Edgars Cakuls: Latvijas katoļi ļoti ciena un mīl pāvestu 1
Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzes prāvests, teoloģijas licenciāts Edgars Cakuls sarunā ar “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Daci Kokareviču stāsta, kā katoļu un pārējā pasaule uzņēma ziņu par pāvesta Benedikta XVI apņēmību aiziet no amata un kādas cerības saistās ar jauna pāvesta ievēlēšanu.
V. Krustiņš: – Pāvesta Benedikta XVI nolēmums aiziet no amata ir neparasts. Tā nav pierasta prakse pāvestības vēsturē, ja paraugāmies, cik tad reižu gadu tūkstotī un kādu iemeslu dēļ tas ir noticis.
– Šis lēmums arī baznīcai bija liels pārsteigums, daudziem pat šoks; ne tikai ierindas katoļiem, bet arī kardinālu kolēģijai. Parīzes arhibīskaps kardināls Andrē Ventruā intervijā sacīja, ka faktiski Benedikts XVI ir lauzis ļoti senu tabu – pieņēmis lēmumu, kāds agrāk nekad nav ticis pieņemts. Taču šāda lēmuma iespēja ir atrunāta baznīcas juridiskajos aktos. Baznīcas 332. kanona 2. paragrāfs paredz, ka pāvests var atkāpties no sava amata un ka šo lēmumu pāvests vienkārši paziņo, viņam tas nav nevienam oficiāli jāiesniedz. Taču faktiski neviens pāvests tādos apstākļos tādu lēmumu vēl nav pieņēmis. Pirmajos gadsimtos, kad pāvesti mira kā mocekļi, pontifikāts ilga dažus mēnešus vai pat dienas. Arī vēlākajos laikos pāvesti kalpojuši līdz pat nāves stundai.
Vairāk nekā pirms piecsimt gadiem no amata atkāpās pāvests Gregors XII. Toreiz – 1415. gadā – bija tā saucamā antipāvesta krīze, kad bija arī viltus pāvesti, un, lai nebūtu strīdu un aizdomu, likumīgais brīvprātīgi atkāpās, lai tiktu ievēlēts jauns pāvests. Tas no Gregora XII puses bija labas gribas žests.
– Kādreiz teica, ka pāvests ir Dieva vietnieks zemes virsū, tagad tā vairs nesaka, tomēr pāvests savā vietā arvien bijis baznīcā pastāvīga, nemainīga persona, kas nav tik vienkārši nomaināma. Šoreiz pāvests ir rīkojies kā liberālā laikmeta darba darītājs, kurš saka – man spēka par maz, nevaru vairs veikt savus pienākumus, paeju malā.
– Pāvests ir simbols baznīcas vienotībai, un viņa misijas sastāvdaļa ir būt baznīcas vienotības garantam. Protams, ja pāvests šādu lēmumu paziņo, tas ir kaut kas ārkārtējs. Pēc tā uzzināšanas skatījos un klausījos, ko raida mediji. CNN un BBC par to runāja visu dienu. BBC radio apzvanīja savus korespondentus visā pasaulē un lūdza izteikties gan bīskapus, gan ierindas katoļus, gan citus cilvēkus.
Visi bija pārsteigti, šokēti, daudzi arī ļoti bēdīgi. Kāds jaunzēlandietis pateica zīmīgi: pāvests taču ir tēvs; viens no visvairāk lietotajiem pāvesta tituliem ir Svētais tēvs, un tēvs taču nevar atkāpties no savas esamības!
Šī reakcija arī raksturo šoka momentu. Bet ir jāņem vērā ļoti svarīgi apstākļi. Kā pāvests Benedikts XVI ir kalpojis tikai astoņus gadus, taču viņš jau pirms tam bija devis lielu ieguldījumu baznīcā. Kardināls Jāzeps Racingers ilgus gadus bija Ticības kongregācijas prefekts un ar savu teoloģisko kompetenci lielā mērā balstīja Jāņa Pāvila II pontifikātu, rūpējās, lai tiktu saglabāta katoliskās teoloģijas vienotība un neaizskaramība. Kardināls Racingers bija pāvesta Jāņa Pāvila II vistuvākais līdzstrādnieks ar lielu teikšanu. Esmu dzirdējis gandrīz leģendai līdzīgu stāstu par to, ka pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā, sapulcējoties bīskapu sinodei Romā, bija trīs cilvēki, kuriem ienākot Lielajā Aulā visi pārējie aiz cieņas apklust. Tie bija pāvests Jānis Pāvils II, Parīzes kardināls Jānis Marija Lustigers un kardināls Racingers.
Visvairāk ar jautājumiem mediji apbēra pāvesta vecāko brāli – priesteri Georgu Racingeru. Man šķiet, ka pāvests atkāpās, lai izvairītos no pārmetumiem, ka viņš krampjaini turas pie amata un tamlīdzīgi.
– Pāvestam obligāti jāpiedalās lielo baznīcas svētku dievkalpojumos – Lieldienās, Ziemassvētkos, un, ja viņš tur nespēj būt, jautājums: kas viņa vietā tur piedalīsies?
– Tā ir maza daļa no viņa pienākumiem, bet ik dienu pasākumu grafiks ir ļoti plašs, sadalīts pa minūtēm. Man bija laime būt Vatikānā audiencē lielas grupas sastāvā. Mums pateica, ka pāvests kopā ar mums būs 17 minūtes. Viņš ienāca, nolasīja savu iepriekš sagatavoto tekstu, tad visi kopā nofotografējāmies, un viņš devās tālāk.
Šķiet, ka visvairāk pārdzīvo vācieši. Viņi izjūt kā lielu pagodinājumu, ka pāvests ir vācietis, jo iepriekš viņu tautietis šajā amatā bija tālos viduslaikos.
– Stingri turoties pie baznīcas kanoniem, katrs pāvests ir reizē arī laikmetīgs cilvēks. Jānis Pāvils II izcēlies ar savu enerģiju, viņš Poliju un ne tikai to atbrīvoja no komunisma, izdarīja vēl daudz ko citu. Racingers nāca ļoti loģiski pēc Jāna Pāvila II. Jautājums: vai netiek pārtraukta kāda līnija? Cilvēki spriež – vai tikai pāvesta veselība ir vienīgais iemesls, vai nav vēl citi iemesli, kādas finanšu būšanas, celibāts u. tml.
– Tās ir konspirācijas teorijas, cilvēki daudz ko izdomā un pieļauj.
– Pāvests izteicies, ka paliks Vatikānā kādā klosterī.
– Vatikāna teritorijā nav klosteru. Jā, viņš teicis, ka savas dienas varētu pavadīt kādā konventā, studējot un rakstot. Varbūt viņš atgriezīsies savā Bavārijā, ko ļoti mīl. Bet to mēs redzēsim un cerēsim, ka viņš turpinās rakstīt.
Pāvesta grāmatas ir liels ieguldījums baznīcas dzīvē. Viņam ir talants ļoti sarežģītas lietas paskaidrot saprotamā veidā. Man ir daudz paziņu, kas nav katoļi un vispār nav formāli kristīti cilvēki, taču viņi ir lasījuši Benedikta XVI enciklikas un caur viņa darbiem nonākuši ļoti tuvu pie baznīcas dzīves un atraduši ceļu pie Dieva.
– Kā Latvijas katoļu sabiedrība uzņem ziņu par pāvestu maiņu? Vai tagad katolisko pasauli sagaida lielas pārmaiņas?
– Pāvests, protams, ir ļoti svarīga persona, un viņa kalpojums baznīcā ir neaizstājams. Bet baznīca – tie ir vairāk nekā miljards ticīgo, kas ir ļoti dažādi kā personības, pārstāv dažādas kultūras. Baznīca ir tik stipra, cik tā ir stipra lokālā līmenī, draudžu līmenī. Pāvests var stiprināt baznīcu arī šajā līmenī – caur saviem aicinājumiem, grāmatām. Katoļiem ir svarīgi, lai būtu pāvests kā tāds, un, protams, jo spēcīgāka, spilgtāka personība, jo labāk viņš atbilst savai misijai. Jānis Pāvils II vēl ilgi paliks mūsdienu cilvēku apziņā kā etalons, kādam jābūt pāvestam. Domāju, ka Racingers, neraugoties uz saviem gadiem, ir bijis līdzvērtīgs un viņa personības reputācija ir augstu vērtējama. Latvijas katoļi ļoti ciena un mīl pāvestu, te nav negatīva kriticisma, kādu dažkārt redzam citur. Bet, ja runa ir par pēctecību, – jā, nākamais pāvests var būt stipri atšķirīgs no Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI. Mēs viņu gaidām, un visiem tā ir liela intriga.
– Vai tas, ka Racingers kļuva par pāvestu, nebija kā loģiskas sekas Jāņa Pāvila II pontifikātam – ka pēc viņa citāds cilvēks nevarēja nākt?
– Jānis Pāvils II ļoti daudz ceļoja. Viņš iedibināja tradīciju, ka Svētais Tēvs nesēž Romā savā tronī, bet ir tuvs tautai visplašākajā nozīmē. Daži jokoja, ka viņš var braukāt apkārt, zinot, ka Romā ir uzticams cilvēks.
– Kurš vada Vatikāna administrāciju – domājams, ka valsts sekretārs?
– Jā, valsts sekretārs Vatikānā ir otrā persona. Bet tādā globālā līmenī iepriekšējā pāvesta laikā Racingers bija tas, kas sargāja ticības vienotību.
Baznīcas dzīvē svarīgs ir gan pāvesta sacītais uzrunās, gan rakstītais, gan nolemtais, un organizatorisko lēmumu ziņā Benedikts XVI paliks nepārspēts.
Viņam ir daudzu gadu desmitu administratīvā darba pieredze Vatikānā, un, kā man teica kāds Vatikāna kūrijas darbinieks, kad nāca pie varas Benedikts XVI, visi uzreiz sajuta atšķirību. Jānis Pāvils II, kad viņam nolika priekšā dokumentus, zināja, ka tos sagatavojušas kompetentas personas, un arī parakstīja. Benedikts XVI visu pārlasīja un daļu dokumentu atdeva atpakaļ pilnveidošanai.
– Tātad, kā jau vācietis, ir ļoti kārtīgs, pamatīgs. Par Benediktu XVI zināms, ka viņš brīvi runājot desmit valodās. Tas vien liecina par personību un par spēju misiju veikt visā pasaulē. Mēs jau neko daudz nezinām par kardināliem, kuri no sava vidus izraudzīs nākamo pāvestu.
– No Latvijas kardināls Jānis Pujats ir vienīgais, kas ir piedalījies konklāvā.
– Esot tradicionāli, ka pāvests, stājoties amatā, nozīmē jaunus kardinālus?
– Jā, to pāvests dara. Ir kardinālu amati, kas saistīti ar konkrētu diecēzi. Piemēram, Parīzes arhibīskaps vienmēr kļūst par kardinālu. Bet ir kardināli, kurus pāvests izraugās, ieceļ kolēģijā viņu personisko nopelnu dēļ – kā Juliānu Vaivodu un Jāni Pujatu.
– Nesen runāju ar cienījamu dekānu, kura ieskats bija – arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir cienīgs nākotnē kļūt par kardinālu.
– Kardināla amats ir visaugstākā baznīcas atzinība ne tikai personai, kas saņem šo titulu, bet arī tai nācijai un valstij, ko viņš pārstāv. Ja runājam par mūsu arhibīskapu – jā, manuprāt, arī viņš noteikti ir pelnījis šo atzinību, jo ar visu sirdi un dvēseli ir darbā.
– Vai ar jauna pāvesta iecelšanu Latvijā varētu būt kādas pārmaiņas katoļu dzīvē?
– Mēs gaidām jaunu bīskapu arī Liepājas diecēzē, cerējām redzēt viņu ieceltu amatā jau janvārī. Lēmumu pieņem Vatikāns. Ja līdz februāra beidzamajam datumam Benedikts XVI neparakstīs attiecīgo dokumentu, paies ilgāks laiks, kamēr būs jauns pāvests un viņš iepazīsies ar situāciju. Viena Vatikāna kongregācija nodarbojas tieši ar klēru – ar bīskapu un priesteru izvērtēšanu. Taču galīgo lēmumu par jauna bīskapa iecelšanu pieņem pāvests pats.
– Televīzijas pārraidēs no Vatikāna vienmēr redzam no dažādām tautām un valstīm sabraukušus cilvēkus. Vai arī mūsu katoļi organizēti dodas uz Vatikānu?
– Jā, uz Romu tiek regulāri organizēti svētceļojumi, un brauc arī individuāli. Bīskaps Antons Justs ik gadu cenšas noorganizēt svētceļojumu uz Vatikānu, tajā piedalās daudz cilvēku, un ir labas atsauksmes.
Liels pagodinājums pirms trim gadiem bija izteikts Rīgas Garīgajam semināram, kad pāvesta Benedikts XVI pasludinātā priesterībai veltītā gada beigās mēs apmeklējām Romu.
Pāvests svētdienas uzrunā 2010. gada 13. jūnijā sveica visus Svētā Pētera laukumā pulcējušos svētceļotājus un īpaši pieminēja Rīgas Garīgo semināru. Arī ikgadējā svētībā “Urbi et orbi” (Pilsētai un pasaulei) pāvests vienmēr uzrunā arī latviešu valodā.
– Jā, to televīzijas translācijās redzējām arī Jāņa Pāvila II laikos.
– Jānis Pāvils II ļoti mīlēja Baltijas valstis – iespējams, Lietuvas dēļ, jo, apmeklējot Baltijas valstis 1993. gadā, viņš sacīja, ka Lietuva viņam ir īpaši dārga. To varētu saistīt ar Polijas un Lietuvas kopīgo vēsturi daudzu gadsimtu garumā.
– Latvijā ir divas katoliskas augstskolas. Kā veicas ar jaunās katoļu inteliģences sagatavošanu?
– Uz Garīgā semināra bāzes veidotais Rīgas Teoloģijas institūts gatavo tikai priesterus, tur nav daudz studentu. Man šķiet, ka katolisko inteliģenci var iedalīt divās kategorijās. Ļoti daudzi dažādās jomās studējuši inteliģenti cilvēki ir katoļi, aktīvi mūsu draudžu locekļi. Tāpat ir cilvēki, kas pretendē uz teoloģisku aktivitāti, viņi ir saistāmi gan ar priesterības institūciju, gan ar tiem lajiem, kas studē teoloģiju Reliģijas zinātņu institūtā, kas ir augstskola plašākā nozīmē, nesen svinēja 20 gadu jubileju. To savulaik dibināja ar mērķi paplašināt katolisko inteliģenci, dot teoloģisko kultūru tiem katoļiem, kas vēlas savu ticību padziļināt, iesaistoties katehēzes darbā, kā arī pārstāvot baznīcu augstākā līmenī.
– Vai latvieši ir arī kādos amatos Vatikāna kongregācijās?
– Diemžēl tur līdz šim nav bijis neviena darbinieka no Latvijas. Ir tikai Vatikāna radio latviešu redakcija. Taču pirmo reizi vēsturē mums ir jauns priesteris, kurš mācās Nunciatūras skolā un tiek gatavots par Vatikāna diplomātu.
Pārstāvniecība Vatikānā ir proporcionāla katoļu daudzumam valstī. Latvijā katoļticībā kristīto skaits nepārsniedz pusmiljonu, kas pasaules mērogā ir kā mazs piliens; taču sava vieta katoliskajā ģimenē mums ir.
– Vai Latvijas katoļi piedalās misijās?
– Priesteru kā tipisku misionāru Āzijā vai Āfrikā nav. Taču zinu, ka laji, it sevišķi ar starptautiskajām katoliskajām kopienām saistīti jaunieši, ir piedalījušies misijās Āfrikā, viņiem ir tāda eksotiska pieredze.
– Vai Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei ir kāds sakars ar katoļiem?
– Kā saprotu, šī fakultāte sevi pozicionē kā tādu universālu multiizglītojošu iestādi. Luterāņi ir vairāk kompetenti spriest par šo fakultāti, kas vēsturiski bijusi luterāņu mācīb-iestāde. Viens katoļu teologs tur docē – mans kursabiedrs priesteris Dr. An-dris Priede pasniedz kristietības vēsturi. Kādreiz pie universitātes bija arī ļoti spēcīga Katoļu teoloģijas fakultāte. Universitātes rektora ķēdē vēl joprojām ir šīs fakultātes ģerbonis. Kad Garīgajam semināram meklēja attiecīgu statusu, pirmā doma bija – atjaunot šo fakultāti universitātē, taču dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās.
