Ēdamais pīlādzis : kā audzēt un ievākt ražu? 1
Rudens sevi piesaka ar košiem pīlādžu ķekariem, no kuriem īpaši ir ēdamie pīlādži ar saldenajām ogām.
Ēdamie pīlādži ir nelieli koki vai krūmi, kas sasniedz 3 līdz 15 metru augstumu. Sarkanie augļi ir apaļīgi, diametrā 1 – 1,5 cm lieli, to mīkstums ir dzeltens un salds, taču iegādājamas arī dažādas ēdamo pīlādžu šķirnes – hibrīdi, kuru ogas dzirkstī dažnedažādās krāsās, turklāt atšķiras arī koku augstums un vainaga forma, min Latvijas Stādu audzētāju biedrība. Ēdamā pīlādža sencis – parastais pīlādzis – jau izsenis tika izmantots cilvēku vajadzībām: gan pārtikā, gan kā dabas zāles. Ap 1810. gadu tika atklāts parastā pīlādža mutants – ēdamais pīlādzis, kura augļiem gandrīz nepiemita savvaļas pīlādžiem tik raksturīgais sīvums. Pēc 1900. gada to kā pirmo ēdamo pīlādžu formu pavairoja un tirgoja kokaudzētavās, taču mūsdienās dārzos, pateicoties selekcijai, aug jau citas šķirnes, kas priecē gan ar daudz lielākām pīlādžogām, gan neparastu ogu krāsojumu un tiešām patīkamu garšu.
Vislabāk pīlādzis jutīsies vidēji smagā, ar humusu bagātinātā mitrā augsnē, taču koks ir pieticīgs un augs arī parastā dārza augsnē, vienīgi tad nevarēs sagaidīt pārāk bagātīgu ogu ražu. Plānojot stādīt vairākus pīlādžus (apputeksnēšanai nepieciešams vēl viens eksemplārs), attālums starp stādiem jāizvēlas, ņemot vērā dēstāmo koku augumu – punduršķirnes dēsta trīs metru attālumā, bet lielāka auguma kokus vismaz piecu metru attālumā vienu no otra. Pirmajos gados jāpiestrādā pie spēcīga, bet gaismas caurlaidīga vainaga veidošanas, jo noēnoti zari ogas neražos. Regulāri jāizgriež atvases, kuru augšana ar gadiem mitēsies. Ziemā kociņi jāsargā no zaķiem, bet no slimībām bīstamākā pīlādžu stādījumā ir parastā augļu puve, kas ražu var sabojāt, savukārt visbīstamākais kaitēklis – pīlādžu tīklkode.
Pīlādžu ogas novāc līdz septembra beigām, bet nedrīkst nokavēt, citādi mitrā laikā ogas saplaisā un pūst. Viena no populārākajām ēdamo pīlādžu šķirnēm ir ‘Burka’ (pīlādža un aronijas krustojums), kam ogas ir divreiz lielākas nekā parastajam pīlādzim – brūni sarkanas, saldskābas ar vieglu rūgtumiņu. Interesanta šķirne ir ‘Krasnaja krupnaja’, kam ir augsta ražība un ziemcietība, augi ieapaļi, dzeltenīgi sarkani, lieli un sulīgi. Šķirnes ‘Nevežinskaja’ augļi ir oranži, līdzīgi savvaļas pīlādžiem, bet bez rūgtuma. Visizplatītāko ēdamo pīlādžu šķirnei ‘Granatnaja’, kas ir pīlādža un vilkābeles krustojums, augļi ir tumši sarkani, teju ķiršu lielumā, spīdīgi, saldskābi, sulīgi un bez rūgtuma.
