Edgars Jaunups: Vai cīņā pret pandēmijas sekām profesionālais sports dosies viens? 1
Autors: Edgars Jaunups, Basketbola kluba “VEF Rīga” valdes priekšsēdētājs, “Krastu mača” idejas autors
Kad šopavasar Covid-19 pandēmija apturēja visiem ierasto ikdienu, sporta nozare nebija izņēmums. Sekas ir visai dramatiskas, jo profesionālais sports ir viena no tām jomām, kas cieta visvairāk –sportu krīze apturēja pilnībā.
Galvenie zaudētāji šajā situācijā ir paši sportisti, kuru personīgo rekordu tabulā piespiedu dīkstāve var izrādīties milzīgs solis atpakaļ. Vai pēc pandēmijas beigām apzināsim tikai zaudējumus, vai tomēr pratīsim ievirzīt jauno situāciju produktīvā gultnē?
Profesionālā sporta skaudrā realitāte
Kopējā politiskā, ekonomiskā vai sociālā situācija valstī atstāj pamatīgu ietekmi uz sportistu individuālo karjeru.
Jau padomju gados ne viens vien daudzsološs sportists bija spiests atteikties no cīņas par visaugstākajām virsotnēm, jo lielvaras mērojās spēkiem un boikotēja citu valstu rīkotus sporta notikumus.
Lai gan šodien sportistu dīkstāvei ir citi iemesli, tiem ir līdzvērtīgi negatīva ietekme uz talantu attīstību un karjeru.
Atceļot virkni starptautisku un nacionāla mēroga sacensību, Covid-19 krīze globālajā sporta industrijā ir aprēķināma arī konkrētos skaitļos, un šis sitiens ir bijis ļoti spēcīgs.
Tāpat kā visā pasaulē, arī Latvijā pandēmijas sekas nozares budžetā ir un būs jūtamas.
Tiesa, Latvijā vismaz publiskajā telpā nelielā tirgus dēļ biežāk tiek skaitīta nauda, kas vajadzīga sporta atbalstam, nevis tā, ko sporta industrija nopelna, atstājot pozitīvu ietekmi uz ekonomiku.
Jo mazāk naudas sportam, jo grūtāk sportistiem sasniegt jaunus rekordus – vismaz par to šaubu nav.
Jaunas prasmes negarantē izcilus sportiskos panākumus
Jaunā situācija liek attīstīt jaunas prasmes. Mēs nevaram paredzēt, kad atkal tiks slēgtas robežas vai ieviesti jauni pulcēšanās ierobežojumi, taču, visticamāk, Covid-19 radītajiem izaicinājumiem mums nāksies pielāgoties vēl kādu laiku, un diez vai tās būs nedēļas vai daži mēneši.
Ja iepriekš dzīvojām, kā sportā ierasts – pēc strikta grafika, pašlaik katram pasākumam, katram organizatoram šādi grafiki ir vairāki, un, iestājoties vieniem vai citiem apstākļiem, izvēlamies atbilstošu rīcības modeli.
Lai gan sporta sacensību rīkotājiem tas ļauj ar nebijušu jaudu uztrenēt plānošanas muskuļus, sportistiem šāda nenoteiktība traucē atbilstoši sagatavoties.
Ja likme ir augsta meistarība un izcili sasniegumi, tad viss, kas traucē par 100% gatavoties, traucē arī sasniegt 100% rezultātus. Paredzu, ka turpmākās sezonas nebūs skaļu rekordu periods, drīzāk pakāpeniska atgriešanās tajā līmenī, kādā sporta rezultāti bija pirms Covid-19.
Jāmeklē jauni finansējuma piesaistes veidi
Daudz lielāka meistarība sporta pasākumu rīkotājiem vajadzīga ne tikai plānošanā, bet arī spējā pārliecināt finansētājus.
Īpaši Latvijā, kur valsts finansējums nenosedz pat profesionālā sporta pamatvajadzības, tāpēc ziedojumi ir sevišķi būtiski nozares attīstībai un starptautiskajai konkurētspējai.
Ir pilnīgi skaidrs, ka krīzes apstākļos, kad visas nozares prasa finansiālu atbalstu, arī profesionālais sports, kur aktivitāte nav pilnībā atjaunojusies un vairums sacensību nenotiek, bez papildu finansējuma nevar izdzīvot.
Krīze mums uzskatāmi atgādina, ka sporta produktam Latvijā ir jākļūst komerciāli vērtīgam dažādos aspektos, pelnot naudu ne tikai ar reklāmu sporta sacensībās.
Biežāk izceļot profesionālā sporta pievienoto vērtību visai sabiedrībai, iespējams, izdotos atrast vairāk dzirdīgu ausu starp potenciālajiem finansētājiem gan valsts, gan privātajā sektorā.
Piemēram, profesionālie sportisti ir tās autoritātes, kurās sabiedrība ieklausās, kad runa ir par veselīga uztura, dzīvesveida un fizisku aktivitāšu popularizēšanu.
Sportistiem iesaistoties valsts institūciju rīkotajās aktivitātēs, kas mērķētas uz tautas sporta attīstību, arī profesionālā sporta finansēšana vairs neizskatās pēc labdarības no valsts puses.
Tieši šīs pievienotās vērtības šobrīd trūkst Latvijas sporta industrijā, kur par vienīgo ieguvumu sabiedrībai lielākoties tiek uzskatīta izklaide, kas diez ko neveicina arī potenciālo finansētāju vēlmi sadarboties.
Protams, lielāki ienākumi industrijai neatsvērs nenotikušās Olimpiskās spēles sportistiem un viņu iespējas cīnīties par savu vārdu ierakstīšanu sporta vēsturē.
Taču tas vismaz palīdzētu pienācīgi gatavoties nākamajām sezonām, kad dzīve, cerams, atkal atgriezīsies ierastajās sliedēs. Un arī sagatavot augsni nākotnes domāšanai par profesionālo sportu kā vērtību visai sabiedrībai, ne tikai kā izklaidi tribīnēs vai pie televizora ekrāna.
Arī “Krastu mačs” izdzīvo ar pievienoto vērtību
Ar šādu domu – ne tikai izklaidēties un vērot no malas, bet aktīvi iesaistīties – savulaik tika rīkots arī pirmais diennakts basketbola turnīrs “Krastu mačs”.
Kopš paša pirmā turnīra tas ir kļuvis par iecienītu Rīgas svētku notikumu, aicinot rīdziniekus ne tikai ēst, dzert un klausīties koncertus, bet pašiem līdzdarboties svētku noskaņas radīšanā, sportiskā gaisotnē aizstāvot sava krasta godu.
Gaidot 11. diennakts basketbola turnīru “Krastu mačs”, kas notiks, pielāgojoties jaunajai situācijai – bez skatītājiem klātienē, ne bez gandarījuma varu teikt – tieši pievienotā vērtība ir tā, kas šo tradīciju padara tik noturīgu un kam būtu jākļūst par nākotnes attīstības virzienu visā Latvijas sportā.
“Krastu mačs” no laika gala ir rīkots ar labdarības mērķiem.
Piemēram, pagājušogad un arī šogad, reaģējot uz dramatisko noslīkušo statistiku Latvijā, palīdzam popularizēt drošību uz ūdens un veicināt sabiedrības izglītošanu par šiem jautājumiem.
Jau tuvākajā laikā izšķirsies ne tikai tas, kurš Daugavas krasts izvirzīsies vadībā, bet arī vismaz tuvāko sezonu profesionālā sporta nākotne.
Ja Covid-19 izplatību izdosies apturēt pārskatāmā termiņā, piedzīvotā dīkstāve un tās radītās sekas paliks lielākoties indikatīvas un iezīmēs problēmas, kas mums jārisina.
Ja pandēmija ieilgs, tie nebūs tikai signāli, bet konkrētas, sāpīgas sekas visai sporta pasaulei. Tāpēc šobrīd svarīgāk nekā jebkad agrāk ir apzināties, ka profesionālais sports ir daudz vairāk nekā tikai muskuļi, ātrums vai izveicība.
Šis ir laiks, lai radītu pievienoto vērtību industrijai, savā ziņā atgriežoties pie olimpiskajiem pirmsākumiem, kad sports iemiesoja sacensību, prestižu un ideālus, uz kuriem tiekties visai sabiedrībai.
Tikai piedāvājot pilnu “komplektu” – iedvesmojošu izklaidi, lepnumu par savas valsts sportistu panākumiem, pozitīvu pienesumu ekonomikā un spēju risināt sabiedrībai aktuālas problēmas, – profesionālais sports var cerēt uz uzticamiem komandas biedriem, lai kopā dotos cīņā pret pandēmijas atstātajām sekām.
