Edgars Putra: Vai nepieciešams atjaunot risku fondu lauksaimniecībā? 6
Autors: Edgars Putra, “APVIENOTAIS SARAKSTs” Saeimas frakcijas deputāts, lauksaimnieks
Pēdējās nedēļās, Zemkopības ministrijas gaiteņos, ar jaunu sparu atsākušās diskusijas par lauksaimniecības risku fonda atjaunošanu, nosakot lauksaimnieku dalību tajā kā obligātu. To pašu fondu, kuru pirms vairāk kā desmit gadiem valdība likvidēja, pamatojot to ar strauji augošu apdrošināšanas tirgu nozarē, kas lauksaimniekiem spēj piedāvāt daudz elastīgākus apdrošināšanas noteikumus, kā arī nesalīdzināmi īsāku reaģēšanas laiku iestājoties kādam no riskiem.
Tāpēc rodas jautājums – kas šobrīd ir mainījies? Vai valstij būtu jāiejaucas lauksaimniecības apdrošināšanas tirgū, kurš, brīvā tirgus apstākļos, turpina strauji attīsties un pielāgoties augošajam pieprasījumam? Šobrīd lauksaimniekiem ir iespējams apdrošināt gan savus sējumus gan dzīvniekus. Turklāt tirgū valda pietiekoši liela konkurence- specifiskus apdrošināšanas pakalpojumus piedāvā četras apdrošināšanas sabiedrības. Apdrošinātāji ātri reaģē uz risku pieprasījumu izmaiņām tirgū- tā piemēram, attīstoties satelītu tehnoloģijām, tiek piedāvāta iespēja apdrošināties pret sausumu, kas bija īpaši aktuāli pagājušā gadā.
Apdrošināšanas tirgus lauksaimniecības nozarē ir ar augošu tendenci- ja 2015. gadā tika apdrošināti tikai 4,4 tūkstošu hektāru, tad 2024. gadā tas sastāda jau nepilnus 422 tūkstošus hektārus, jeb vairāk kā 45 procentu no visas valsts kopējas sējplatības. Augoša ir arī dzīvnieku un cita veida apdrošināšana. Tāpat apdrošinātāji aizvien izsaka gatavību piedāvāt aizvien jaunus produktus lauksaimniecības sektoriem, kuros apdrošināšana līdz šim nav bijusi pieejama, piemēram, salnas un sals augļkopībā, kā arī iepriekš ir izstrādājuši specifiskus produktus specifiskiem mērķiem, piemēram, plēsēju risks aitkopībā. Cits jautājums ir par to cik pēc tiem vēlāk ir bijis pieprasījums.
Dalība risku fondā tiek plānota kā obligāts maksājums ikvienam lauksaimniekam. Arī tajos gadījumos, kad saimnieks savus sējumus vai dzīvniekus ir jau apdrošinājis. Tas tiek pamatots ar argumentu, ka fonds segs riskus, kurus lauksaimnieks šobrīd nevar apdrošināt- piemēram, tirgus svārstības. Skan labi, piekritīsiet, taču pārsvarā šie riski apdrošināšanas tirgū šobrīd nav pieejami, jo tie ir nesamērīgi dārgi abām iesaistītām pusēm vai arī ir grūti fiksējami un administrējami.
Tāpat plānotas ikgadējas desmit miljonu iemaksas fondā, labākajā gadījumā, segtu labi ja divus līdz trīs procentus no iepriekš jau pieminētām tirgus svārstībām, kādas pērn tika novērotas, piemēram, minerālmēslu tirgū, kur, to cena, atsevišķām produktu grupām, pieauga pat četras reizes. Rodas gan jautājums kā topošais fonds rīkosies situācijās, kad iestājas vairāki riski vairākas lauksaimniecības nozarēs viena gada ietvaros, kā tas bija pērn- bija iestājies gan tirgus svārstību risks lielo ražošanas izmaksu dēļ, gan lielgraudu krusas risks pērnā gada 7. augustā, kurā zaudējumi lauksaimniecības sektorā bija mērāmi vairāku desmitu miljonu apmērā.
Iemaksas fondā tiek piedāvāts segt no platību maksājumiem, kuri, kā zināms, joprojām ir vieni no zemākajiem Eiropas savienībā vai arī faktiski palielinot nekustamā īpašuma nodokli visai lauksaimniecībā izmantojamai zemei. Tātad maksātu arī tie, kuriem ar lauksaimniecību un tajā esošiem riskiem ir maza saistība, taču tiem pieder lauksaimniecībā izmantojama zeme. Tādā veidā tiktu iegūti nedaudz vairāk kā desmit miljoni ik gadu. Obligāts maksājums mazinātu arī lauksaimnieku konkurētspēju, kāds, iespējams, tiktu maldināts, ka par mazu naudu saņems maksimālu labumu, kas, ierobežota fonda budžeta dēļ, nav iespējams. Bet papildus maksājums pie nekustamā īpašuma nodokļa, faktiski, ir nodokļa palielinājums ekonomikas stagnācijas laikā. Turklāt neaizmirsīsim ka nekustamā īpašuma nodoklis ir pašvaldību nodoklis, bet papildus maksājums risku fondam vel vairāk sarežģītu tā administrēšanu, par kuru pašvaldības nepakautrēsies paprasīt papildus kompensāciju.
Obligātu risku fondu lauksaimniecībā neatbalsta arī ietekmīgākās lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas un paši lauksaimnieki. It sevišķi tie, kuri jau šobrīd veic savu sējumu vai lauksaimniecības dzīvnieku apdrošināšanu. Skaidrs ka apdrošināšanas tirgus lauksaimniecībā nav izveidojies vienā dienā un tas ir bijis ilgstošs un mērķtiecīgs darbs gan no atbildīgās ministrijas gan apdrošinātāju, gan lauksaimnieku nevalstisko organizāciju puses, kuru vajadzētu novērtēt un turpināt attīstīt, bet risku fondu kā risku mazināšanas instrumentu tomēr, objektīvu argumentu dēļ, atstāt bez tālākas virzības.
Tā vietā enerģiju koncentrēt uz esošo tirgus nepilnību un lauksaimnieku vajadzību apzināšanu, jaunu apdrošināšanas produktu izstrādi un esošo pilnveidi sadarbībā ar apdrošinātājiem, kā arī nodrošināt stabilu valsts atbalstu apdrošināšanas polišu iegādei lauksaimniekiem vismaz 50% apmērā arī turpmāk.
