Edgars Tavars: Valdības restarts vai parastās varas spēlītes? 0
Autors: APVIENOTAIS SARAKSTS Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Tavars
Evikas Siliņas valdība solītā dinamisma vietā arvien pārliecinošāk rāda pretējo – ielaistas problēmas, nomuļļāti un nepieņemti lēmumi ir kļuvuši par ikdienu. Iespējams, kā atbildes reakcija uz augošo sabiedrības neapmierinātību pēdējā laikā izskan runas par atsevišķu ministru nomaiņu vai pat visas valdības restartu.
Šajās runās mēdz izskanēt arī APVIENOTĀ SARAKSTA (AS) vārds, tāpēc uzskatu par nepieciešamu skaidri paust savu nostāju.
Pašreizējā situācija valdības koalīcijā neliecina par vēlmi veikt kādus uzlabojumus valdības darbā, bet drīzāk rāda ierastās attiecību kārtošanas un varas spēlītes. “Vienotībai” tik ierastais politiskās ziepju operas žanrs. Šķiet, ka premjerei un viņas partijai ir ērti visu novelt uz atsevišķiem “Progresīvo” (PRO) grēkāžiem, publiski kaunināt un pazemot ministrus. Tas lieliski palīdz paslēpt pašu neizdarības un piedāvājuma trūkumu. Taktika, kā teikt, pārbaudīta un var tikt turpināta ilgi un dikti. Jautājums, cik ilgi to ir gatavi pieciest PRO, bet šķiet, ka to mugurkauls ir gana lokans.
Kritika “Progresīvo” ministru virzienā ir pamatota. Manuprāt, esošais aizsardzības ministrs vairo neuzticību Latvijas drošībai, nevis to stiprina. “Rail Baltica” projekta vadība virza valsti dziļā finanšu krīzē, kurā līdzekļu nepietiks ne pensijām, ne drošībai.
Taču drošība un miljardus vērti projekti ir visas valdības un jo īpaši tās vadītājas atbildība. Tāpat kā atbildība par milzīgo valsts parādu un demogrāfijas krīzi. Te ar atsevišķu ministru pabāršanu nepietiks.
Tagad par AS pozīciju.
Gribu skaidri pateikt, ka AS nepiedalās nekāda veida sarunās par kādu iespējamu atbalstu vai iesaistīšanos šajā valdībā. Netaisāmies būt par kāda veida stuti ļoti ļodzīgai un neglītai valdības konstrukcijai. Ja valdība nespēj tikt galā, tai jākrīt un jāveido jauna, gluži tik vienkārši.
Protams, katrai politiskai organizācijai ir svarīgi īstenot savas idejas, un dalība valdībā ir to realizācijas instruments.
Taču, lai AS vispār apsvērtu iespēju piedalīties šādā vai citā valdības modelī, lai no šādas darbības būtu, vienkārši sakot, jēga un iespējams ieguvums sabiedrībai, manuprāt, ir nopietni jāizvērtē šādi nosacījumi:
Latvijas iekšējās un ārējās drošības stiprināšana, atbalsts Ukrainai kā pašsaprotams svarīgākais valdības uzdevums.
1. Reāla un izmērāma valsts pārvaldes aparāta samazināšana par vismaz 10% – tas ne tikai samazinātu birokrātiju, valsts tēriņus, bet arī būtiski uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti daudzās nozarēs.
2. Ministriju skaita samazināšana un apvienošana.
3. Valsts budžeta pilnīga pārskatīšana, izslēdzot visas izdevumu pozīcijas, kas nesniedz būtisku devumu pamatpakalpojumiem. Vienlaikus prioritizēt iniciatīvas, kas veicina ekonomisko konkurētspēju, drošību un samazina valsts ārējo parādu.
5. Demokrātisko procesu stiprināšana. Jauktas parlamenta vēlēšanu sistēmas ieviešana, kas paredzētu iespēju vēlētājiem atsaukt deputātus. Referendumu ierosināšanas sliekšņa samazināšana.
6. Reģionu un lauku apdzīvotības un attīstības programmas.
7. Klimata politikas un Latvijas uzņemto saistību godīga un racionāla izvērtēšana, atsakoties no tautsaimniecību postošiem un nereāliem pasākumiem.
8. Demogrāfijas krīzei atbilstoša visas valdības tūlītēja rīcība.
Lai kurš vai kura būtu valdības vadītājs, skaidra premjera loma, uzdevums un, ja vēlaties, misija. Nevis malā stāvētājs, sēžu vadītājs un kritizējošs audzinātājs, bet lielo projektu un programmu, arī tādu kā “Rail Baltica”, īsts vilcējs un arī atbildīgais par rezultātu.
Šie priekšlikumi ir piemēri tam, ko APVIENOTAIS SARAKSTS liktu galdā, lai varētu ar pārliecību teikt, ka mūsu iesaiste valdībā būtu jēgpilna un nepieciešama. Pretējā gadījumā, piedaloties tikai būšanas vai ambīciju dēļ, mēs nekādi neveicinātu būtiskas pārmaiņas valsts drošībā, ekonomikā vai sabiedrības uzticībā politikai.
Domājot par valdības darbu, tā lietderību un jēgu, jautājums, kas mums būtu jāuzdod pašiem sev, gan politiķiem, gan vēlētājiem, – kas ir svarīgāks, parādīt viens otram, kurš te IR galvenais vai kuram mīkstāka mugura, vai mums visiem svarīgu problēmu risinājumi.
Man liekas, ka spēlītēm nav īstais brīdis. Tā var arī valsti paspēlēt.
