Edgars Tavars: Viltus zaļuma parāde Glāzgovā! 23
Autors: Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētājs Edgars Tavars
Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā konference, kāda pēdējo sešu gadu laikā pasaulē organizēta, kurā šogad tika demonstrēta klajas divkosības paraugstunda. Līdz ar to paradoksāli un nožēlojami vienlaikus, ka tās mērķis bija vienoties par pasaules zaļajiem pamatmērķiem!
Konference Glāzgovā – klausies manos vārdos, neskaties uz darbiem
Īsais rezumējums par Glāzgovā spriesto. Lai mazinātu CO2 piesārņojumu, cilvēkiem būs ievērojami jāmaina savi ikdienas paradumi. Joma, kas skars teju ikvienu saistāma ar mobilitāti, ņemot vērā, ka plānota pakāpeniska pāreja no CO2 piesārņojumu radošajiem iekšdedzes dzinējiem uz elektroauto un ūdeņraža dzinējiem.
Šim mērķim subsīdijas daudzu miljardu vērtībā netikšot žēlotas. Tiesa gan sociālā atbalsta spilvena fonds cilvēku nevienlīdzības mazināšanai klimata mērķu sasniegšanas laikā ir krietni pieticīgāks un solījumi daudz klusāki.
Kamēr saukļi pasaules telpā mudina kļūt zaļākiem, tikmēr uz konferenci tās delegāti ierodas ar simtiem privāto lidmašīnu, pārvietojas pa Glāzgovas ielām simtiem automašīnu garās kolonnās ar dīzeļauto vai liellitrāžas benzīna limuzīniem. Mūsu pašu Valsts prezidents E. Levits Glāzgovā no tribīnes mudina uz “rīcību katram”, bet pavisam nesen nomainot dienesta hibrīdautomašīnu uz liellitrāžas BMW dīzeļa limuzīnu.
No prezidenta neatpaliek arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs T.Plešs paužot, ka Latvijai kā zaļai republikai vajadzētu rīkoties “vēl ambiciozāk”. Vienlaikus konferences atklāšanas dienā izsludino tkonkursu kārtējā dīzeļauto iegādei. Šie ir tikai daži piemēri, bet tos varētu turpināt…
Par Pēteri, kas brauc ar Ford
Ir plānota regula, kas paredzēs aizliegumu ražot jaunas privātās automašīnas, sākot no 2030. gada, aizstājot tās ar ūdeņraža vai elektroauto. Arī pārejas periodā paredzēti augstu nodokļu mehānismi, lai cilvēki atteiktos no saviem “lielajiem dīzeļiem”.
Vai ar šīs idejas entuziasmu pārņemtie Latvijas valsts vīri ir aizdomājušies, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības ir tieši šādi auto, lai tiktu līdz viensētām pa sliktajiem ceļiem, atvestu no mežmalas malku vai siena rulli no pļavas līdz kūtij un paveikti citus ikdienas saimniecības darbus?
Piemēram, mans draugs Pēteris katru nedēļu ar sievu un saviem četriem bērniem iet malkas kurinātā pirtī, paši audzē dārzeņus, mangalicas (aitu cūkas), briežus, zirgus, aitas, vistas utt. Ar traktoru (laiku pa laikam) iztīra kādu aizaugušu upi, atjauno zivju populāciju un veic citus darbus.
Tāpat Pēteris laiku pa laikam ar savu veco, bet joprojām labi braucošo 4×4 Ford markas auto aizbrauc uz tuvāko mežu vai upes malu pārbaudīt vai nav kāda nelegāla atkritumu izgāztuve, nesankcionēta kanalizācijas noplūde vai cita cilvēka rokas nodarīta postaža dabai. Pēteris reti ar ģimeni dodas tūrisma braucienos uz ārzemju kūrortiem, bet apceļo Latviju un bauda vietējos Latvijas labumus.
Saskaņā ar “glāzgoviešu” trendu Pēteris ir nezaļš. Jautājums, vai Levits un Plešs par nodokļu maksātāju naudu pirktajiem limuzīniem, neskaitāmiem nevajadzīgajiem starptautiskajiem pārlidojumiem ir zaļuma etaloni? Tāpēc mācīsimies atšķirt latvisko zaļumu no pseido zaļajiem viltvāržiem globālo līderu spicē, kuriem vēlas līdzinātie arī Levits un Plešs.
Vai kāds var paskaidrot, kāpēc visiem ir jāmaina savas automašīnas, atbalstot dažu valstu autoindustriju ? Kāpēc mums Latvijā ir jāatsakās no savas ikdienas saimniekošanas, lai to varētu darīt citi? Varbūt tieši Amerikas Savienotajās valstīs vai Vācijā ir jāslēdz kāda emisiju ietilpīga ražotne?
Protams, šis nav tikai stāsts par Pēteri, kas brauc ar Ford dzenāt maluzvejniekus, bet par visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kurus jaunais “zaļums” iedzīs mobilitātes trūkumā. Subsīdijas elektroauto un citu videi draudzīgo iegādi būs pieejamas tiem, kuriem ir pārdesmit tūkstoši līdzmaksājumam vai iespēja paņemt auto līzingā, bet ko darīt tiem, kuru vienīgais ģimenes auto, ko var atļauties,ir divdesmit gadus vecs “dīzelītis” par tūkstoti eiro?
Neviens nenoliedz, ka nav pareizi pretoties tehnoloģiskajām iespējām, īpaši, ja tas vēl sniedz papildus pievienoto vērtību vides kvalitātes uzlabošanai.Tomēr nedrīkst aizmirst par mūsu Latvijas nacionālajām interesēm un tā vietā, lai jau tā paustajiem mērķiem mūsu politiķi solītu pieplusot “vēl ambiciozākus” papildmērķus, ir jācīnās par CO2 emisiju piesaistes aprēķina objektivitāti 1990. gadā, kas uzskatāms par atskaites punktu vai bāzes gadu turpmākā gaisa piesārņojuma samazināšanas plāniem.
Tajā laikā, kad attīstītajās valstīs rūpniecība zēla un plauka, uz ekonomiskās attīstības altāra nereti ziedojot dabu, Latvija cīnījās par savu valsti, ekonomiku un izdzīvošanu. Vai mūsu valstī 1990. gads ir adekvāts atskaites punkts un vai kāds jebkad par šo mūsu valsts periodu ir runājis no augstajām tribīnēm “zaļuma kontekstā”?
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
