, ka grib man pateikties par palīdzību viņa ģimenei, piedāvāja iespēju mācīties makrobiotikas institūtā. The Kushi Institute atrodas netālu no Bostonas. Tā sāku apgūt makrobiotikas principus, mācījos uztvert ēdienu kā zāles. Sapratu, ka ar to varam sevi celt, bet varam arī nokaut.
Kas tik interesants makrobiotikā, ka esi uzticīgs šai uztura mācībai jau ļoti ilgus gadus?
Tā ir ne tikai uztura mācība, bet arī filozofija, gudrība. Tā māca, kā iedarbojas katrs produkts, ko liec savā šķīvī. Vai nu tas noder enerģijai, kustībai un veselībai, vai arī apstādina, padara kuslu un vārgu. Mani pārliecināja ideja, ka ēdienu skaidro kā zāles. Jebkuram produktam ir arī enerģijas virziens iņ (sievišķais elements) vai jan (vīrišķais). Ir svarīgi ievērot šo enerģiju līdzvērtību, lai veidojas ēdiena un enerģijas līdzsvars organismā, tad saglabājas laba veselība.
Ilga dzīve – to nozīmē vārds “makrobiotika”. Enerģija tiek skaidrota kā cilvēka kustības un dzīvības ceļš.
Atgriezies Latvijā, sāku izmantot makrobiotikas principus, ar tiem iepazīstināju citus. Sapratu, ka man vēl daudz kas ir neskaidrs. Zināšanas papildināju The Kushi Institute of Europe Amsterdamā. Mācījos salikt garšas tā, lai ēdiens ne tikai ir baudāms, bet palīdz kādam orgānam atveseļoties.
Protams, ja tev viss labi funkcionē, ēd taču, kā vēlies! Bet, ja ir kāda saslimšana, ēdienu vajadzētu piemērot šai kaitei. Der zināt, ko noteikti nevajadzētu ēst, jo tieši no šiem produktiem barojas slimība. Es joprojām to visu aizrautīgi pētu, jo redzu, ka tas tiešām darbojas.
Negrasos apgalvot, ka makrobiotika ir vienīgā pareizā sistēma. Bet tā labi izskaidro ēdiena saistību ar enerģiju – kādu dzīvības spēku tas iedod. Ja ēd tukšu ēdienu, tad nekā arī nebūs, tauki vien.
Vai pats ēd atbilstīgi šiem principiem?
Vienmēr ne. Ja esmu viesībās, pielāgojos kompānijas gaumei. Bet es zinu, ko ēdīšu pēc tam, nākamajā dienā, lai mans organisms atkal sāktu labi funkcionēt. Lai es varētu uzkāpt pa kāpnēm piektajā stāvā bez aizelšanās vai neiesildoties iesēsties špagatā. Lai varu kustēties un labi justies.
Tas ir novērots ilgu gadu garumā. Lūk, šo ēdienu baudot, uzlabojas veselība. Un kā blakusparādība – pazūd slimība, kas saistīta ar kādu orgānu. Kā tā pazūd, kāpēc, kurš susļiks to noēd, to nezinām. Taču, vai tas ir tik svarīgi? Galvenais, ka notiek.
Pārtika ir enerģija, mūsu dzīvības spēka turpinātāja, nevis tikai vitamīnu vai minerālvielu glabātava. Mūsdienās pat švammi var piebāzt pilnu ar vitamīniem un teikt, ka tā jāēd regulāri, jo – re, cik daudz tajā vērtīgu vielu.
Es nesaku, ka kalorijas un uzturvielas skaitīt ir slikti, varbūt kādam to vajag, bet makrobiotika to neuzskata par galveno mērķi.
Kādā tavā raidījumā bija spilgts brīdis – saņēmi aiz asnu ūsām kartupeli un ielidināji atkritumu grozā. Vai nav tā, ka kartupeļa pulgošanu tev pārmet visvairāk?
Lai piedod kartupeļu audzētāji, bet es teikšu tā: labāk audzējiet kāļus, rāceņus, bietes un mazus, veselīgus ķirbīšus!
Kartupelis bojā locītavas – gan ar cieti, gan to, ka neļauj uzsūkties kalcijam, slikti iespaido nervu sistēmu. Ir zināms, ka kartupelis satur benzodiazepīnu struktūrai līdzīgus savienojumus, tās ir vielas ar nomierinošu efektu, kas var ietekmēt psihi, uzvedību un smadzeņu darbību. Un – izraisa atkarību. Protams, vērts sadzirdēt arī piebildi: vielas koncentrācija ir visai minimāla. Tātad, ja kartupeļus ēd maz, tie īpaši neskādē, be, ja trīs reizes dienā, ir gan vērts aizdomāties. Locītavas to drīz vien jūt.
Tiek pārmests, ka nav oficiālu medicīnas pētījumu. Cilvēki vaicā: kur pierādījumi, ka kartupeļus nevajadzētu ēst? Bet es saku: man veselība ir svarīgāka nekā kaut kāds kartupelis vai tomāts.
Ko vēl neieteiktu likt galdā?
Daudzi izmanto saldētus augļus, dārzeņus un zaļumus, jo tos ērti uzglabāt un ātri pagatavot. Bet šķidrums, ko satur, piemēram, dārzenis vai oga, sasalstot un pārvēršoties kristālos, saplēš tā šūnas. Šāds ēdiens ir zaudējis dzīvības spēku, tātad nespēj to dot man – ēdējam.
Protams, ja paretam saldētas zemenes uzber svētku tortei, veselībai nekaitē, taču nevajadzētu tās ēst katru dienu. Tas var bojāt organismu, cieš nieres, rodas uroloģiskas problēmas.
Labāk visu iespējamo kaltēt ne pārāk augstā temperatūrā. Ieliec sakaltēto ūdenī, un tas atdzīvojas. Tātad nav miris.
Kā uzzināt, kas der tieši manam organismam?
Kādu laiku pamēģini tādu kā dalīto ēšanu. Šodien ēd tikai graudaugus, rīt tikai saknes, tad gaļu vai zivis. Un skaties, ieklausies, domā līdzi, lai saprastu, kā katrs produkts iedarbojas. Kāda ir rīta kaka, kāda smaka no mutes, kā šodien vari pakustēties…
Der zināt, ka enerģija no apēstā uzglabājas apmēram sešas dienas. Pasaki, ko tu šodien apēdi, un es pateikšu, kāds neveselums pēc sešām dienām var sākties tavā organismā.
Sastādi ēdienkarti nedēļai, un ļoti labi zināsi, kas tev der. Ir mazliet jāpiepūlas, neko nevar darīt.
Vai cilvēki jau tā pārlieku daudz neņemas ap ēšanu, liek to dzīves centrā?
Jo vienkāršāks ēdiens, jo ilgāka dzīve. Tā saka austrumnieki.
Daudzi grib ievērot makrobiotikas ieteikto, bet nevar izturēt. Vieglāk ir ņemties – kādu brīdi ēst makrobiotiski, pēc tam grābt paleodiētu, ķerties pie vegānisma vai iekrist svaigēšanā. Tad nav brīnums, ka veselība saiet šķērsām.
Visi cenšas dabūt nost lieko svaru. Bet tad būtu jāmaina pilnīgi viss: pārtika, ēšanas ieradumi, vairāk jākustas, jāgūst harmonija. Tikai pēc tam organisms sāk normāli likt visu kopā.
Vai tev pašam ir laba veselība?
Nesūdzos. Man gan ir mistisks klepus jau desmit gadus, nevar atrast ieganstu. Ārsts saka: tā ir alerģija pret dzīvniekiem. Bet es nobučoju savam sunim purnu, un nekāds klepus nesākas. Dažkārt reaģēju uz kādām enerģijām, droši vien man netīkamām, vai cilvēka smaržu.
Vēl pirms gada man bija sporta trauma, cieta celis. Nevēlējos dzert tabletes, meklēju, ko vēl var darīt. Katru rītu vingroju pēc Do In vingrošanas sistēmas, tā palielina enerģētisko līmeni ķermenī. Izapļoju visas locītavas, īpaši pēdu, jo tā saistās ar potītes jeb dzīvības locītavu. Aktivizēju noteiktus akupunktūras punktus, lai enerģija sāktu cirkulēt spēcīgāk. Vēl es ēdu vārītas cūku kājas, jo tās satur dabīgo saistvielu, kas nepieciešama manam celim.
Pirms gadiem aizrāvies ar šamaņu bungu spēli. Tagad tev esot vargans. Kam tas?
Tukša muca tālu skan. (Smejas.) Vargans atbalsojas galvā. Man neviena ideja nerodas tāpat vien. Iegādājos varganu, lai palīdzētu sev labāk dzīvot.
Šis instruments ir īpašas formas rāmītis, ko liek mutē un spēlējot nedaudz saspiež ar zobiem. Tam vidū ir tērauda mēlīte, ko spēlējot skar ar pirkstu. Vargana skaņu vibrācijas stabilizē smadzeņu darbību, atjauno organismu.
Kad pagājušajā gadā kādu laiku dzīvoju ārpus Latvijas, mēdzu spēlēt neskartas dabas viducī. Reiz strinkšķināju varganu nomaļa ezera krastā. Pie manis sāka lidot daudz putnu, atradās neparasti tuvu. Tātad viņi instinktīvi juta nepieciešamību pēc šīm vibrācijām. Arī daba taču ir mūzika.
Un kā palīdzēja šamaņu bungas?
Tās man noderēja noteiktā dzīves brīdī. Es harmonizēju savu ritmu. Ja ritms ir haotisks, arī dzīve kļūst tāda. Bungošana ir savdabīgs veids, kā ielaist sevī to labvēlīgo mieru, kas rada nevis tukšumu, bet līdzsvaru.
Var jau dažādi ritmizēties. Es spēlēju arī ģitāru. Neesmu gan mācījies mūzikas skolā. Taču arī mans vectēvs spēlēja vijoli, ko bija apguvis pašmācības ceļā. Mana meita Elza gan ir izglītojusies mūzikā – beidza Kokneses mūzikas skolu, tagad mācās Cēsu mūzikas vidusskolā, viņa fantastiski spēlē saksofonu.
Vēl viena tava aizrautība ir apvidus loka šaušana. Atceros, savulaik intervijā teici: es būšu pasaules čempions. Un, re, piepildījās!
Gandrīz. Savā apvidus loka klasē un vecuma grupā esmu ieguvis otro vieta pasaulē un trešo – Eiropā.
Apvidus loka šaušanu atradu pirms desmit gadiem. Tā kā man daudz jāstrādā ar cilvēkiem, man ļoti svarīgs ir miers. Katrs atnāk ar savu nemieru, sāpi, bet man jābūt tam rāmajam. Meklēju veidu, kā sevi stabilizēt.
Loka šaušanu sāku apgūt no nulles. Sameklēju Eduardu Lapsiņu, kolosālu skolotāju, kurš pēc padomju laikiem spēja saglabāt loka šaušanu. Kad atnācu mācīties, Lapsiņš vaicāja, vai man ir ambīcijas. Jā, es teicu, gribu būt pasaules čempions. Okei, tad vari sākt, viņš rāmi noteica.
Loka šaušanā es iegūstu līdzsvaru. Staigāju pa mežu, pa nosprausto trasi, eju līdz mērķim, izšauju savus šāvienus, tad savācu bultas un dodos uz nākamo mērķi. Tā visu dienu blandos pa mežu. Pamazām rūpes izgaist, garastāvoklis uzlabojas.
Es zinu – ja manas bultas iet trallalā, garām mērķim, vaina jāmeklē tikai sevī. Vispirms vajag nonākt miera sajūtā, iedabūt to sevī, tad viss būs kārtībā gan ar loku, gan bultām, gan laika apstākļiem.
Esmu dzirdējusi ne reizi vien, ka piemini trīs vaļus, kas notur pie dzīves: sports, pirts un sekss. Par trešo vali šoreiz neprasīšu, bet kā ar sportu?
Daudz staigāju. Un, līdzko ielās nokūst sniegs, sāku braukt ar velosipēdu. Esmu piedalījies arī maratonos. Laikam tolaik organismam prasījās daudz kustību.
Šad un tad treniņa pēc nobraucu piecdesmit kilometrus, tinu pa Biķernieku trasi, kamēr beidzās dzeramais ūdens. Reizēm pēc tam gandrīz vai netiku mājās, jo vairs nebija spēka.
Un pirts?
Kreklu, bikses nost un pirtī iekšā! Eju vienmēr, ja vien rodas tāda iespēja.
Tagad ir modē visādi rituāli, ko izpilda pirtnieki. Man pirtī nevajag atrakcijas, kā es tās dēvēju. Pats varu sevi nopērt, zinu, ko organismam vajag. Varu arī otru papērt. Bet atrakcijas nepatīk.
Turklāt es eju pirtī tikai tik ilgi, kamēr esmu sāļš. Ik pa laikam nolaizu sviedrus – ja tie jau ir saldeni, eju ģērbties. Varbūt vēl gribētos pabūt tajā labsajūtā, taču zinu, ka viss nelāgais, netīrais jau ir iznācis laukā no manis. Ja karsēšanos turpinātu, organisms sāktu zaudēt vērtīgas vielas.
Tā kā pērties netieku tik bieži, kā vēlētos, daļēju pirts efektu panāku dušā. Tecinu ļoti karstu ūdeni, kamēr man visapkārt rodas tvaiks. Poras atveras, izdalās sviedri, iztvaicējos līdzīgi kā pirtī.
Kas vēl tam Lācītim vēderā? Kas tev ir svarīgi?
Lai mans rīts būtu veiksmīgs, eju pareizi gulēt. Tas nozīmē – pārdomāju, kā pavadīju šo dienu, ko paveicu, kas palika nepadarīts, kā rīkošos rīt.
Vēl ir svarīgi visu vērot. Ja tu staigā pa mežu, vai kaut ko dzirdi? Es arī. Bet ieliec ausīs austiņas, uzgriez mūziku un pamēģini sadzirdēt, kā putni dzied! Tagad ir šāda mode – jaunieši, bārdaini veči, solīdas kundzes uzliek austiņas un dur mežā. Nedzird pilnīgi neko, kas notiek apkārt! Tādējādi viņi pilnībā izārda savu enerģētisko lauku.
Neliec austiņas, ja esi dabā! Arī tad ne, ja ar riteni brauc pa ielu. Ir vērts ar maņām uztvert visu, kas notiek apkārt. Ieklausies, skaties, domā! Tā vari iegūt mieru.
Nenoliegšu, arī es dzīvē esmu pieļāvis daudz kļūdu, neesmu svētais. Ir bijis tā, ka notikums vai sarunu biedrs mani galīgi nokaitina. Jūtu, ka tūlīt uzsprāgšu. Bet es apstājos un padomāju. Tad vēlreiz padomāju. Un vēlreiz. Pasaku dzīvei paldies par šo mācību. Un – esmu nomierinājies.
