“Mums ir jāatver acis, būs jauns laikmets!” Saruna ar portugāļu mākslinieci Mariju Žoau Matu Matu 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Portugāle ir viena no pandēmijas visvairāk skartajām valstīm pasaulē, un pēc pašu portugāļu teiktā, vissmagāk cietusī joma ir kultūra. Lai iepazītos ar kultūras dzīvi pandēmijas laikā, “Kultūrzīmes” uzrunāja portugāļu aktrisi, mākslinieci un skolotāju Mariju Žoau Matu Matu no Porto.
Lai dramatiskajai situācijai un nepietiekamajam finansiālajam atbalstam pievērstu valdības un visas sabiedrības uzmanību, pēdējā gada laikā kultūras darbinieku arodbiedrības organizējušas vairākas demonstrācijas – gan tiešsaistē, gan arī pilsētu ielās.
Kā atbildi uz janvārī notikušajiem protestiem Portugāles Kultūras ministrija piešķīrusi “universālu un uz visiem neatkarīgajiem darbiniekiem attiecināmu” sociālu atbalstu, vienādu summu 438,81 eiro apmērā, ko pandēmijas izraisītās ārkārtas situācijas laikā paredzēts izmaksāt ne vairāk kā trīs reizes.
Ir arī izveidota nozares atbalsta programma kultūras uzņēmumiem un privātpersonām ar kopējo finansējumu 43,4 miljoni eiro.
M. Žoau Mata Mata: – Esmu aktrise, darbojos šovu biznesā, muzicēju, pasniedzu vingrošanas stundas, esmu aktiermākslas skolotāja skolā, vēl arī sadarbojos ar vietējo muzeju, kur piedalos izglītības programmā. Visu šo darbu rindu ir svarīgi pieminēt, jo tikai tā Portugālē var izdzīvot kultūras cilvēks. Sākoties pandēmijai, visas manas radošās darbavietas beidza darbību.
Finansiāli tas bija liels trieciens, jo 2020. gadam vajadzēja būt labam gadam. Esmu rēķinājusi, ka mēnesī zaudēju pat vairākus tūkstošus eiro ienākumu, un tas ir ļoti slikti. Paliku strādāt tikai skolā tiešsaistē. Iespējams, ka drīzumā tiks atvērtas kādas kultūras aktivitātes, cerams, līdz mācību gada beigām skolās mācības varēs notikt klātienē.
Ir gan grūti jebko prognozēt, jau iepriekšējā gadā vairākas reizes cerējām, ka atsāksies teātra izrādes, taču ikreiz tās pēdējā brīdī atcēla. Nekur nekas nenotiek, vai nu pasākumi ir slēgti pilnībā, vai datumi tiek pārcelti, kas galu galā ir viens un tas pats.
Ne tikai Portugālē – pandēmijas laikā visā pasaulē kultūrai un kultūras cilvēkiem klājas grūti, taču šeit ir īpaši asa, dramatiska situācija. Kultūras jomā jau gadiem ilgi uzliesmo viens konflikts pēc otra.
Mums, māksliniekiem, ir grūti sadzīvot ar Portugāles premjerministru, kultūras ministru un visu valdību kopumā, viņi nesaprot kultūras nozīmi un to, kādēļ vispār kultūra ir vajadzīga. Viņi gan pauž kādas abstraktas vīzijas, bet tās maz saskan ar reālo īstenību.
Reizēm gan, pat nenosakot kritērijus, valdība kultūrai pamet kādu finansējumu, taču tad šīs nesaskaņas kļūst vēl asākas, jo ir grūti saprast, kas īsti ar to ir domāts un ko viņi paši gribētu redzēt.
Mūsu valdība neizprot kultūras cilvēku vajadzības, un vēl būtiskāk – valdībā esošie gan mēģina uzbūvēt kaut kādu nacionālu kultūras identitāti, bet tas nemaz nav iespējams, jo viņi nepazīst nacionālās kultūras vērtības.
– Vai jums pašai ir bijis sasniedzams kāds atbalsts no valsts – kā kultūras darbiniecei, kā iedzīvotājai?
– Personīgi man nekāda atbalsta nav bijis, jo turpināju strādāt skolā. Visapkārt cilvēkiem klājas slikti. Ja cilvēkam nav itin nekādu ienākumu un to var pierādīt, tad var saņemt pabalstu. Tas gan nav liels, bet tomēr kaut kāda palīdzība. Skaļi valdība paziņo, ka tiks palīdzēts, bet realitāte ir cita, daudziem iedzīvotājiem nepienākas palīdzība, jo viņi neatbilst pareizajiem kritērijiem.
Cilvēki ir mēģinājuši sūdzēties, atbildīgie politiķi it kā piekrīt, ka sistēma būtu jāmaina, taču nekas nemainās. Situācija tiešām ir slikta un ne tikai kultūras jomā, tas pats notiek arī ar strādājošajiem restorānos un kafejnīcās, tūrismā. Droši vien tā notiek daudzās valstīs – politiķi neizprot savu tautu, bet man liekas, ka Portugālē ir īpaši grūti.
Daži mani draugi dzīvo Lielbritānijā, viņi stāstījuši, ka valdības palīdzība iedzīvotājiem ir daudz labāk organizēta. Protams, Portugālē visa politiskā struktūra ir pavisam citāda, un mūsu valdības uzticamības krīze, kā arī krīze kultūrā ir bijusi jau gadiem ilgi pirms pandēmijas.
– Kā izdzīvo tie, kuri nesaņem atbalstu?
– Man ir 36 gadi, un esmu atgriezusies dzīvot kopā ar mammu – vienai vairs nebija iespējams, kļuva par dārgu īrēt atsevišķu dzīvokli. Daudzi mani draugi ir atgriezušies dzīvot vecāku mājās. Daudzi ir izsalkuši, dzīvo pie draugiem, daudzi mēģina atrast darbus pavisam citās jomās, bet tas ir gandrīz neiespējami, jaunu darba vietu praktiski nav.
Ir gan tiešsaistes koncerti un tiešsaistes teātra izrādes, bet tos lielākoties organizē lielās kompānijas, nacionāla mēroga kultūras iestādes. Viņiem ir iespējas radošam darbam, jo valsts maksā subsīdijas. Mazo kultūras uzņēmumu un eksperimentālo teātru darbība ir teju apstājusies, jo, nesaņemot finansiālu atbalstu, gluži vienkārši nepietiek spēka.
Daudzi teātri ir beiguši darbību, jo arī pirms pandēmijas situācija bija slikta. Neatkarīgie mākslinieki uzskata, ka steidzami jāveido nopietns dialogs ar valdību, jo tā ir neiespējama situācija – valstī nav kultūras politikas, kultūras darbinieki un valdība runā divās absolūti dažādās valodās.
Daudzi neizdzīvos, mums ir jāatver acis, būs jauns laikmets, un, protams, process būs ilgs un grūts. Iespējams, daudzi no līdzšinējiem māksliniekiem pārkvalificēsies un vairākas kultūras izpausmes izzudīs.
Es nezinu, kas notiks. Ir ļoti, ļoti slikti. Runā, ka vēl pat nākamajā gadā nebūs iespējami ne teātri, ne šovi, ne koncertdzīve. Nesaprotu, kas notiks.
Mēs, mākslinieki, jau gadiem ilgi esam cīnījušies par kultūras dzīves attīstību Portugālē. Dažas uzvaras tika gūtas, bija radušies eksperimentālie, neatkarīgie teātri un iekarota zināma kultūras biznesa niša.
Tagad tas viss ir zudis, pēdējā gada laikā katram ir bijis jāizšķiras – vai kultūras vārdā grib dzīvot vai mirt. Cerams, situācija uzlabosies, bet pašreizējā patiesība ir tā, ka esam ļoti tālu no jēdzīgas kultūrpolitikas.
– Vai jums vēl ir laiks un spēks būt māksliniecei?
– Man patīk tikties ar cilvēkiem, man tas ir svarīgi. Tagad šīs dzīvās tikšanās reizes it kā aizpildu skolā, ar skolēniem kaut vai attālināti iestudējam muzikālas teātra izrādes. Saistībā ar pandēmiju pati sacerēju dziesmu tekstus: “Viss ir tik ļoti apnicis, viss, kas man palicis, ir mana istaba.” Pasniedzu arī runas mākslu un aktiermeistarību jaunajiem aktieriem.
Tas ir ļoti sarežģīti, jo grūti iedomāties, kā organizēt etīdes, improvizācijas, kā viņus mācīt vienam ar otru saspēlēties, ja katrs atrodas savās mājās, savā ekrānā. Es ienīstu datorus! Protams, tiešsaistes darbam ir arī labā puse – tagad man nav jātērē nauda ceļam turp un atpakaļ uz darbavietu, tādējādi dzīve ir kļuvusi lētāka.
Taču saziņa ar skolēniem ir grūta un pieejamās mācību metodes, lai panāktu kādu radošu rezultātu, ir sarežģītas, pat neiespējamas. Un ir vēl viena būtiska sliktā ietekme: esmu runājusi ar kolēģiem skolotājiem, neesmu viena pati, kas to ir pamanījusi. Tagad darbā, gatavojot stundas, labojot darbus un strādājot tiešsaistē, pavadām daudz ilgāku laiku nekā agrāk. Es pat sapņos redzu datorus.
Visu dienu nosēdēt istabā ir grūti – biju pieradusi būt kustībā. Ar draugiem tiekos ekrānos, tas nav tas pats, kas klātbūtnē. Tagad ceram, ka mums būs atvērtas kafejnīcas, terases, kur kafiju varēs dzert uz ielas.
Nupat, 19. aprīlī, darbam klātienē atgriezās skolotāji un skolēni, bet vīrusa pozitīvie gadījumi var neprognozējami pieaugt, un tās atkal aizvērs.
Ir daudzi, kuri noteikumus ievēro, bet cilvēki ir nogarlaikojušies, un ir arī daudz tādu, kuri noteikumus pārkāpj. Tagad ir pavasaris, saule – cilvēki tik ļoti grib izlauzties brīvībā
