Edgars Jaunups: Vēl nedaudz un nebūs ne vistas, ne olas 20
Pagājušonedēļ arī pie mums par vienu no apspriestākajiem tematiem kļuvis 81 gadu vecā ASV prezidenta Džo Baidena veselības stāvoklis un spēja turpināt adekvātu cīņu par Balto namu. Faktiski nepamanīts, savukārt, palicis Pasaules Veselības organizācijas pētījums, ka teju trešdaļa pieaugušo pasaules iedzīvotāju nepietiekamas fiziskās aktivitātes dēļ rada sev būtisku veselības apdraudējumu, un problēmas mērogs arvien palielinās. Lielākais pieaugums, kas nesasniedz rekomendētās fiziskās aktivitātes, ir vecumgrupā 60+.
Protams, šīs ziņas nav nekā savstarpēji saistītas, vien uzskatāmi demonstrē, vai viegli būt vecam un liek aizdomāties, vai pašam sanāk tās 150 min mērenas vai 75 min intensīvas slodzes nedēļā? Lai mazinātu sirds slimību, diabēta un onkoloģiskas saslimšanas risku, izvairītos no psihiskās veselības apdraudējuma, aizdomāties vajadzētu. Ko darīt, lai popularizētu fiziskas aktivitātes, kad acīmredzami vairs nepietiek ar paļaušanos uz katra cilvēka personisko izvēli?
Pirmkārt, ir jānodrošina iespējas. Pagājušajā gadā Valsts Kontrole vērtēja, cik efektīvi pašvaldības iesaista iedzīvotājus fiziskajās aktivitātēs, un secināja, ka 90% pašvaldību resursu iedzīvotāju fizisko aktivitāšu īstenošanai tiek piešķirti 4-5%. Infrastruktūra un pasākumi 87% gadījumu ir pieejami bērniem un jauniešiem, savukārt pieaugušo, vecāku ar maziem bērniem, senioru un iedzīvotāju ar funkcionāliem traucējumiem iespējas piedalīties pašvaldību piedāvātajās fiziskajās aktivitātēs ir ierobežotas.
Revidenti konstatēja, ka tautas sports ir atstāts “pabērna lomā”, un es kā 19 gadus profesionālā sporta vidē pavadījis cilvēks varu teikt, ka turpat ir arī profesionālais sports. Mums ir nepieciešami abi – tas ir vistas un olas jautājums.
Otrkārt, būtu jāatbalsta darītāji, taču sanāk drīzāk ir pretēji. Izglītības un zinātnes ministrijas īstenotā valsts finansējuma sadale sporta federācijām šogad izvērtās par farsu. Tautas sporta veicināšanai uz papīra piešķirts pieaugums, bet faktiski vairāk naudas ticis birokrātijas aparātam. Gada pirmajam ceturksnim noslēdzoties, valsts līdzfinansējuma konkurss tautas sporta pasākumiem vēl nebija pat izziņots, Rīgas dome to izdarīja īsi pirms Jāņiem (tādā termiņā nekādus augsta līmeņa pasākumus vairs izplānot, pietikt un sarīkot šogad nav iespējams). Bez mājām nupat faktiski palika “Ghetto Games” – ielu sporta kustība, kam bērnu un jauniešu pievēršanā aktīvam dzīvesveidam Latvijā nav pat pielīdzināmas alternatīvas. Atgādināšu, ka nemaz ne tik sen par absurdu gandrīz izvērtās iecerētās izmaiņas ziedojumu griestu samazināšana no 20% uz 1,5%, kas draudēja liegt finansējumu daudziem izciliem t.sk. tautas sporta notikumiem Latvijā. Visskaļāk toreiz izskanēja Stirnubuka radītāja Rimanta Liepiņa viedoklis.
Treškārt, jāīsteno atbilstoša valdības politika, tai skaitā arī nodokļu politika. Ņemot vērā nupat notikušās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, minēšu Beļģijas piemēru, kur maksai par sporta zāles apmeklējumu piemēro samazinātu PVN likmi 6% apmērā, nevis 21% standarta likmi. ASV, savukārt, ar nodokļiem parasti netiek aplikti veselības apdrošināšanas segtie pakalpojumi. Apsverams ir arī risinājums par izdevīgākiem nosacījumiem apdrošināšanas polisēm – aktīvi cilvēki slimo mazāk, bet fiziski nepietiekami aktīvu darba ņēmēju dēļ Latvija katru gadu zaudē vairāk nekā 966 904.291 darba dienu.
Visbeidzot, bez katra paša līdzdalības tas tāpat nebūs iespējams. Tāpēc, lai kādas dilemmas mums būtu jārisina vecumdienās, labāk, burtiski un pārnestā nozīmē, soļus spert laicīgi.
Es ceru, ka Valsts Kontroles ziņojums nenoguls dziļā atvilktnē, ka pārmaiņas Latvijas Olimpiskās komitejas vadībā izvērtīsies uz labu, ka sports deputātiem un ministriem nozīmē ko vairāk par valstsvienību spēlēm, panākumiem un medaļām, bet paša veselība katram cilvēkam arī kaut ko nozīmē.
