Džo jeb Jāzepa Grosvalda aizraujošā dzīve 0
Jāzeps Grosvalds, daudz biežāk saukts par Džo, nenodzīvoja pat divdesmit deviņus gadus. Taču nekas viņa dzīvē nepalika nenobaudīts un neizjusts, viņš no tās paņēma visu, ko varēja.
Rīgas patriciešu dēls
Jāzeps, tuviniekiem un draugiem Džo, piedzima prominentā ģimenē. Viņa tēvs Fridrihs Grosvalds bija advokāts un ilggadīgs Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, otrajā paaudzē turīgs latvietis un pirmajā – Rīgas augstāko aprindu pārstāvis. Taču vienmēr atcerējās, ka cēlies no zemnieku un dzirnavnieku Lielmežu dzimtas. Jāzeps, jaunībā iz misīgi vēloties līdzināties vācu bagāto aprindu jaunatnes pārstāvjiem, tomēr bija spiests atzīt, ka “viss mans tips, mans ģīmis, mana miesa norāda, ka esmu strādnieka cilvēks”.
Fridrihs Grosvalds nebija pragmatisks bērnu izglītošanas lietās, nesūdzējās par izdevumiem, tikai smalki aprēķināja, cik izmaksās abu dēlu un triju meitu studijas.
Māte Marija, dzimusi Pakalniete, ar bērniem runāja vāciski, prata arī franču un angļu valodu, labi spēlēja klavieres. No pieciem bērniem mātes mīlulis bija ceturtais – Džo. Viņš jau kopš bērnības bija pazīstams ar Jani Rozentālu, Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi un citiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas reizi nedēļā pulcējās Grosvaldu namā uz pēcpusdienas tēju. Tāpēc nav brīnums, ka Džo agri aizrāvās ar mūziku, literatūru, zīmēšanu un gleznošanu. Viņš varēja droši teikt, ka mācījies pie Rozentāla, jo mākslinieka padomi un aizrādījumi zēnam, kam rūpīgas studijas likās garlaicīgas, bet iztēle un roka darbojās nevainojami, lieti noderēja. Jau pusaudža gados Džo ilustrēja Blaumaņa satīriskos dzejoļus (starp citu, viņš zīmējis pazīstamo Blaumaņa portreju pirmajiem rakstnieka Kopotajiem rakstiem), viņa darbi parādījās arī kādā Minhenes jaunatnes žurnālā.
1904. gada sākumā vienmēr priekpilnais Jāzeps sajutās slikti, un ārsts konstatēja sirdsdarbības traucējumus. Maijā viņš kopā ar māti devās uz Nauheimu ārstēties, kur peldēja, vingroja, spēlēja tenisu un jauki pavadīja laiku. Atpakaļceļā caur Vāciju un Šveici viņiem pievienojās arī tēvs. Zēna kultūras bagāža krietni vien pavairojās. Slimība atkāpās.
Dzīve kā rotaļa
Ģimnāziju Džo pabeidza ar sudraba me daļu, lai gan skolas dzīve un mācības zēnam dziļi riebās. Viņu daudz vairāk saistīja izdomas un realitātes, dzīves un rotaļas pretstati. Tātad māksla. Tēvs nebēdāja, ka abi dēli nemācās praktiskas zinības – Oļģerds Minhenē studēja mākslas vēsturi, Jāzeps turpat apguva glezniecību. Pirmais mācību gads pie ungāru mākslinieka Hollošija gan Jāzepu neapmierināja, viņš bija gatavs tēvam par prieku kļūt praktisks. Bet tēvs lika turpināt iesākto.
Pēc jauki pavadītām vasaras brīvdienām Rīgā un jūrmalas vasarnīcā, kur līdzās izklaidei bija pirmā piedalīšanās latviešu mākslas izstādē ar 14 darbiem, 1909. gada oktobrī Džo pameta Rīgu un devās uz Berlīni un Minheni. Pēc gada viņš ieradās Parīzē.
Šajā Rietumeiropas intelektuālajā un mākslinieciskajā centrā viņš ar pārtraukumiem nodzīvoja trīs gadus – mācījās gleznošanu un baudīja dzīves priekus.
1911. gadā Džo uz laiku bija jāpamet Parīze, lai kalpotu caram un tēvzemei. Dienests Vilkavišķos, ulānu pulkā, bija jauns piedzīvojums mākslinieka dzīves ceļā. Viņš lieliski apguva jāšanas prasmi, norūdīja miesu un raksturu, lasīja krievu literatūru, saprata, ko spēj un var. Virsnieku kompānijā tika dzerts šņabis, gramofons gādāja par muzikālajām interesēm, romantiskas ģimnāzistes un jautras palaistuves – par erotiku.
Dzīves baudīšana un izklaides palīdzēja pilnveidoties uzvedībā un runā, bet prasīja arī upurus. Jau no 1912. gada Džo brīžam sajuta sāpes aknu rajonā. 1914. gada pavasarī tās sāka apgrūtināt dzīvi. Diagnoze – aknu iekaisums. Jau aprīļa beigās viņš bija Karlsbādes kūrortā un pirmo reizi savos divdesmit divos gados sajuta, ka noveco. Mamma un māsa Margarēta steidzami atbrauca mierināt nabaga Džo, kuram bija jādzer dziedinošais minerālūdens, kas garšoja kā padzisis fotoattīstītājs. Sekoja jauks un jautrs ceļojums uz mājām caur Prāgu, Drēzdeni, Leipcigu, Veimāru, nevienam nenojaušot, ka tās ir pēdējās miera dienas Eiropā.
Zaļā puķe
Ziņu par kara sākšanos Džo saņēma Edinburgā (tagadējos Dzintaros), kur viņš atkopās un atpūtās. Ieradies Rīgā, jauneklis palīdzēja mātei, kas vadīja Latviešu palīdzības komitejas dāmu pulciņu, aprūpēt karā iesaukto piederīgos.
Karadienestā viņu neņēma slimo aknu dēļ. Tā kā karš vēl bija tālu, tā nopietnība pagaidām jauno mākslinieku neskāra.
Viņa dzīvē galvenās bija divas lietas. Pirmā – mīlas attiecības ar vienu precētu dāmu, pēc tam – jau daudz nopietnāk – ar citu, Karolīnu Skujskurbi. Otrā – tuvināšanās latviešu jaunajiem māksliniekiem, kuri meklēja latviskus ceļus mākslā. Palicis viens vecākiem piederošā Teātra bulvāra otrā nama sētas mājas septītajā dzīvoklī, no kura bija izvāktas gandrīz visas mēbeles, viņš tajā nodibināja Zaļo puķi – mākslinieku kopu, kurā darbojās Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Jēkabs Kazāks, Aleksandrs Drēviņš un citi jaunie, tikko divdesmit gadu slieksni pārkāpušie jaunekļi ar skaidriem mākslinieciskiem un nacionāliem ideāliem. Džo bija ilgi klīdis pa Rietumeiropu, lai beidzot atrastu savas dzīves galveno uzdevumu tepat, savās mājās.
Vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai, Džo devās pie ģimenes uz Petrogradu. Vecāki viņu vairs nevarēja uzturēt, vajadzēja meklēt darbu. Džo mēģināja pelnīties ar avīžu grafiku zīmēšanu, strādāja latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejā. Tur radās iedvesma viņa bēgļu ciklam.
Kas latvietim jādara
1916. gada februārī, kad medicīniskā komisija Džo kā neirastēniķi atzina par derīgu tikai ārrindas dienestam, viņš pieteicās latviešu strēlnieku bataljonos. 25. aprīlī Grosvaldu iedalīja latviešu strēlnieku 6. Tukuma pulkā par jātnieku izlūku nodaļas virsnieku. Džo jutās līksms, ka dara to, kas latvietim jādara, un bija gatavs krist kaujā. Dzīve vēl interesētu kā darba lauks, bet citādi galvenais bija izdzīvots un uz pārējo kāres vairs nebija. 30. maijā Grosvalds kopā ar bataljonu devās uz pozīcijām. Kaujās piedzīvotais atspoguļojās strēlnieku cikla darbos.
Tā paša gada oktobrī Grosvalds tika komandēts par tulku uz Petrogradu, Galvenās artilērijas pārvaldes ķīmijas komiteju. Februāra revolūcijas ainas viņš vēroja pa sava dzīvokļa logu. Jūlijā Džo pēdējo reizi mūžā bija Rīgā, lai nokārtotu atbrīvošanu no strēlniekiem, – viņu gaidīja specuzdevums Francijā. Parīzē Grosvalds klausījās lekcijas par indīgajām gāzēm, piedalījās gāzu izmēģinājumos. Viņš ļoti negribējās atgriezties Petrogradā, kur bija notikusi oktobra revolūcija, un izlēma doties uz Londonu.
Gaidot kādu dienesta izdevību, Džo paguva savaldzināt bagātu 38 gadus vecu peruānieti (protams, precētu), ar kuru kopā eleganti sagaidīja 1918. gadu – pie kamīna uz zvērādas ar atdzesēta vīna glāzi rokās.
Izbaudījis dīkās dzīves priekus, Džo pieteicās par tulku angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju. Ekspedīcija ģenerāļa Dunstervila vadībā šķērsoja Sarkano jūru, aiz muguras atstāja Basru, Bagdādi, Kermanšahu, Kazvinu, Enzeli… 30. aprīlī sākās grūtākais ekspedīcijas posms, ko vajadzēja veikt kājām.
Ar sasprēgājušām rokām un ceļu locītavām, atkal ciezdams sāpes aknu rajonā, Džo aukstās naktis pavadīja teltī, kur visas lietas bija piesūkušās ar mitrumu. Taču nezaudēja dzīvesprieku un ātri vien iemācījās persiešu valodu. Pāri Kaspijas jūrai nonācis Baku, Grosvalds darbojās par ģenerāļa Tompsona personīgo tulku. Viņa spējas tika novērtē- tas – ar Military Cross par sevišķiem nopelniem –, bet nepierastais klimats un pārciestā malārija krietni sabojāja viņa veselību.
Nelaime ar kāju
Nelaime nekad nenāk viena. 1919. gada 13. martā Grosvalds krita no zirga, samežģīja kreisās kājas lielo kaulu, piecas nedēļas pavadīja hospitālī, kur, pateicoties “muļ ķa daktera pārskatīšanai”, kāja nelabojās. 5. jūnijā pēc gara ceļojuma viņš beidzot nonāca Londonas hospitālī jau kā invalīds. Dr. Bārkers kāju apārstēja tiktāl, ka Džo varēja staigāt bez spieķa, tomēr klibodams. No dienesta bija jāatvadās.
Tomēr viņu jau gaidīja jauns darbs – Jāzeps Grosvalds kļuva par Latvijas sūtniecības sekretāru Parīzē. Laiku pa laikam viņš tomēr atgriezās Londonā, lai ārstētos. Draugam Ubānam rakstītajās vēstulēs bieži tika pieminēta slimā kāja, acīmredzot tā stipri bojāja viņa garastāvokli.
Grosvalds sapņoja kļūt par īstu mākslinieku ar mazu, saulainu darbnīcu, kurā kārtību uzturētu veca kalpone. Nepilnu mēnesi pirms nāves Džo rakstīja Ubānam: “Man pašam vēl nekad nav gribējies tā gleznot kā tagad – tiklīdz būšu drošs par savas kājas stāvokli, mēģināšu kaut kā ierīkoties – vai nu braukt mājā, vai kā.” Bet, kārtējo reizi no Londonas atgriezies Parīzē, Grosvalds 1920. gada 15. janvārī saslima ar spāņu gripu. Sākumā gan tādam niekam nepievērsa uzmanību, taču drīz vien stāvoklis kļuva tik slikts, ka bija jāiet slimnīcā. Janvāra beigās likās, ka viss būs labi, bet… Daudzcietušais organisms pievīla. 1. februārī pulksten 12.30 Džo nomira.
Septiņpadsmit gadus Jāzepa Grosvalda pelni atradās Perlašēza kapsētā. Pēc tam tos pārveda uz Rīgu un novietoja vecāku atdusas vietā Meža kapos. Ģimenes mīlulis atgriezās pie savējiem.
Jāzepa Grosvalda dosjē * Latviešu mākslinieks, strēlnieks, viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā un nācijai būtisku tēmu atveidotājs kara un politisko krīžu posmā. * Dzimis 1891. gada 24. aprīlī Rīgas patriciešu ģimenē. Ceturtais bērns saviem vecākiem. * Studējis glezniecību Minhenē un Parīzē. * Viens no pirmajiem Latvijas ārlietu resora darbiniekiem. * Darbojies mākslinieku pulciņā Zaļā puķe un Rīgas mākslinieku grupā, lielākoties gleznojis portretus. Radījis tematiskus gleznu ciklus Bēgļi (1915–1917), Latviešu strēlnieki (1916–1917) un Austrumu ciklu (1918–1919).
|
