Edgars Rinkēvičs: Seši galvenie iemesli, kāpēc jārunā par Latvijas un Krievijas miera līguma vēsturisko un mūsdienu nozīmi 0
Edgars Rinkēvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, 11. augustā, aprit 100 gadu, kopš parakstīts Latvijas un Krievijas miera līgums. Tam ir īpaša nozīme Latvijas valststiesību dokumentu kopumā. Tas tiek vērtēts kā svarīgākais starpkaru periodā noslēgtais divpusējais līgums.
Tiek lēsts, ka tas vienlaikus ir arī visvairāk citētais un zinātniskos pētījumos analizētais Latvijas starptautiskais līgums.
Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augustā parakstītais miera līgums, kas nosaka starpvalstu attiecību pamata principus, joprojām ir spēkā. Līgums ir reģistrēts ANO līgumu datu bāzē.
Vispārīgi miera līgums starptautiskajās attiecībās ir traktējams kā vienošanās divu konfliktā esošu pušu starpā, kas formāli izbeidz kara stāvokli starp šīm pusēm.
Tas atšķiras no pamiera, kas apstādina karadarbību, vai kapitulācijas, kur viena no armijām nodod ieročus. Miera līgums parasti iezīmē tiesisko ietvaru tālākam pēckonflikta periodam.
Aprakstītais ir tieši attiecināms arī uz 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Padomju Krieviju.
Pastāv seši galvenie iemesli, kāpēc jārunā par Latvijas un Krievijas miera līguma vēsturisko un mūsdienu nozīmi.
Pirmkārt, pirms simts gadiem Rīgas miera līgums noslēdza Neatkarības karu, kas bija sācies 1918. gada novembrī ar Padomju Krievijas spēku iebrukumu tikko proklamētās Latvijas Republikas teritorijā.
Otrkārt, ar šo līgumu Krievija bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsacījās no visām suverēnajām tiesībām, kuras Krievijai piederēja attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.
Treškārt, miera līgums iedibināja abu valstu savstarpējos diplomātiskos un konsulāros sakarus un veidoja pamatus Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībām.
Tādējādi vienlaikus ar līguma simtgadi mēs šodien atzīmējam arī apaļu jubileju Latvijas un Krievijas diplomātiskajām attiecībām.
Ceturtkārt, mēs šā miera līguma simtgadi īpaši izceļam arī tāpēc, ka tas veicināja Latvijas valsts starptautisko atzīšanu “de iure” un pilnvērtīgu iekļaušanos starptautiskajā sistēmā, tajā skaitā dalību pirmajā globālajā starptautiskajā organizācijā – Tautu Savienībā.
Piektkārt, šis miera līgums arī kalpoja par vienu no pamatiem Rietumu valstu īstenotajai Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politikai.
Sestkārt, Latvijas–Krievijas miera līgumam ir ne tikai vēsturiska vērtība. 4. maija Neatkarības deklarācijā noteikts, ka jebkādu savstarpējo attiecību konstitucionālais pamats ar Krieviju ir 1920. gada 11. augusta miera līgums.
Latvijas prettiesiskā okupācija un aneksija, ko PSRS īstenoja 1940. gadā, pārkāpa 1920. gada miera līgumu un uz piecdesmit gadiem Latvijas tautai atņēma tās faktisko suverenitāti, taču neiznīcināja Latvijas valsts nepārtrauktību.
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Latvija attiecības ar Krievijas Federāciju konsekventi veido uz 1920. gadā iedibināto principu, starptautisko tiesību un labu kaimiņattiecību pamata.
Mūsdienās vērojami pastiprināti Krievijas Federācijas valdošo aprindu centieni vēstures jautājumus izmantot iekšpolitisku un ārpolitisku uzdevumu risināšanai un mērķu sasniegšanai.
Krievija mēģina pārrakstīt pati savu vēsturi – tās dažādās interpretācijas galvenokārt ir vērstas uz Otrā pasaules kara izcelšanās un norises sagrozīšanu, bet šie centieni skar arī miera līgumus, kurus pēc Pirmā pasaules kara Krievija slēdza ar Baltijas valstīm.
Būtībā Krievijas Federācija cenšas atgriezties pie 19. gadsimta nostādnes, ka tikai lielvalstīm pieder neierobežota suverenitāte, savukārt mazo valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti tās drīkst pārkāpt savu drošības interešu vai stabilitātes vārdā.
Tādējādi vērojams mēģinājums manipulēt ar starptautiski atzītām vērtībām un normām, tās relativizēt aktuālo starptautisko norišu kontekstā un veidot pamatojumu Krievijas Federācijas pretenzijām uz tiesībām lietot spēku pēc saviem ieskatiem.
Tomēr jau pirms simts gadiem – 20. gadsimta 20. gados – sāka aust starptautisko tiesību un tiesiskuma laikmets.
Mēs, protams, zinām, kur noveda starpkaru periods, kad valstis vēl nebija gatavas nomainīt veco varas līdzsvaru pret tiesiskumu, tomēr jau dzima multilaterālisms un parādījās pirmie iedīgļi atvadām no spēka politikas.
Pirmā pasaules kara beigās sāka veidoties jauna starptautiskā sistēma, ko nostiprināja Tautu Savienības izveide 1920. gadā.
Globālās starptautiskās sabiedrības principi ietvēra tos noteikumus un praksi, kas jau bija attīstījušies Eiropā, tajā skaitā starptautiskās tiesības un diplomātiju, suverenitātes pamata principus un valstu tiesisko vienlīdzību, tādējādi tos atzīstot par starptautiskās sistēmas neatkarīgiem dalībniekiem.
Vecā spēka līdzsvara sistēma neļāva starptautiskajai tiesiskajai kārtībai attīstīties, balstoties uz kaut ko vairāk nekā spēks un ciniska reālpolitika, bet jaunā starptautiskā kārtība, kas darbojas šobrīd, iezīmē normu un noteikumu nozīmi.
Latvijas interesēs ir universālajās vērtībās un starptautiskajā tiesiskumā balstīta starptautiskā kārtība.
Latvijas valsts kopš tās dibināšanas ir pastāvējusi nepārtraukti. To nav spējis iznīcināt ne Molotova–Ribentropa pakts, ne piecdesmit gadus ilgusī padomju okupācija.
Latvijas valsts nepārtrauktību ir nodrošinājusi starptautiskā tiesiskā kārtība. Mēs turpināsim atbalstīt pasauli, kuras pamatā ir starptautiskās tiesības, multilaterālisms un kur tiek augstu vērtēta sabiedroto, partneru un kaimiņu sadarbība.
Tomēr zinām, ka Krievijas Federācija, turpinot izplatīt melus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vardarbīgo okupāciju un inkorporāciju PSRS sastāvā kā labprātīgu soli, mēģina noliegt šādu miera līgumu spēkā esamību.
Šeit labi iederas disidenta, Nobela prēmijas laureāta Aleksandra Solžeņicina 1969. gadā PSRS Rakstnieku savienībai atbildē par viņa izslēgšanu no organizācijas rakstītie vārdi: “Notīriet ciparnīcas! – jūsu pulksteņi ir atpalikuši no gadsimta.”
