Liāna Langa: Džokers, Oļegs 0
Dodoties no rīta savās gaitās, tunelī pie autoostas ieraugu pusmūža vīrieti. Viņš ir nometies uz grīdas četrrāpus, priekšā vienreizējās lietošanas krūze un rakstveida aicinājums ziedot naudu. Pēc apmēram piecām stundām, kad caur tuneli atgriežos autoostā, vīrietis ir turpat, tajā pašā neērtajā pozā – uz ceļgaliem un elkoņiem. Tīrās drēbēs, ar nopietnu, askētisku seju.
Ik dienu dzirdam par upuriem un viņus sastopam. Klausāmies ziņas par kariem un konfliktu zonām Sīrijā, Ukrainā un citur, lasām par seksuālas vardarbības, mobinga, dažādu citu noziegumu, slimību un sliktu ieradumu vai politikas upuriem. Redzami vai neredzami, tie atrodas mums visapkārt, kļūstot par mūsu dzīves sastāvdaļu brīdī, kad emocionāli un psiholoģiski tos ietveram savas apziņas laukā.
Viena sabiedrības daļa iemācās norobežoties un distancēties, sakot, ka upuri lielākoties savās nelaimēs paši vainīgi, citi dibina un darbojas NVO dažādu upuru grupu atbalstam, iesaistoties un sniedzot palīdzību, vai īsteno privāta rakstura iniciatīvas.
Rīkoties sociāli atbildīgi citu labā – tāda rīcība noteikti ir arī uzupurēšanās.
Šoruden varam noskatīties divas filmas, kurās atainoti upuri, – Jura Kursieša reālistisko “Oļegu” un Toda Filipsa antiutopijas žanrā veidoto “Džokeru”. Pirmajā vēstīts par Latvijas krievu izcelsmes labticīgu nepilsoni, kurš Beļģijā nokļūst verdzībā pie poļu bandītiem, bet otrajā caur popkultūras tēla Džokera prizmu atainots Zeitgeist, mūsu laika gars.
Tajā triumfē vardarbība kā līdzeklis šķietamai netaisnības likvidēšanai, kas ir viena no mūžīgajām mākslas tēmām.
Džokers ir psihiski slims sociopāts ar komiķa ambīcijām, kuram likuma izmaiņu dēļ kādu dienu tiek atņemta bezmaksas psihoterapija, kas viņa psihisko stāvokli ietekmē ļoti negatīvi. Oļegs ir finansiālās grūtībās nonācis, valsts valodu nepārzinošs alien pases īpašnieks – par to poļu bandīti paņirdz – vai ieradies no citas planētas?
Skatoties filmu, nodomāju – kā veidotos Oļega liktenis, ja viņš, piemēram, būtu Latvijas pilsonis?
Tiesa, tūkstošiem latviešu – sociālpolitikas, finanšu krīzes upuru – pametuši Latviju, lai, tāpat kā Oļegs, strādātu citur. Nereti TV sižetos redzam, ka svešumā cilvēki, tikuši vaļā no upura kompleksa, gandarīti par savu jauno dzīvi un pat laimīgi.
Stāsti, protams, ir ļoti dažādi, tostarp arī par latviešu vergturiem Lielbritānijā – vai izvēlē paverdzināt citus nav samanāms Džokera komplekss, kurš, būdams upuris, rada jaunus?
Filozofijas doktore Ilze Fedosejeva savā “satori.lv” publicētajā apcerē “Par vēstures upuriem vēsturē I: sakrālie upuri / vēstures upuri” raksta par itāliešu filozofa Džordžo Agambena ieviesto terminu homo sacer. “Homo sacer ir ārpusnieks, no sabiedrības izstumtais, ārpus likuma pasludinātais marginālis, kuram atņemtas tiesības, kādas pienākas citiem līdzcilvēkiem.
Viņa dzīve ir pasludināta par bezvērtīgu, vienīgais, kas tam vēl atlicis, ir viņa kailā dzīvība.
Šī ārpusnieka turpmākā eksistence raksturojama kā nemitīga atrašanās ārkārtas situācijā, kurā atceltas visas tās normas, uz kurām balstījušās viņa un līdzcilvēku attiecības. Reducējot indivīda dzīvi līdz kailai dzīvībai, viņa eksistence tiek pielīdzināta dzīvnieka eksistencei (..).” Visu šo var attiecināt gan uz Oļegu, gan Džokeru.
Tartu universitātes rektors Tomass Asers nesenajā intervijā LV portālam kā nākotni vislabāk raksturojošu min vārdu “nenoteiktība”. “Nākotne ir neskaidra, mēs nevaram to pareģot. Varam tikai sagatavoties tai.”
Klimata zinātnieki paredz, ka neizturama karstuma, sausuma un ūdens trūkuma dēļ drīzā nākotnē varam pieredzēt nebijušu klimata pārmaiņu izraisīto cilvēku masu pārvietošanos uz teritorijām ar labākiem dzīves apstākļiem, tiekam brīdināti arī par iespējamām bēgļu plūsmām no militāro konfliktu zonām.
Sastapsimies ar cilvēkiem ārkārtas situācijā un to pieredzēsim paši.
Pusaudžu iniciētā kustība, kas mudina pievērsties jautājumiem klimata pārmaiņu mazināšanā, ir signāls visai pasaulei. Līdzīgi kā asiņainais, derdzīgi sāpīgais Džokera smaids, kas izskatās pēc rētas, un zem ledus peldošais, pussastingušais Oļegs.
Lielās pārmaiņas var pienākt ātri un negaidīti. Abas filmas mudina domāt par upuriem un nebijušu izaicinājumu laikā veidot jaunas attieksmju platformas pret sevi un apkārtējiem. Džokers, Oļegs neatrodas tikai uz kino ekrāna, viņi ir mūsu vidū.
