Edgara Vintera dabas tēlojumi 0
Mākslas galerijā “Jēkabs” līdz 15. jūlijam skatāma gleznotāja Edgara Vintera darbu izstāde, kurā eksponētas dažādos laika periodos tapušas gleznas. Izstādē skatāmie darbi atspoguļo mākslinieka daiļradei raksturīgo pieeju dabas tēlojumam. “Esmu reālists, plenērists, kas strādā dabā un cenšas pēc gaismas un skaidrības. Manas dzīves un darbības mērķis ir tieksme pēc gaismas, gaismas, gaismas,” tā par sevi teica mākslinieks.
Mākslinieks gleznās atveidoja dzimtā Purvciema, kā arī Ulbrokas, Lielās un Mazās Juglas, Rīgas nomales un Vidzemes jūrmalas ainavas, ziedus un ziedu kompozīcijas. Gleznojis arī mūsu literātu A. Brigaderes, A. Upīša, E. Birznieka-Upīša, R. Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu un J. Jaunsudrabiņa dzīves vietas. Savā 91. gadskārtā mākslinieks pēc ilgāka pārtraukuma gleznoja Vecrīgas ainavas. Galvenokārt strādāja eļļas, akvareļa, gan monotipijas tehnikā. “Mūsu ikdiena ir pārāk tumša. Mans mērķis ir tiekties pretī gaismai, rādīt gleznās krāsas, noskaņas,” – tā E. Vinters.
Daba dažādās tās izpausmēs ir Edgara Vintera daiļrades centrālais tēls – dabas skati sākumā gleznoti akvareļa, vēlāk eļļas tehnikā. 50. un 60. gadu darbos likts uzsvars uz gadalaiku atainojumu dabā, pilsētas ainām un cikliem pie Daugavas. Mūža nogalē mākslinieks daudz gleznoja savās mājās un dārzā Purvciemā, par motīvu izvēloties arī ziedus vāzē. E. Vinters savos darbos ir izteiksmīgi parādījis gaismas spēles dienas gaitā un gadalaiku mijā, mākoņu daudzveidību dažādos laikapstākļos, krāsu svaigumu plaukstošā pavasarī, piesātinātos krāsu toņus vasarā, spilgtās rudens krāsas un skarbumu ziemas ainavā.
Par sevi E. Vinters teica: “Esmu dabas bērns un plenērists mākslā. Visi mani darbi radušies tieši dabā, vienā piegājienā, dažādos laikos un dažādos apstākļos. Ļoti daudz ierosmju esmu guvis tepat – savā dzimtajā Purvciemā. Te it kā nav saistošu motīvu bagātības, bet katrs šejienes stūrītis mani ir piesaistījis.”
Savukārt, raksturojot E. Vintera mākslas stilu un pasaules redzējumu, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis saka: “To noteikti var apzīmēt kā lirisku, pat romantisku un pievērstu dabas un ainavas estetizācijai. No kompozīcijas viedokļa to raksturo stabila uzbūve un telpiskais dalījums vairākos plānos. Latvijas Mākslas akadēmijas izcilākie pedagogi – Leo Svemps, Jānis Kuga, Kārlis Miesnieks – saviem studentiem starpkaru periodā tika mācījuši reālistiska zīmējuma un akadēmiski modelētas formas izjūtu, mudinot saglabāt ievērojamu detaļu bagātību. Tieši tā savu attēlojamo pasauli redz arī E. Vinters, un nekāda vara nespēj piespiest viņu just vai domāt citādi.”
Ar lielu darba mīlestību mākslinieks sniedzis savu ieguldījumu Latvijas ainavu glezniecībā, attīstījis glezniecību kā savas idejas nesēju un pierādījis, ka cilvēks ir spējīgs radīt augstvērtīgu mākslu līdz sava mūža pēdējiem gadiem. E. Vintera darbi ir atzīti vairākās valstīs, piemēram, Krievijā, Polijā, Ungārijā, Vācijā, ASV, Lielbritānijā. “E. Vinters vēlas ar savām gleznām atvērt cilvēkiem acis un sirdis, viņš grib parādīt, cik daudz varenuma un skaistuma viņiem sniedz daba arī nebūtiskajā, neuzkrītošajā. Viņš izteiksmīgi parāda gaismas spēles dienas gaitā un gadalaiku mijā, mākoņu daudzveidību dažādos laika apstākļos, krāsu svaigumu pavasarī, piesātinātos krāsu toņus, siltai vasaras saulei apspīdot laukus un pļavas, spilgtās rudens krāsas, aukstumu, sīkstumu un skarbumu ziemas ainavā. E. Vinters nemeklē samākslotu kompozīciju. Vislabāk viņa nolūkam der lauku ceļš vai taciņa, upes līkums, liektas līnijas novilktā robeža starp lauku un mežu, bet daži akmeņi taciņas malā – par postamentu, galdu, klinti,” – tā O. Spārītis.
Meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir māksla, gleznotājs radīja savu definīciju. Viņuprāt, tā ir darbība, kas ar savu instrumentu – skaņu, vārdu vai krāsu – rada pārdzīvojumu. Un veiksmīga kompozīcija ir mākslinieciskās izjūtas cēlonis, bet krāsu dominante – tās pārdzīvojuma atslēga.
