Ebreju masu slepkavība Rumbulā: upuriem lika nogulties ar seju uz leju virsū uz jau nogalinātajiem un mirstošajiem 107
Uldis Neiburgs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, Rīgas pievārtē Rumbulā vācu SS, SD un policijas spēki ar latviešu SD un policijas atbalstu brutāli noslepkavoja 1000 ārzemju un 25 000 Latvijas ebreju.
Tā bija lielākā cilvēku masveida iznīcināšanas akcija nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā.
Lai slēptu šo noziegumu, nacisti 1944. gada aprīlī pavēlēja nožogot masu slepkavības vietu un, izmantojot karagūstekņu un ebreju darbaspēku, nogalināto līķus izraka un turpat uz vietas sadedzināja. Pēc okupācijas varu maiņas 1944. gada oktobrī LPSR Valsts Ārkārtējā komisija šeit konstatēja 11 lielus masu apbedījumus.
Padomju Latvijā tikai 60. gados, pateicoties Rīgas ebreju jauniešu aktivitātēm, bija iespējama Rumbulas traģēdijas vietas sakārtošana un nogalināto cilvēku piemiņas iemūžināšana. Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 2002. gadā ebreju masu slepkavības vietā Rumbulā tapa iespaidīgs piemiņas memoriāls.
Pateicoties Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones un vēsturnieka Kaspara Zeļļa iniciatīvai, pēdējos gados dzīva ir tradīcija katru 30. novembra vakaru Rīgā Brīvības pieminekļa pakājē aizdegt svecītes Rumbulā noslepkavoto Latvijas ebreju tautības pilsoņu piemiņai.
Upuri no Rīgas geto un Vācijas reiha
Pirmie 30. novembra masu slepkavības upuri bija iepriekšējā vakarā no Berlīnes uz Šķirotavas dzelzceļa staciju atvestie 942 Vācijas ebreji, kurus sākotnēji bija paredzēts nometināt no vietējiem ebrejiem “atbrīvotajā” Rīgas geto.
Tas vēl nebija izdarīts, tāpēc viņus kā pirmos ap plkst. 8.15–9.00 nogalināja pirms nedēļas padomju karagūstekņu Rumbulā izraktās vairākās 10 metrus garās, 10 metrus platās un trīs metrus dziļās bedrēs ar slīpu ieeju vienā pusē.
Nākamie upuri bija Rīgas geto ieslodzītie ebreji, kas tur bija nonākuši saskaņā ar Ostlandes reihskomisāra Hinriha Lozes 1941. gada 23. augusta rīkojumu par ebreju geto izveidošanu Rīgā, Latgales priekšpilsētā.
Pārcelties uz geto vajadzēja līdz 25. oktobrim, pirms tam tā teritoriju atstājot ap 7000 citu tautību iedzīvotājiem. Geto iekšienē, kurā tagad mitinājās ap 29 000 cilvēku, darbojās Ebreju padome (Judenrat), kas risināja sadzīves jautājumus, bet ap 80 vīru liela ebreju policija bija atbildīga par kārtību geto teritorijā.
Daudzās mājās trūka ne tikai gāze vai centrālapkure, bet arī elektrība, ūdensvads un kanalizācija. Ebreji bija spiesti dzīvot lielā saspiestībā, aptuveni 3–4 kvadrātmetru platībā uz vienu cilvēku un lielā trūkumā, jo pārtikas devas izsniedza tikai strādājošiem, kuriem bija tiesības atstāt geto darba kolonnās bruņotas apsardzes pavadībā.
Lai gan vācu civilā pārvalde bija ieinteresēta ebreju piespiedu darbaspēka izmantošanā, nacistu drošības iestāžu uzdevumos ietilpa ebreju masveida iznīcināšana. 28. novembrī Rīgas geto ebrejiem paziņoja, ka viņus, izņemot 16–60 gadus vecus darba spējīgus vīriešus, pēc dažām dienām pārvietos uz citu nometni un ka līdzi drīkst ņemt 20 kilogramus mantu.
Nākamajā dienā 4500 darba spējīgos vīriešus pārvietoja uz speciāli izveidotu nožogojumu – Mazo geto – starp Lielo Kalna, Lauvas, Ludzas un Daugavpils ielu, bet apmēram 300 sievietes šuvējas aizveda uz Termiņcietumu pie Brasas dzelzceļa stacijas.
30. novembris
Rīgas geto iemītnieku ceļš pretī nāvei, pašiem to vēl nemaz neapjaušot, sākās 30. novembrī plkst. 5.00 no rīta, kad viņus brutāli izlika no geto dzīvokļiem un 1000 cilvēku lielās kolonnās pa Ludzas, Līksnas un Lauvas ielu dzina ārā no geto. Ebrejus, kuri nepakļāvās vai nespēja paiet vecuma vai slimības dēļ, nežēlīgi noslepkavoja viņu dzīvokļos vai pēc tam uz ielām.
Sākot no plkst. 6.00, apsargātas 12 ebreju kolonnas, ceļā pavadot līdz trim stundām, ar kājām dzina uz 10 kilometrus attālo Rumbulas mežu. Līdz dienas beigām geto teritorijā un pa ceļam uz Rumbulu nogalināja gandrīz 1000 ebreju, kuri centās bēgt, nespēja paiet vai bija atpalikuši no savām kolonnām.
Nogalināja arī Rīgas geto slimnīcas pacientus. Dienas vidū sākās līķu savākšana geto teritorijā, ko veica ebreju darba komanda, kas aizveda noslepkavotos uz pirms tam izraktu lielu bedri Vecajos ebreju kapos, tomēr arī vēl vairākas dienas pēc akcijas geto ēku pagrabos un bēniņos gulēja nogalināto cilvēku līķi.
Uz Rumbulu atdzītajiem ebrejiem atņēma mantu saiņus, vērtslietas, drēbes un apavus un lika izģērbties līdz apakšveļai, bet atsevišķām sievietēm nācās būt pavisam kailām. Dodoties pēdējā gaitā, daļa ebreju skaitīja lūgšanas, citi vaimanāja un raudāja. Daudzi centās saglabāt pašcieņu.
Ģimenes gāja, sadevušās rokās, mātes cieši turot klāt savus bērnus. Upuriem lika nogulties ar seju uz leju virsū uz jau nogalinātajiem un mirstošajiem, kuri vēl kustējās asinīs, kas sūcās visapkārt.
Slepkavošana beidzās līdz ar tumsu, kad nošāva viegli ievainotos cilvēkus, kuri, atgūstot samaņu, centās rāpties ārā no bedrēm. Simtiem ebreju nosmaka zem citu cilvēku miesas smaguma. Pavisam šajā dienā Rumbulā noslepkavoja ap 13 000 ebreju.
Šī masveida iznīcināšanas akcija nepalika nepamanīta citu rīdzinieku vidū. Netālu no Rumbulas dzelzceļa stacijas tobrīd dzīvojusī astoņgadīgā skolniece Ausma Garkalne vēlāk atcerējās, ka “novembra beigās gar mūsu mājām, kad māte pie atvērta loga no rīta tīrīja istabu, nāca pirmā kolonna nelaimīgo ebreju.
Pie loga, kur garām gāja ceļš, piejāja vācietis uz zirga un uzkliedza: “Machen sie die Fenster zu!” (“Aizveriet logus!” – aut.). Māte aizvēra logus un ieklāja tajos segas, bet caur malu visu dienu vēroja Latvijas ebreju slaktiņu. Tas sākās netālu no dzelzceļnieku mājiņas. Cauru dienu skanēja šāvienu troksnis.
Varēja dzirdēt nāvei nolemto cilvēku vaimanas, bērnu raudas. Vakarā, kad pārradās mājās mans tēvs, mātes nervi neizturēja. Bija sākušās briesmīgas galvassāpes. Tēvs sazinājās ar kaimiņu, kas apsolījās pieskatīt mani, bet māti nogādāja Rīgā dzelzceļnieku slimnīcā.
Māte bija tuvu nervu sabrukumam [..]. Kad likvidēja kādu ebreju transportu no Vācijas, dažas nošautās sievietes gulēja uzbēruma malā vēl vairākas dienas. Dzelzceļnieki ziņoja policijai, lai tie prasa vāciešiem novākt kritušās. Maziem bērniem, arī man, bija jāiet tām garām, braucot ar vilcienu uz Kuzņecova pamatskolu Rīgā.”
8. decembris
Nedēļu vēlāk, 8. decembrī, Rumbulā iznīcināja pārējos vēl dzīvos ap 12 000 Rīgas geto ebrejus. Akcijas gaita notika pēc tāda paša scenārija, sistēma bija kļuvusi nedaudz stingrāka, bet ebreji paklausīgāki, jo domāja, ka zvērības vairs nevar atkārtoties. Apkārt klīda nepatiesas baumas, ka 30. novembrī izvestie ebreji ir dzīvi un atrodas kādā koncentrācijas nometnē.
Atļautās 20 kilogramu pakas tika savāktas jau geto, paziņojot, ka šīs mantas ar mašīnu nogādās vajadzīgajā vietā. Geto iekšienē nošauto ebreju skaits sasniedza 300 cilvēku. Labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ 8. decembra slaktiņā izdzīvoja seši cilvēki: Frīda Frīde (Mihelsone), Ella Medalje, Matīss Lutriņš un viņa sieva, Bella Hamburga un vēl kāda sieviete, uzvārdā Bērmane.
Karu pārdzīvot gan izdevās tikai pirmajiem trim, jo Hamburga, Lutriņa un Bērmane gāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Vēl 9. decembrī geto teritorijā vācu un latviešu SD un policisti turpināja paslēpušos ebreju meklēšanu. Atrastos cilvēkus nošāva uz vietas vai Vecajos ebreju kapos. Pēc Rumbulas akcijas dzīvi palika tikai 4500–5000 Rīgas ebreju.
Nogalinātie 25 000 Rīgas ebreju (to skaitā vairāki tūkstoši bērnu un sirmgalvju) pārstāvēja visplašākos Latvijas ebreju kopienas slāņus.
Viņu vidū bija arī 1933. gadā pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā uz Latviju emigrējušais starptautiski pazīstamais ebreju vēsturnieks profesors Simons Dubnovs; par sekmīgi īstenoto izlūkgājienu Latvijas Neatkarības kara laikā Latgales frontē 1920. gadā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotais seržants, vēlāk tirgotājs Maksis Gringūts; Latvijas Konservatorijas absolvente, talantīgā un daudzsološā vijolniece Sāra Rašina.
Vainīgie un līdzvainīgie
Rumbulas masu slepkavošanas akcijas galvenais organizators bija Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis Frīdrihs Jekelns. Tieši viņš 1941. gada 12. novembrī bija saņēmis SS reihsfīrera Heinriha Himlera pavēli iznīcināt 30 000 Rīgas geto ebrejus.
Jekelns šim uzdevumam bija īpaši piemērots, jo viņa vadībā jau bija notikušas civiliedzīvotāju masu slepkavības Ukrainā – Kameņecā Podoļskā 1941. gada augustā–septembrī ar 23 000 upuru, un Babijarā Kijevā, kur divās dienās – 29. un 30. septembrī – nogalināja 33 700 ebreju.
Jau pēc Rumbulas akcijas F. Jekelns no 1941. gada novembra līdz 1942. gada oktobrim organizēja 12 000 no Rietumeiropas uz Rīgu deportēto ebreju nogalināšanu Biķernieku mežā, kā arī pēdējās masveida ebreju nošaušanas Liepājā un Daugavpilī. Pēc aptuvenām aplēsēm, F. Jekelns ir atbildīgs par 120 000 ebreju, romu, slāvu un citu tautību civiliedzīvotāju iznīcināšanu nacistu okupētajās Austrumu teritorijās.
Kara beigas sagaidījis dienvidaustrumu Vācijā, viņš 1945. gada 28. aprīlī netālu no Halbes nonāca sarkanās armijas gūstā. Pēc īslaicīgas uzturēšanās vācu augstāko virsnieku filtrācijas nometnē Krasnogorskā un Butirku cietumā Maskavā, F. Jekelns ar PSRS Baltijas Kara apgabala Kara tribunāla spriedumu tika notiesāts uz nāvi un publiski pakārts 1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā Rīgā.
Tuvākie Jekelna palīgi Rumbulas akcijas organizēšanā 30. novembrī un 8. decembrī bija vairāki vācu SS un SD virsnieki, bet tiešo ebreju slepkavošanu veica 12 vācu SD vīru slepkavu komanda (pēcpusdienā to pastiprināja ar 20 vāciešiem no 2. operatīvās komandas, kuru F. Jekelns bija atvedis līdzi no nacistu okupētās Ukrainas).
Daļa no viņiem krita karā vai spēja noslēpt līdzdalību pastrādātajos noziegumos un izvairīties no soda, bet daži 60.–70. gados tomēr stājās Hamburgas Zemes tiesas priekšā. Herbertam Degenhartam, kurš piedalījās Rumbulas akcijas organizēšanā un nodeva tālāk Jekelna dotās pavēles, izvirzīja apsūdzību, taču viņš netika notiesāts.
Otto Tuhelu, kurš bija atbildīgs par Rīgas geto ēku atbrīvošanu no ebrejiem un piedalījās kolonnu organizēšanā un ebreju slimnīcas pacientu nogalināšanā, sodīja ar mūža + 6 gadu ieslodzījumu.
Viens no 12 Rumbulas slepkavām Johanness Cinglers mira vēl pirms tiesas noslēguma, bet pret vairākiem apsūdzētajiem lieta tika izbeigta vai nu viņu vājās veselības dēļ, vai arī viņu vainu atzina par nenozīmīgu. Īpaši detalizēti Rumbulas notikumus izmeklēja 2. operatīvās grupas locekļa SS oberšturmfīrera Gerharda Maivalda prāvā 1974. gadā, kad viņam par līdzdalību Rīgas geto selekcijā piesprieda četru gadu cietumsodu.
Rumbulas akcijā pēc F. Jekelna uzaicinājuma nācās noraudzīties arī virknei augsta ranga vācu SS, SD, policijas un civilpārvaldes ierēdņiem un atsevišķiem latviešu SD un policijas pārstāvjiem.
Viens no viņiem bija Vācijas armijas ģenerālmajors Valters Brunss, kurš, atrodoties britu gūstā, 1945. gada 8. aprīlī atklāja sekojošo: “Soda komanda, kas tajā rītā šāva, – pie katras bedres seši ar mašīnpistolēm –, bedres bija 24 metrus garas un apmēram trīs metrus platas, tajās bija jāieguļas kā sardīnēm kārbā, galvas uz vidu. Augšā seši ar mašīnpistolēm, kuri tad iešāva galvā.
Kad es ierados, tā jau bija pilna, dzīvajiem bija jāguļas virsū, un tad viņus nošāva; lai taupītu vietu, viņiem bija jāguļ cieši kārtās. Bet pirms tam viņi stacijā tika aplaupīti – te bija meža mala, te iekšā bija trīs bedres svētdienā, un te bija vēl arī pusotru kilometru gara rinda, kas pamazām kļuva īsāka – tā bija stāvēšana rindā pēc nāves.
Kad nu viņi nāca tuvāk, tad ieraudzīja, kas priekšā notika. Apmēram šeit lejā viņiem bija jāatdod savas rotaslietas un koferi. Labās lietas nonāca koferos un pārējais – vienā lielā kaudzē [..] un tad, gabaliņu tālāk, viņiem bija jānoģērbjas un 500 metru pirms meža pilnīgi jāizģērbjas, drīkstēja palikt tikai kreklā vai apakšbiksēs. Tās visas bija sievietes un mazi bērni, tā ap divus gadus veci.”
Latviešu līdzdalība Rumbulas akcijā
Latvijas sabiedrībā daudziem jūtīgs un tā arī līdz galam neizrunāts jautājums ir pašu latviešu līdzdalība masu slepkavošanas akcijā Rumbulā. Lai gan nav šaubu, ka ebreju nogalināšanas galvenie organizatori un izpildītāji bija vācieši, ir skaidrs, ka šīs akcijas īstenošanā kā palīgspēks piedalījās arī liels skaits latviešu.
Nāvei nolemto ebreju sapulcināšanā un konvojēšanā uz Rumbulu bija iesaistīta aptuveni 80–100 vīru lielā Rīgas geto ārējā apsardze ar leitnantu Albertu Danckopu (pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Austrālijā) priekšgalā, ap 400 Rīgas prefektam Robertam Štiglicam (pēc kara dzīvoja Brazīlijā un ASV) pakļautie Rīgas Kārtības policijas 6. un 9. policijas iecirkņa kārtībnieki un, iespējams, ka arī apmēram 300 Rīgas apriņķa un ostas policijas darbinieki.
Turklāt, sākoties 30. novembra akcijai, lielākā daļa no viņiem (izņemot Rīgas Kārtības dienesta priekšnieku pulkvedi leitnantu Robertu Osi (pēc Otrā pasaules kara dzīvoja VFR un Lielbritānijā) un varbūt vēl dažus latviešu virsniekus) nemaz nebija informēti, kādi dienesta pienākumi todien būs jāpilda.
Viens no Rīgas 6. policijas iecirkņa kārtībniekiem vēlāk liecināja: saņēmis ziņu, ka 30. novembrī agri no rīta jāierodas prefektūrā, no kurienes būšot jādodas uz Bolderāju tvarstīt padomju izpletņlēcējus, kas indējot akās ūdeni un aplaupot vietējos iedzīvotājus.
No rīta policisti tomēr aizvesti uz Rīgas geto, kur viņiem paziņots, ka būs jāpavada ieslodzītie ebreji uz dzelzceļa staciju, no kurienes tos nosūtīšot uz kādu darba nometni. Gājiena gaitu pārraudzījuši vācu policisti, kas vairākas reizes šāvuši uz ebrejiem, kas atpalika no kolonnas.
Tikai paejot garām Šķirotavas dzelzceļa stacijai un novirzoties no dzelzceļa uzbēruma vēl pirms Rumbulas stacijas, radušās šaubas par gājiena galamērķi. Turklāt drīz vien kolonnu no kārtības policistiem pārņēmušas vācu un latviešu SD vienības.
Kārtības policistiem paziņots, ka viņu uzdevums ir izpildīts un tālāk iet nav ļauts. No attāluma bijuši redzami posteņi ar ložmetējiem un patšautenēm un vairāki vācu karavīri ar SD un SS zīmotnēm, un arī daži Latvijas armijas formās tērpti drošības policijas vīri: “Tur atradās arī Rīgas latviešu kārtības dienesta priekšnieks pulkvedis R. Osis, kurš tālāk prom no aizliegtās zonas uzrunāja ierindā nostādītos policistus, teikdams, ka “mums esot bijis jāpilda neparedzēts un neparasts uzdevums. Paldies par to, ka esam to izpildījuši”. Beigās teica: “Nu mūsu žīdiņu vairs nav.””
Pēc visa jau redzētā es biju krietni satraukts un pārliecināts, ka žīdu darba nometne, kas viņiem un mums tika solīta, bija melošana, lai mēs visā gājiena laikā nezinātu īsto patiesību. Jautāju: “Pulkveža kungs, kad pienāks mūsu kārta?” Pulkvedis likās manu jautājumu nedzirdējis un vairāk neko neteica.”
Rumbulas akcijas otrajā dienā 8. decembrī arī nedaudzie izdzīvojušie ebreji atceras latviešu policistus jau no rīta piedzērušos, zinot, kas viņiem būs jādara. Par Rīgas geto ebreju nostādīšanu kolonnās, geto pārmeklēšanu, kā arī ebreju “atbrīvošanu” no mantām, vērtslietām, drēbēm un apaviem slepkavošanas vietā Rumbulā abās akcijas dienās bija atbildīga arī 30–400 vīru lielā Latviešu drošības palīgpolicija ar majoru Viktoru Arāju (sodīts ar mūža ieslodzījumu 1979. gadā Hamburgas Zemes tiesā, miris 1988. gadā Keseles cietumā) priekšgalā.
Atceroties ar prātu grūti aptveramo ebreju masu slepkavošanas akciju 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulā, svarīgi ir ne tikai izrādīt cieņu tās nevainīgajiem upuriem un paust līdzjūtību viņu tuviniekiem, bet ir arī jāapzinās šīs traģēdijas apmērs un nacistu okupācijas varas un tās vietējo atbalstītāju loma un atbildība šī šaušalīgā nozieguma īstenošanā.
Tikai kritiski izvērtējot arī vistumšākās vēstures lappuses un nedalot Latvijas pilsoņus “savējos” un “svešajos”, ir iespējama pagātnes notikumu daudzpusīga izpratne un morālo vērtību stiprināšana plašākā sabiedrībā.
Publikācija tapusi ar pēcdoktorantūras projekta “Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940–1953)” (1.1.1.2/VIAA/4/20/738) atbalstu
